Notiesāt dabisku vistu 0
Visi muld par ēšanu – to drīkst, to nedrīkst, ietur visādas diētas. Es ēdu visu, kas man garšo. Kaut vai notiesāju rupjmaizi ar speķi un sīpolu. Mums ir savs dārzs, tāpēc varu baudīt pašu tomātus, gurķus, ābolus, uzkost pētersīļus un dillītes. Kartupelīšus atvedu no dēla.
Man ir savs mežs, savi bērzi, pavasarī no sirds sadzeros bērzu sulas. Es negribu tādu sulu, ko cits salējis burkā, iekonservējis. Ja ir iespēja, ēdu visu savu vai no zināmiem cilvēkiem. No pazīstama zemnieka pērku speķi, no kādas tantiņas vistu. Viņa pati to putnu lolojusi, dabiski barojusi, jo īpašai barībai un visādiem hormoniem viņai nav naudas. Nopērku tādu labu vistiņu, izvāru buljonu, saēdos – tik garšīgi! Neticu nevienai zaļajai karotītei, bet tantiņai – gan, kura dzīvo lauku sētā.
