Laiks sakopt un labiekārtot tuvinieku atdusas vietas 0
Šogad ziema iegadījusies tik silta kā vēl nekad, šķiet, apmulsuši ne vien cilvēki, bet arī pati daba… Janvārī jau ziedēja sniegpulkstenītes, un tās jau izsenis iezvana pavasari.
Tātad klāt ir laiks, kas aicina mūs doties pie savu tuvinieku atdusas vietām, aplūkot, kas darāms, lai tās sakoptu. Labiekārtota un skaista kapavieta rada ne vien estētisku un koptu iespaidu, bet ir arī cieņas izpausme aizgājējam.
Pienākot pie kapavietas, jāuzmet skatiens apkārtnei, tuvējiem kokiem, vai kāds vēja dēļ nav aizlūzis, nav iekāries blakus kokā… Vai kāds zars, vēja lauzts, nekarājas virs kopiņas un nav kļuvis bīstams kapsētas apmeklētājiem.
Ar zemu aizlauzto zaru droši vien tiksiet galā paši, to nozāģējot, taču, lai novāktu aizlauztu koku, būs jāaicina palīgā speciālisti. Abos gadījumos jāievēro piesardzība.
Der arī vērīgi apskatīt kapu pieminekļus, piemiņas zīmes, pārliecināties, vai tās pa ziemu nav sasvērušās, vai nav jūtama tendence grimt mitrajās smiltīs. Vai zeme ir līdzena, vai kapavieta atrodas zemes paaugstinājumā – tas nosaka arī augšanas apstākļus dažādiem augiem.
Pēdējā laikā daudzi iecienījuši savu aizgājēju kapavietās uzlikt pieminekli vai piemiņas zīmi, veidotu vietējā laukakmenī. Tāds piemineklis ar savu vienkāršību, dabiskumu ir tīkams latvieša mentalitātei un ar savu spēka, izturības simboliku ir izteiksmīgs mākslas darbs, kura skaistums spēj priecēt daudzus gadus.
Turklāt laukakmens mūsu klimatam ir ļoti pateicīgs izejmateriāls, tas ir izturīgs pret lielu salu, ir mitrumnecaurlaidīgs un tam piemīt liela izturība pret dēdēšanu. Taču jāapzinās, ka tas ir arī ļoti smags, mitrā augsnē var iegrimt, sasvērties… Protams, lētāki un joprojām bieži pieprasītāki materiāli ir betona izstrādājumi.
Taču to lielākais trūkums – nepieciešama bieža kopšana, jo atkarībā no izmantotā materiāla īpašībām un apstrādes kvalitātes uz apmalītes vai pieminekļa ar laiku sāk augt sūnas, tādēļ nepieciešama regulāra kopšana un uzrakstu vai gravējuma atjaunošana. Ja nu sūna parādījusies, kasiet ar asu priekšmetu to steidzami nost, jo tā mēdz izplatīties ātri.
Kapsētās vietām redzami arī pieminekļi marmorā. Taču mūsu zemes klimatiskajiem apstākļiem (krasas diennakts temperatūras svārstības) tas ir nepiemērots, jo var sākt drupt jau pēc pieciem sešiem gadiem. Par marmoru desmit reižu cietāks ir granīts, lai to koptu, pietiek ar vienu elementāru nomazgāšanu gadā.
Kā to veikt? Ūdens traukā izšķīdina jebkuru mazgāšanas līdzekli, kas paredzēts virtuvei vai veļai, var mazgāt arī ar ziepēm un pēc tam noskalot ar tīru ūdeni, bet neslauka, lai nepaliek pēdas.
Kapu apmales estētika
Latviešiem ir savas kapavietas iekārtošanas tradīcijas – klasiskais veids: kapiņš ar akmens vai cementa apmalīti, vidū – ziedi, galvgalī vai nu krusts, vai piemiņas zīme, piemineklis ar gravējumu. Laika gaitā arī kapu noformējumā dažs atļaujas modernāku dizainu.
Par to sīkāk citreiz, taču svarīgi apzināties, ka tuvinieka piemiņas vieta ir ne vien cieņas apliecinājums viņa personībai, dzīves gājumam, bet arī būtisks sakoptas vides akcents, kam vajadzētu labi iekļauties kopējā kapsētas ainavā. Tāpēc būtiska nozīme ir arī apbedījuma vietas apmalēm, jo tās var piešķirt estētisku un koptu skatu.
