Latvijā pirmo reizi piešķirtais paternitātes pabalsts sievietei raisa asus strīdus: vai tas ir “nāves sods” izpratnei par laulību? 36
Rolands Repša, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra spriedums lietā par atbalstu bērna mātes viendzimuma partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu (faktiski pielīdzinot viņu tēvam) ir izraisījis diskusiju vilni politiķu un juristu aprindās par to, vai šis spriedums nav politiski un ideoloģiski motivēts “nāves sods” Latvijas tradicionālajai izpratnei par laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti un uz šādas laulības pamata radītajai ģimenei.
Uzdrošināšos apgalvot, ka nav tik traki un strīdīgais Satversmes tiesas spriedums īstenībā var iekustināt juridisko un politisko procesu, kura rezultātā atrisinātos gan ilgi “marinētās” viendzimuma pāru reālās dzīves problēmas, gan paliktu neskarts laulības un ģimenes jēdziens mūsu pašreizējā tradicionālajā izpratnē. Kas tad konkrēti būtu jādara?
Citējot katoļu arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču, vajag izdarīt tā, “lai vilks būtu paēdis un kaza paliktu dzīva”. Ar vilku domājot pasaulē valdošo kreisi liberālo tendenci viendzimuma pārus praktiski un juridiski pielīdzināt tradicionālajām vīrieša un sievietes attiecībām un nabaga kazas lomu atvēlot mūsu visumā konservatīvā Latvijas vairākuma izpratnei par laulību un ģimeni kā vīrieša un sievietes savienību un ideālo vidi, kur radīt un audzināt bērnus. Vai šāds kompromisa risinājums ir iespējams? Manuprāt, jā.
Faktiski iespējamais risinājums ir drīzāk tīri juridisks un pat lingvistisks, nevis politisks. Par laulības jēdzienu diskusiju nav, un Satversmes 110. pants visu pasaka – “laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti”. Klupšanas akmens ir ģimenes jēdziena precīza definīcija, tās Satversmē nav. Tomēr saskaņā ar Civillikuma Ģimenes tiesību trešās nodaļas “Radniecība un svainība” 214. pantu ģimene šaurākā nozīmē sastāv no laulātajiem un to bērniem. Šī Civillikuma nodaļa arī skaidro, kā ģimene tālāk caur radniecību un svainību paplašinās, ietverot arī laulāto māsas un brāļus, vecākus un vecvecākus, kā arī to laulātos, un tā tālāk. Tātad Latvijas likumdevēju griba līdz šim ir bijusi skaidri izteikta par labu mūsu tradicionālajai laulības un ģimenes izpratnei, ko Satversmes tiesa savā spriedumā tomēr ignorēja.
Šajā situācijā mūsu uzdevums ir ar juridiskas “stikla sienas” palīdzību strikti nošķirt tradicionālo laulību un ģimeni no viendzimuma pāru attiecību regulējuma. Tas nozīmē, ka, pieņemot nepieciešamos likumus vai esošo likumu labojumus viendzimuma pāru attiecību juridiskai noformēšanai (piemēram, Kopdzīves likuma veidā), nedrīkst lietot jēdzienus laulība un ģimene, bet tikai, piemēram, partnerība (lai arī ikdienas valodā, iespējams, tiks lietots ģimenes vārds). Tāpat viendzimuma pāri nedrīkst reģistrēt savas attiecības dzimtsarakstu nodaļā vai baznīcā, bet tas jādara pie notāra. Viendzimuma pāri arī nedrīkstēs adoptēt bērnus, jo tikai heteroseksuālā tradicionālā ģimene ir vislabākā vieta bērna audzināšanai.
Izklāstītais kompromisa regulējums par viendzimuma pāriem ar dažām atrunām (piemēram, par adopciju), iespējams, varētu arī tikt attiecināts uz heteroseksuālu pāru attiecībām, kas nedzīvo reģistrētā laulībā. Pilnīgi skaidrs, ka te ir daudz juridiskā un likumdošanas darba, bet tas noteikti ir izdarāms!
Ar šāda kompromisa risinājuma palīdzību mēs varētu gan nosargāt tradicionālo laulību un ģimeni “svētu un neaizskaramu” (kas, cerams, joprojām ir ļoti svarīgi Latvijas tautas vairākumam!), gan ļautu arī viendzimuma pāriem un nereģistrētiem heteroseksuāliem pāriem beidzot juridiski noformēt savas attiecības.
