Egils Līcītis: Lai veco galvu neliktu uz jauniem pleciem 0
Tikai ar aklību sists observators nav pamanījis, kā 500 miljonu ļaužu apdzīvotā teritorijā no Atēnām līdz Lisabonai pošas uz Eiropas Savienības parlamentārā vadības orgāna vēlēšanām. Batālija notiek ne pa jokam.
Aizrobežu kanālos atvēzējas špicenkandidāti, kuri līdz nāvei gatavi aizstāvēt tradicionālās Eiropas vērtības un cilvēces progresu, proklamējot nē rasismam, pateicoties katram, kurš akceptē un iecietīgi izturas pret citādību.
Turpretī pretošanās kustības ikona, temperamentīgā Lepēna madāma cerībā uz žilbinošiem panākumiem vēlēšanās griežas kā vilciņš uz riņķi, cītīgi vākdama piekritēju kodolu, ar kuru veiktu valdošā liberālā režīma demontāžu.
Rekur, dūšīgā franču sieviete no Nacionālās frontes ieradās viesos Tallinā, pamatīgi satraukdama vietējību, kam dārga Eiropas vienotība. Nešaubīgi, Briselē pie varas ir diezgan nejauki vīri, kas daudziem iedveš bailes ar dalībvalstu suverenitāti apdraudošiem federālisma projektiem un bīstamu migrācijas politiku.
Tamdēļ dzirdama attālu balsu dunoņa, soļu dipoņa, tuvojoties ES parlamenta vēlēšanām, lai nenoliktu atkal veco galvu uz jauniem pleciem.
Arī mūsu tēvijā sataisījušies astoņu Latvijai atvēlēto Briseles sēdvietu gribētāji stiklotā Berlaimonta ēkā. Nedzīvosim tak kā Robinsoni Krūzo uz vientuļas salas! Lai izietu starptautiskā arēnā, katrs cenšas pievērst uzmanību savai necilajai personai, kā nu prazdams.
Kontingentā ir gan dēkaiņi un avantūristi, kurus tiklab vēlēt eiro, kā afro parlamentā, ir savādi deputātu kandidāti ar pretdabiskiem ieradumiem kaitēt Latvijai, cik vien viņu spēkos, un ir tādi, kurus būtu kauns rādīt eiropiešiem.
Taču, protams, vēlēšanās startē arī nobrieduši cilvēki, kuriem vienlīdz rūp kā Latvijas valsts un zemes intereses, tā Eiropas nākotne, kuri pastāvīgi lauza galvu, vai tas un tas atbilst Lisabonas līgumam vai ne.
Bet ko gan astoņnieks varēs panākt, ja varas centrs tāpat allaž būs Rietumos, ja kabatas mums tādas tukšākas?
Tā šķiet, ka pašreiz gājusi vaļā pamatīgāka skrūve, kamdēļ saļodzījušies Eirosavienības pamati. Morālās pamācībās nepārspējamā Brisele nekautrējas no ne visai glaimojošiem apzīmējumiem poļiem, itāļiem. Atceroties Hamleta jautājumu – būt vai nebūt? –, pie lietišķās apspriedes galda neviens, kam būs celtnieciskas domas par jaunu Eiropu, netiks atstumts.
Mesjē Makrons arvien iestājies par padziļinātu sadarbību, lai dotu impulsu eirovienotībai, no Elizejas pils raksta vēstules, uzrunādams prezidentu Vējoni latviešu valodā par dārgo brālēnu, un mūsu premjerus augstākā līmeņa tikšanās reizēs silti uzņem federālās kancleres Mutti rezidencē. Tāpēc vienai zemītei Eiropas skujkoku joslā pie Dzintara jūras prātīgākais ir solidāri turēties kopā ar lielkungiem. Kad mūsu draugi un labie partneri no Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes ir tā kā norobežojušies breksitā, tad tikai nepateicīgās nācijas neatbalsta Makrona – Merkeles viedo politiku. Nevajag prasīt, ko par to saka Londona, ko domā Vatikāns un vai zināms, kāds ir Andoras viedoklis?
Jāinteresējas, ko saka Berlīnē un Parīzē. Īpaši apstākļos, kad franču karaspēks un vācu bundesvērs vienojies par kopīgu militāro kultūru un Eiropas armijas radīšanu uz nākamajiem pieciem gadsimtiem. Tas ir tikpat cieši, kā asociācijā būtu vienojušies franču vīna un vācu alus brūveri.
Militāri kulturāli bruņotie spēki un uz zvēresta pamata dibināta savienība ir no svara, kad briesmas uzglūn no visām pusēm, Vāciju, Franciju aplenkuši ienaidnieki, Ķīna, Amerika bruņojas, Putins ir agresīvs, kas zina, vai nenāksies stāties pretī ass valstīm ES iekšienē – Polijai, Ungārijai un Itālijai, kuras būs jāatindē no reāliem draudiem Briselē pieņemtiem demokrātijas principiem!
Tāpēc mazai Latvijai vienīgais veids, kā tikt pie gaismas un siltuma un organiski iekļauties Eirosavienības saimē – lielās vācu tautas vadībā, Francijas patronāžā.
