Maiks Koljērs: Kāpēc Latvija grib breksitu tik cieti, ka dimantus var griezt 29
“Uzraksti dažus simtus vārdu par garlaicīgāko tematu pasaulē,” man palūdza “Latvijas Avīzes” redaktors. Patiesībā viņš sacīja: “Vajadzētu uzrakstīt dažus simtus vārdu par breksitu,” bet principā tas pats vien ir.
Ja arī jums apnikušas runas par breksitu, mēģiniet iejusties manā ādā. Vairāk nekā gadu esmu vērojis, kā mana dzimtā zeme stāv uz šauras dzegas ļoti augstas ēkas virsotnē, draudot mesties lejā.
Kad Apvienotā Karaliste deva zaļo gaismu 50. pantam, tā rīkojās, it kā būtu nolēkusi, bet īstenībā vienkārši piezemējās uz vēl mazliet šaurāka izvirzījuma dažus centimetrus zemāk. Īstais kritiens gaidāms pēc diviem gadiem, kad, kā es paredzu, Lielbritāniju nāksies nogrūst no šī izciļņa ar garu nūju (iespējams, to pašu, kuru Mišels Barnjē iedeva breksita sarunvedim Deividam Deivisam 19. jūnijā).
Līdz tam brīdim Apvienotās Karalistes atkārtotie suicīda draudi būs visus tā nogarlaikojuši, ka nesavāksies pat pieklājīgs pūlis, lai papriecātos, kā tā dodas pretī savam liktenim – tam pašam liktenim, kāds piemeklēja Eilmeru no Malmsberijas, angļu mūku, kurš 11. gadsimtā sameistaroja spārnus, uzrāpās baznīcas torņa smailē un paziņoja, ka nu tik lidošot.
“Eilmer, nedari muļķības,” teica daži mūki, “labāk kāp lejā un ieēd putru.”
“Eilmers tikai grib pievērst sev uzmanību. Viņš nekad nenolēks,” iebildi citi.
Vēl pēc brīža tie paši mūki sacīja: “Ak kungs, viņš nolēca. Mums paliks vairāk putras.”
Bet līdz Apvienotās Karalistes neveiklajam kritienam tieši kapā ir vēl divi gadi. Pa to laiku risināsies “breksita sarunas”, lai gan, ja spriež pēc preses paziņojumiem un breksita komandas ierakstiem (mikroblogošanas vietnē) “Twitter”, notiek vienīgi plātīšanās ar saukļiem par to, cik ļoti gan viņi gaida šīs sarunas un cik, kad reiz tās būs galā, viss būs vienkārši lieliski. Es neuzticētu šiem ļaudīm apspriest pat apvedceļa izbūvi, kur nu vēl 60 miljonu cilvēku ekonomisko un sociālo nākotni.
Secinājis, ka breksits ir garlaicīgākais temats pasaulē un, lai cik nikni es pret to neiebilstu, Apvienotā Karaliste, karoga skrandām lēnām plivinoties, vienalga beigās sašķīdīs gabalos mums pie kājām, nodomāju, ka rakstīt par to “Latvijas Avīzei” būtu bezjēdzīgi.
Bet tad aptvēru: “Latvijas Avīze” ir laikraksts ar lielāko tirāžu Latvijā. Ārlietu un sadraudzības lietu birojs noteikti ir nolīdzis preses monitoringa aģentūru, kas apkopo rakstus par breksitu no visām ES dalībvalstīm. Es to zinu, jo arī pats esmu strādājis caurām naktīm, apkopojot preses izgriezumus Ārlietu un sadraudzības lietu biroja vajadzībām. (Vienīgā šī darba priekšrocība bija tā, ka visu pabeidzi astoņos no rīta un varēji doties taisni uz krogu.) Sarunvedēji grib justies tā, it kā zinātu pretējās puses noskaņojumu, jo ir pilnībā informēti.
“Aha!” Deivids Deiviss sacīs Mišelam Barnjē. “Manuprāt, jūs varat pārliecināties, ka “Latvijas Avīze” raksta ko pilnīgi atšķirīgu!”
Tā nu ceru, ka nākamās dažas rindkopas tiks nokopētas un plaši izplatītas Vaitholā kā “noskaņojums Latvijā”.
Latvija atbalsta niknāko iespējamo breksitu. Papildu ieguvums būtu, ja Apvienoto Karalisti pabīdītu vēl mazliet tālāk no Eiropas kontinenta, lai mums vairs nebūtu jāklausās tās apnicīgie pātari un meli. Latvija vēlas, lai tās iedzīvotāji atgrieztos un palīdzētu izveidot spēcīgu ekonomiku un sakarīgu sabiedrību tā vietā, ka tās profesori novāc burkānus Linkolnšīrā. Tāpēc Latvija apsveic britu lēmumu izmest ārā ikvienu, kas izskatās vai izklausās pēc svešzemnieka vai kas skatās franču filmas, vai vārdiem lieto deklinācijas, vai dzer tēju bez piena, vai prot vairāk nekā vienu valodu, vai dod priekšroku kādam citam sporta veidam, nevis futbolam.
Protams, pēkšņa apkalpojošā un roku darba pazušana no britu tautsaimniecības varētu radīt valstij dažas nopietnas problēmas. Latvija iesaka repatriēt visus Spānijā dzīvojošos britu pensionārus. Kā katram latvietim zināms, tieši pensionāriem vislabāk padodas audzēt un novākt dārzeņus.
Latvija grib breksitu tik cieti, ka ar šo vēlmi var dimantus griezt. Latvieši sola nekad neatgriezties kā tūristi, lai tērētu savus ļaunos eiro par Ķīnā ražotiem Bigbena plastmasas modelīšiem, Blekpūlas klints uzlīmēm un Harija Potera suvenīriem. Toties Latvija mudina Franciju aizmūrēt kanāla tuneli un piedāvā ES līmeņa iniciatīvu, lai lidsabiedrības “Ryanair” un “Whizz-air” izvēlētos jebkādus citus galamērķus, tikai ne Lielbritāniju.
Mēs vēlamies atgūt kontroli pār savām robežām un savu kultūru. Ikvienam, kas ierodas no Lielbritānijas, būs jāaizpilda anketa par mūsu vēsturi un latviešu valodas pamatzināšanu tests, tostarp vārdi “lūdzu” un “paldies”. Testēšanu vadīs viens pats robežsargs, vārdā Visvaldis. Viņš būs vienīgais robežsargs ar tiesībām lemt par jūsu iebraukšanu. Viņš strādās pirmdienās, trešdienās un piektdienās.
Mēs Latvijā gribam tik cietu breksitu, kas sniegtos līdz pat saulei un vēl aiz tās. Mēs jau esam no jums nopirkuši bruņumašīnas, lai gan, godīgi sakot, tās bija drusku padārgas. No Austrijas iepirktās haubices (viņi nopirka tās no jums un uzlaboja) bija krietni labāks darījums. Bet, kad Apvienotās Karalistes ekonomika sekos Eilmera trajektorijai, jūs izpārdosiet vēl daudz vairāk militārtehnikas par izdevīgām cenām. Mūs interesētu daži tanki, bet savas SA80 šautenes varat paturēt, ja vien austrieši nebūs uzlabojuši arī tās.
Un, visbeidzot, lai breksita sarunās izrādītu labo gribu, Latvija uzcels kādas dižas britu vēsturiskas personas statuju tieši iepretī jūsu vēstniecībai. Tā attēlos Eilmeru no Malmsberijas visā viņa spilgtajā, kaut arī īsajā, lidojumā.
(Tulkojusi Kristina Blaua)
