Egils Līcītis: Ļoti jocīgie notikumi ap KNAB kantori 8
Ja pēc abpusējas vienošanās bijušais sirdīgais korumpantu mednieks Jaroslavs Streļčenoks pieņēmis Jūlija Krūmiņa darba piedāvājumu strādāt par sētnieku ar 150 eiro algu miljonāra lauku īpašumā, tad vakar viņam varēja būt grūta diena. Ap Siguldu stipri puteņoja, un tur bija sniega, ko šķūrēt, šķipelēt un slaucīt. Ja tēvocim Jūliusam garāžā ir traktorītis, ko piešķirt uzticamam darbiniekam, tad, bez šaubām, sētnieka rokas mazāk tulznotas.
Par bijušo KNAB frontmenu Jaroslavu cilvēku domas dalījās. Vieni uzskatīja, ka direktoram dunduri galvā un biroja darbs dezorganizēts un sagrauts, atlaižot pieredzes bagātākos darbiniekus, kamēr otri juta līdzi cietajam vīram ar dzalkstīgām brillēm, kam citu pēc citas jāiztur nomelnošanas kampaņas. Mēs sausi vērtēsim, ka kolektīva vadīšanā Streļčenoks bija uzskatos stingrs kā starovers, pēc dabas centīgs, izpildīgs būdams, gribēja uzturēt korupcijas novēršanas un apkarošanas mehānismu priekšzīmīgā kārtībā, lai formulāros burts sakrīt burtā. Jaroslavs nestrādāja glazē cimdiem. Tas grāva prettiesisku darbību veicēju nervu sistēmu, un viņi juta, ka pa atstātajām pēdām bez mitas ošņājas no ķēdes palaistie vācu aitu suņi un pakaļ var atnākt maskoti cilvēki. No KNAB kantora baidījās kā no uguns: valsts naudas izzadzēji, interešu konflikta sprukās ielipušie, šahermaher darījumu jumtotāji, piekukuļojami tiesneši, ķepā ņēmēji amatu personas, beigās sāka sodīt pat kultūras namu direktores un Litfonda valdes locekles. Viegli aizkaitināmais Streļčenoks ļaunprātīgiem elementiem uzdzina drebuļus, zosādu pamīšus ar augstu svīšanas intensitāti. Par viņa vadības periodu runāja – korumpantiem iestājies golodomors. Ierēdņi, kuri agrākos laikos bij prēmēti ar piepičkātām aploksnēm, tikai izretis un ar pielīmētām ūsām atļāvās aizlavīties pamieloties kaviāra bārā vai nopirkt viduvējas luksusa klases limuzīnu, lai kaut kā iztērētu lielo lomu. Tad arī nebija droši, ka no autosalona lielās lustras nenoveļas paslēpies Jareks ar kliedzienu – gde deņgi! – neiepūš sejā asaru gāzi vai neuzkrata Kajennas asos piparus.
Diemžēl KNAB direktoru demonizēja un, neraugoties uz plašiem masu protestiem, novāca no korupcijas apkarošanas priekšposteņa. Briļļainītis pats iekrita un vai nu pieņemts Krūmiņkunga maizē, vai grauž sūro bezdarbnieka riecienu. Ļoti ticami, ka Streļčenoks vēl pacelsies kā Fēnikss no pelniem un mēs KNAB pātagu atradīsim aizrotētu politiskajā pārvaldē vai NATO alianses struktūrās.
Tikām valdība ieķēpājusies ar valsts noslēpuma glabāšanas pienākumiem – par katru cenu ciest kuš, lai varenā OECD organizācija nedabū zināt operatīvo informāciju, ka Latvijā antikorupcijas darbības izputējušas, apkarotāju birojs iznīcināts, tas ir, knapi velk dzīvību pavecas dāmas vadībā. Ka KNAB nav direktora, nerūp ne izpildvarai, ne lēmējvarai, un diezin vai pacelsies politiķu protesta balstiņas, Saeimai atsākot rokdarbu sezonu. Kukuļotāji iepūsti aizvēja zonā, kas viņus vairs vajās un cels apsūdzības. Lai kantoris lēnām noasiņo un nemet makšķerāķus, kur nevajag, copējot lielākas zivis par mailīti un grunduli.
Bumba ir premjera laukuma pusē, bet jaunu konkursu uz KNAB priekšnieka vietu neizsludina, un pēc šerpā desmit kandidātu noraidījuma nav skaidrs, kas būs jaunā slota, kas tīri slauka. It kā komisija grasoties mīkstināt pieteikšanās noteikumus. Par KNAB direktoru tad derētu plašāka loka profesionāļi – Volhovā karojušie vai MOSSAD dienestā kalpojušie. Varbūt Streļčenokam arī netrūks dūšas kandidēt atkārtoti. Bet tas skaidri nojaušams, ka valsts vadība nevēlas bruņas pret politikas pērkamību un korupciju valsts pārvaldē. Te nagaiņi var dzīvot zaļi, jo nevienu negrābs aiz apkakles, nenogādās būrī “ar konfiskāciju”.
