Laika cilpas asinsritē. Stāsts par rētaudiem klātu latviešu dzimtas vēsturi 1
Kad viņi vēl bija kopā ar mani, es ne vienmēr ieklausījos pietiekami uzmanīgi. Tagad, kad viņu vairs nav, atmiņu audumā vietvietām ir tumši plīsumi, plaisas, kas reizumis pārklājas trausliem rētaudiem, bet citkārt dedzina kā svaigi uzplēsta brūce. No nebūtības dzīlēm uzpeld nojausmas, plaiksnījumi, sajūtas, atmiņu drumslas, stāsti, kas, kopā ņemot, veido laika cilpas manā asinsritē.
60. gadu beigas. Rīga
Ārdurvīs stāv pilnīgi svešs liela auguma vīrs, tērpies padomju armijas “ģimnastjorkā”. Es nobīstos ne pa jokam un gribu mukt, bet svešais skaidrā latviešu valodā jautā pēc manas mammas. Iesaukdamās: – Mammu, tevi! – es pazūdu virtuvē un dzirdu, ka viņa sirsnīgi apsveic svešinieku ar atgriešanos un vedina istabā.
Pēc vairāk nekā 20 Sibīrijas nometnēs pavadītiem gadiem dzimtenē ir atgriezies Makšonkulis. Pilnā vārdā Hugo Maksimilians Grīvāns. Kādreizējais Balvu un vēlāk arī Ventspils luterāņu draudžu mācītājs, kurš pēc Otrā pasaules kara beigām savai draudzei esot bīstami atklāti sprediķojis, aizlūdzis par Tēvzemi un dievkalpojuma beigās dziedājis “Dievs, svētī Latviju!”. Viņu arestēja. Gaidīdams tiesu, viņš vairākus mēnešus sabija Stūra mājā. Mana mamma, toreiz pavisam jauna būdama, ik pārdienas nesa Maksim ceptus kartupeļus, jo nekā cita viņai nebija. Pēc kāda mēneša dežurants esot uzbļāvis: “Pilsone, ko jūs atļaujaties! Pienesumus drīkst nodot reizi mēnesī – re, te tas ir rakstīts! (Viņš norādījis uz krievu valodā aprakstītu lapeli.) Bet jūs te velkaties gandrīz vai katru dienu ar saviem kartupeļiem!”
Makšonkulim piesprieda 25 gadus spaidu darbos Sibīrijā par Dzimtenes nodevību.
Pēc atgriešanās no izsūtījuma Maksim nebija tiesību dzīvot Rīgā. Viņš bija no amata atcelts mācītājs bez savas draudzes un bez iespējas pildīt garīdznieka pienākumus.