Izšķobījušās vai apdrupušas, apaugušas ar sūnām, tās glītu iespaidu neradīs, vien liecinās par aizmirstību vai nevīžību. Pēc apbedīšanas kapu apmales liek tikai tad, kad kaps ir nosēdies. Vislētākās ir betona apmales, kuru virspuse ir ar baltiem raibumiņiem – šāds izskats ir tāpēc, ka betona masā iestrādātas dolomīta un marmora šķembas, slīpētas un krāsotas.
Visbiežāk mēdz piedāvāt triju veidu apmales: pulētas ar slīpām maliņām un divu faktūru taisno malu apmales. Šīm apmalēm ir standarta lielums – 105 x 55 cm, taču var iegādāties arī lielākas vai mazākas. Pēc ziemas miera no kapu kopiņas jānolasa pērnās lapas vai sakritušie zari…
Latvijā kapu apmale ir svarīgs apbedījuma vietas labiekārtošanas elements, ko mēdz uzstādīt kopā ar pieminekli, tādējādi iezīmējot kapa vietas robežas, un tās rada sakoptības iespaidu. To lielums, augstums galvenokārt atkarīgs no apbedījuma rakstura.
Piemēram, ģimenes memoriālā var uzstādīt lielu, visiem kopēju apmali vai vairākas nelielas vienādas – katram savu. Mākslinieciski un mīlīgi var izskatīties kapavieta bez apmalēm, vien ar mauriņu, kas norobežota ar zemu akmens, koka sētiņu vai dzīvžogu.
Ar mūžzaļiem sedzējaugiem
No augsnes sedzēju augiem, ja ziemā bija piesegti ar priežu vai tūju zariem (egļu skujas bezsniega ziemā nodzeltē un birst!), noņemam šo segumu, lai ātrāk augi ieraudzītu sauli. Ja nu stādījums ir izsalis vai izsutis, jādomā, ko iestādīt vietā. Kurus augus labāk izvēlēties?
Lai to izdarītu, jāsaprot, kāda ir kapavietas vides ainava (reljefs, apgaismojums), kādi ir augu augšanas apstākļi (augsnes auglība, mitrums), cik bieži brauksiet kapiņus kopt un cik daudz laika domājat tam atlicināt. Ja īsti neesat pārliecināts, kurus augus stādīt, izstaigājiet kapsētu, pavērojiet un novērtējiet, kuri augi labi zaļo uz citu kopiņām.
Turklāt svarīgi zināt – ja kapiņam tuvumā aug priedes, tad augsne ir skāba, ja lapkoki, tad – sārmaina. Priežu paēnā ļoti labi augs rododendri, ja vien dziļi, līdz metram, stādīšanas bedri piepildīsiet ar kapu smilts, melnzemes, kūdras un mālu maisījumu. Kūdra ir viens no universālākajiem mitruma uzturētājiem.
Saulainā un sausā vietā labi jūtas saulrieteņi, savukārt, ja kapi atrodas vietā ar mitrāku augsni, augu izvēle ir plašāka. Kapavietās laba un droša izvēle ir sausumizturīgas un ilgi ziedošas puķes, kas priecēs ilgāku laika posmu. Kopiņu ierasti apaudzē ar sedzējaugiem, var izvēlēties vai nu vasarzaļus, vai mūžzaļus.
Ziemcietes stāda pavasarī vai agrā rudenī. Pārstāda, kad augi saauguši pārāk biezi, vidēji pēc četriem vai sešiem gadiem. Visiem augiem nepieciešamas papildu barības vielas, lai tās iedotu augiem, augsne vispirms kārtīgi jāsalaista.
Ja uz kapsētu iznāk braukt retāk, izdevīgi stādīt augus, kas nav tik prasīgi, piemēram, ziemas labi pārdzīvo ložņājošā efeja, turklāt tai nav pārāk liela sakņu sistēma. Ja uz kopiņas iestādīsiet trīs cerus, pēc gada jau viss kapiņš būs zaļojošs!
