Ieskatīties aiz robežas 0
Esmu dzimis Dobelē, uzaudzis Džūkstes pusē. No pirmās līdz ceturtajai klasei mācījos Lancenieku pamatskolā. Pirmais šīs skolas direktors XIX gadsimta beigās bija rakstnieks, pasaku un teiku krājējs un pētnieks Ansis Lerhis-Puškaitis, viņu dēvē arī par latviešu pasaku tēvu. Bērnībā es izdevniecībai sagādāju pasaku grāmatu, ko Lerhis-Puškaitis bija turējis rokās. To dabūju no 96 gadus vecas tantiņas, kurai to bija dāvājis pats rakstnieks. Es, būdams puika, pionieris, aizgāju pie tantiņas un izlūdzos. Izdevēji solīja, ka jaunizdotajā grāmatā būs ierakstīts mans uzvārds, bet viņi mani apmānīja. Toreiz to ļoti pārdzīvoju. Varbūt tāpēc izdevu Visvalda Bebriša pasakas. Tās tikai ir rakstītas pasaku formā, bet patiesībā vēsta, kā novērst spriedzi sevī un justies labi. Man iznākušas jau četras grāmatas, visām daudz lasītāju.
Kad mācījos skolā, nebiju teicamnieks. Esmu pret teicamniekiem. Ja grib tāds būt, visu laiku jādzīvo spriedzē. Es mācījos ļoti labi, bet ne pārspīlētā apzinībā.
Pamatskolā mums bija apvienotās klases. Ātri izmācījos savu vielu un klausījos, ko skolotāja stāsta lielās klases skolēniem. Tāpēc man vienmēr deva risināt cietos riekstus. Es ātri atrisināju un turpināju klausīties. Man visu dzīvi paticis meklēt un meklēt, ieskatīties aiz robežām.
