Māris Zanders: Lai vilks neēdis un kaza beigta jeb prezidenta un koalīcijas sēdēšana uz diviem krēsliem vienlaikus 23
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nav nekā nosodāma vai apsmejama, ja amatpersonas/politiķi, sajūtot pretestību, mīkstina savu nostāju kādā jautājumā.
No šā viedokļa Valsts prezidenta 31. augustā publiskotais viedoklis par vakcinācijas politiku un koalīcijas 31. augustā pieņemtais lēmums atlikt likumprojektu par atsevišķu iedzīvotāju grupu obligātu vakcināciju nav nekas neloģisks.
Cita lieta, ka šis pavērsiens neko nemaina, šķietamais kompromiss saturiski ir tukšs.
Ja likumprojekts esot atlikts tāpēc, ka tas “apvīts baumām un puspatiesībām” (tā mediji citē “Jaunās Vienotības” Saeimas frakcijas priekšsēdētāju Ainaru Latkovski), tad pareizāk būtu no tā atteikties vispār, jo “baumas un puspatiesības” Covid-19 kontekstā turpinās plaukt un zelt.
Nekas nemainīsies arī pēc mēneša vai trim. Šādā aspektā arī pilnīgi bezjēdzīgs ir Egila Levita vēlējums, ka “Saeimai ir jāpanāk vienots redzējums Covid-19 pandēmijas ierobežošanā un vakcinēšanas politikā”.
Tas nenotiks, un tas nav iespējams kaut vai tādēļ, ka opozīcijas politiskajās interesēs ir formulēt no koalīcijas pozīcijas pretēju redzējumu. Lai ko koalīcija darītu, opozīcija formulēs atšķirīgu skatījumu.
Levits uzsver, ka vakcinācija nav “pasaules uzskata jautājums”. Nē, ir. Līdzīgi kā virkne citu jautājumu – par klimata pārmaiņām, imigrācijas regulējumu, kopdzīves modeļiem utt.
Un, kamēr amatpersonas ar to tēzi neapradīs, turpināsies “dialoga” imitācija. Prezidenta lietotajai vārdkopai “racionāli apsvērumi” nav nekādas nozīmes, jo, raugi, katram sava “racionalitāte”.
Pēdējo dienu laikā sociālo tīklu diskusijās esmu lasījis, ka kļūdaina ir ne tikai vakcinēšanas politika, bet arī Darvina & Co. izstrādātais dzīvās pasaules evolūcijas modelis.
Tie ir atšķirīgi, nesavienojami pasaules uzskati, un jābeidz izlikties, ka tā nav.
Subjektīvu iemeslu dēļ, kuru izklāstam šajā tekstā nav nozīmes, man ir vienalga, vai darba devējam ir vai nav tiesību atlaist darbinieku, kurš nav vakcinējies.
Tomēr esmu spiests piezīmēt, ka Levita tēze, kas, cik saprotu, domāta kā pozīcijas mīkstināšana, reāli neko nenozīmē. Proti, tiesības atlaist “nedrīkst attiekties uz visiem darbiniekiem, bet gan tikai uz tiem, kuri darbā saskaras ar klientiem”.
Atļaušos atgādināt, ka darbinieki kontaktē arī savā starpā. Ja “ar klientiem strādājošs” vakcinēts darbinieks ikdienā strādā kopā ar nevakcinētu darbinieku, tad iecerētā “siena” būs relatīva. Kā saka, vai nu – vai.
Ņemot vērā iepriekš minēto par Saeimu, kopumā var piekrist prezidenta aicinājumam vairāk orientēties uz lēmumu “decentralizētu” pieņemšanu, kas saistīti ar pandēmiju, tostarp šī “elastība” nozīmētu arī lielāku paļaušanos uz pašvaldībām.
Diemžēl ir arī divi pretargumenti.
Pirmais. Jau līdz šim izskan pretenzijas pret parlamenta pakārtotu lomu ar pandēmiju saistīto lēmumu pieņemšanā, kas galu galā neatbilst tam, ka Latvija ir parlamentāra valsts.
Var šķendēties par diskusiju līmeni Saeimā, bet, ja kāds teiks, ka prezidenta piedāvājums parlamenta ietekmi samazina vēl vairāk, grūti būs ko iebilst.
Otrais. Amatpersonas pašvaldībās nav neitrāli, partiju kaujās neierauti cilvēki. Tādēļ ir lieki paļauties uz to, ka pašvaldības lēmumu pieņemšanā vadīsies, balstoties vienīgi un tikai epidemioloģiskajā situācijā konkrētās pašvaldības teritorijā. Ir bijusi iespēja par to praksē pārliecināties pašam.
Rezumēju. Šobrīd prezidents un koalīcija mēģina izsēdēt uz diviem krēsliem vienlaikus. Kādu brīdi tā var rīkoties, tomēr man šķiet, ka tas neko neatrisina.
Pārveidojot labi zināmo izteicienu, vilks paliek neēdis, bet kaza arī beigta.
Ja ir viedoklis, ka puse vai vairākums sabiedrībā ar Covid-19 saistīto uztver atšķirīgi, tad pie šīs atziņas ir arī jāpaliek un, kā saka, lai dzīve noliek visu savās vietās.
Ir jābeidz tērēt naudu vakcinēšanas atbalsta kampaņām, jau iepirktās vakcīnas tiek lietotas primāri revakcinācijai. Pieļauju, ka iznākums varētu būt, teiksim tā, visai interesants, tomēr, ja vairākums to vēlas, tad lai tā notiek.
Visticamāk, izveidosies atšķirīgi uzvedības un patēriņa modeļi, “burbuļi” kļūs vēl izteiktāki un noslēgtāki, turklāt pārcelsies no interneta platformām uz reālo dzīvi, tomēr labāk tā, nevis strīdēties divu gadu garumā par vienu un to pašu.