Auglīgā, pietiekami mitrā, ar trūdvielām bagātā augsnē, nedaudz noēnotā vietā efeja jutīsies labi, vienīgi pilnā saules apgaismojumā tai var apdegt lapas. Mūžam zaļi un labi izskatās stādījumi ar sirdslapu bergēniju – zema ziemciete ar dekoratīvām sirdsveida lapām, kas pavasarī iekrāsojas sarkanbrūnas.
Zied rozā ziediņiem, sevišķi košas ir šķirnes ‘Purpurea’ un ‘Abendglut’. Savukārt ar debesziliem ziediņiem zied pavasara omfalode, turklāt labi aug noēnotā vai ēnainā vietā, mitrā, auglīgā augsnē. Ir izturīga. Glīta ir arī parastā kumeļpēda, tā blīvi nosedz zemi, zied tumšsarkaniem smaržīgiem ziediņiem.
Diezgan sausumizturīga un izteiksmīgi dekoratīva (zied ar bēšiem un rozā ziediņiem) ir akmeņlauzīte. Laba izvēle kapu noformējumā ir arī parastajam virsim, īpaši labi tas izskatās, iestādīts grupā, turklāt pacieš sausumu. Ziemcietēm un vasaras puķēm augsne jāielabo vismaz 15–20 cm dziļumā.
Dzīvžoga sakopšana
Pavasarī (ierasti aprīlī) jārūpējas arī par dekoratīviem krūmiem, varam veidot to formu – izgriezt sausos un bojātos zarus, tos, kas aug krusteniski uz augšu, izgriežam galotnes konkurentus (zarus). Šādi aprūpējot krūmus, tie ne tikai augs glītāk, bet arī mums vēlamajās formās.
Ja nu gribat kapu kopiņas norobežot ar dzīvžogu, tad svarīgi zināt, ka tā augstums ir 50 cm. Kurus krūmus ieteicams stādīt dzīvžogam? Izvēle ir plaša, piemēram, dažāda lapojuma krāsa ir Tunberga bārbelei. Tās šķirnēm ‘Red Pilar’ un ‘Erecta’ rudenī lapas krāsojas sārtas.
Glīta izskatās arī spožā klintene vai parastā klinšrozīte – bagātīgi zied baltiem ziediem. Daļēji noēnotā vietā, auglīgā augsnē labi aug mūžzaļais buksis. Lai gan ierasti dzīvžogā stāda krūmus, tomēr norobežojumu var veidot arī ar lakstaugiem, piemēram, kohijām, tām augsne jāielabo vismaz 50 cm dziļumā.
Atkritumus šķirosim arī kapsētās!
Sabiedrība arvien vairāk izprot dabas aizsardzības problēmas, izjūt vēlmi padarīt vidi tīrāku, saudzēt resursus un līdz ar to uzlabot savu veselību.
Ir pašvaldības, kas savu teritoriju kapsētās ieviesušas atkritumu šķirošanu, piemēram, Cēsīs, Smiltenē – pilsētas kapos, Ventspils pilsētas kapos – Meža kapu, Kantsonu kapu, Doku kapu, Staldzenes kapu, kā arī Priežgaļu kapos un citās, kur izvietoti ne vien biomasas konteineri, kuros drīkst utilizēt tikai tādus atkritumus kā skujas, zari, smiltis, puķes un lapas, bet arī atsevišķi konteineri stiklam, plastmasai vai stieplēm…
Kā pastāstīja Rīgas Mājokļu un vides departamenta Kapsētu pārvaldes priekšnieka pienākumu izpildītājs Gints Zēla, arī Rīgas kapsētās, piemēram, Meža un Raiņa kapos, līdzās lielajiem konteineriem novietoti atsevišķi konteineri stikla un plastmasas izstrādājumiem.
Taču iedzīvotāji atkritumu šķirošanā esot kūtri, joprojām visu cenšas mest kopējā konteinerā. Ierasti šķirošanai paredzētajās vietās atrodas informatīvās plāksnītes ar norādēm, kā tie sašķirojami un kur izmetami.
Kaudzēs met dabiskas izcelsmes atkritumus (lapas, skujas, vecos ziedus, zāli u. c.). Atkritumu konteineros metams stikls, plastmasa, kartons, papīrs. Tātad, veicot kapu sakopšanas darbus, ievērosim šīs norādes!
