Lai valodas stundā neiemigtu, vajadzīgs humors. Vai tad bērniem drīkst stāstīt anekdotes? 2
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
“Kad sāku strādāt augstskolā, izlasīju, ka ik pēc septiņām minūtēm jāsaka kaut kas tāds, kas saistīts ar tematu, bet lai klausītājus uzmundrinātu, lai viņi neiemigtu. Un sāku meklēt jociņus,” par anekdošu vākšanas pirmsākumiem stāsta Velga Laugale. Vēlāk sekojusi uzstāšanās skolotāju kursos, vairāki referāti par humoru mācību stundās, pēdējo ar nosaukumu “Humors stundā: joko skolotājs” vēl paspējusi nolasīt neilgi pirms kovida sērgas.
Kā pedagogi uzņēma jūsu joku referātus?
Daudzas skolotājas jautāja, vai tad stundā drīkst stāstīt anekdotes. Pati tam esmu gājusi cauri – biju pareizā komjauniete, bet caur jokiem mācījos atvērties.
Kāda kolēģe pavaicāja, vai tas ir akadēmiski. Sāku meklēt teoriju par humora izmantošanu nodarbībās, un izrādījās, ka runa nav par drīkst vai nedrīkst, bet tā ir jādara! Īpaši pieaugušajiem. Joks palīdz saslēgt abas puslodes – tā jau ir psiholingvistika –, un informācija labāk paliek atmiņā, ja piemēru izstāsta kā humoru.
Sekoju līdzi internetā joku lapām, kur esmu atradusi piemērotas anekdotes pat fizikā, ķīmijā, matemātikā. Piemēram, matemātikā par kvadrāta definīciju – ja vīrs aiziet pa kreisi, tad ceturtajā reizē viņš atgriežas mājās!
No sava skolas laika atceros, kā mūsu matemātikas skolotājs iemācīja, ka nevar skaitīt kopā x ar y, viņš teica – ja saskaitīsit zirgus ar āboliem, būs zirgāboli. Šādi piemēri paliek atmiņā.
Man vairākums skolotāju nešķiet apveltīti ar labu humora izjūtu.
Atradu pētījumu, ka no visiem aptaujātajiem skolotājiem ar humora izjūtu ir apveltīti 26%, daļēji – 62%, bez humora izjūtas – 12%. Pievienojos tiem, kas saka – cilvēku bez humora izjūtas ir bīstami laist pie bērniem.
Pirms uzņemšanas augstskolā topošajiem pedagogiem vajadzētu pārbaudīt humora izjūtu, pēc tam studiju laikā to metodiski attīstīt, lai skolā varētu iemācīt arī skolēniem.
Tādas norādes un mērķa nav nevienai skolu un bērnudārzu programmai. Neesam novērtējuši humora nozīmi. Dzīvot priecīgi un laimīgi, kā zināms, ir liela māksla un darbs. Smiekli, joki, humors, prieks un optimisms ir tikai viena no laimes sastāvdaļām, un šai daļai nav nepieciešami materiāli ieguldījumi.
Kā pati izvēlaties, kādu anekdoti kurā brīdī stāstīt?
Nu jau man ar jokiem ir sakrāta paliela kaste un vajadzētu radošo atvaļinājumu, lai tos apkopotu, sistematizētu un saliktu pa plauktiem. Pirms lekcijām pierakstos salieku lapiņas ar nepieciešamo joku. Citreiz pietiek tikai ar piebildi – ai, anekdoti atcerējos – un visi studenti saausās. Pēc kāda laika atgādina, ka esmu solījusi anekdoti. Taču es jau tikai teicu, ka atcerējos.
Joki ir visādi – arī bezgaumīgi, kā mērāt humora temperatūru?
Jokus uztver dažādi. Pie humora definīcijas esmu pielikusi tādu teikumu – par labu humoru var saukt tādu, ka smejas abi. Vislabāk, ja spējam pasmieties paši par sevi. Vairāk jau patīk pasmieties par citiem…
Valodniekiem parasti jautāju, kā vērtē latviešu valodas veselību?
Kad biju jauna skolotāja, veikala vitrīnā ieraudzīju pie desas uzrakstu “Ladgales desa”. Pārdevējai saku, ka vajadzētu izlabot, viņa paskatījās uz mani un nesaprata, kas tur jālabo, pasauca vēl otru kolēģi un par abām mani norāja. No tās reizes vairs neko nesaku…
Sākot jaunu kursu valodas kultūrā, pirmajā nodarbībā paņemu tās dienas laikrakstus un kopā ar studentiem meklējam valodas kļūdas – ak, šausmas! Taču atrodu arī, par ko pasmaidīt. Piemēram, nra.lv: “Dabīgi līdzekļi pret krākšanu mājas apstākļos.” Ko darīt, ja krāc citur? Īpaši jautri ir burtu pārstatījumi: “Arī šogad katrs Latvijas iedzīvotājs drīkst bez maskas (domāts – bez maksas) nocirst vienu eglīti personiskām vajadzībām.” Kļūdās arī radio un televīzijā, īpaši titros.
Paskatījos raidījumu “Gandrīz ideālas vakariņas”, kur slavenā influencere Elīna Didrihsone pažēlojās, ka sekotāji aizrādot par valodas kļūdām, ko viņa uzskata par personīgu aizvainojumu. Mani traucē nepareiza latviešu valoda, ja kādam ir daudz kļūdu, rodas šaubas arī par viņa kvalifikāciju specialitātē.
Vai latviešu valoda sākas skolā?
Par šo jau runā visu laiku – skolā valodas kļūdas labo tikai latviešu valodas skolotājs, bet citos mācību priekšmetos tas nenotiek, jo prasa daudz laika un varbūt arī pats pedagogs nebūs tik zinošs, taču kopumā latviešu valodas apguvei tas par labu nenāk.
Liepājas Universitātē, pirms sāku mācīt valodu biznesa zinību neklātienes studentiem, iedodu izpildīt grūtu testu, un tikai mazs procents ar to var tikt galā bez kļūdām. Kad parunājam par skolas laiku, vienai daļai no latviešu valodas skolotājas bijis bail.
Ko domājat par Valsts prezidenta oktobrī rīkoto diskusiju, kā celt latviešu valodas prestižu un uzlabot tās lietojumu?
Vai atkal nepaliks tikai par labiem vārdiem… Man žēl, ka daudz labu ieceru, kā uzlabot latviešu valodas lietojumu, palikušas plauktā nevienam nevajadzīgas.
Pati pirms 11 gadiem uzrakstīju disertāciju par izglītības iestāžu nosaukumiem ar domu, ka tā varētu būt noderīga Izglītības un zinātnes ministrijai, vienkāršojot un saīsinot iestāžu nosaukumus. Atklājās, ka vairākas skolas ir ar vienādiem nosaukumiem – Skultes pamatskola atrodas gan Skultē, gan Mārupē, Vītolu pamatskola – Malnavā un Sakstagalā, Zemgales vidusskola – Slampē un Demenē. Nav skaidrības ar ģimnāzijām un vidusskolām, profesionāli tehniskās skolas pārsauca par kompetenču centriem. Pat Liepājas Universitātei bijuši septiņi nosaukumi, taču veci ļaudis to tāpat sauc kā sākotnēji – par skolotāju institūtu. Atis Kronvalds teicis, ka varam nosaukumu kaut zelta burtiem rakstīt, saturs no tā nemainās. Skolēnu mācīšana paliek, programmas pēc būtības nemainās, taču nosaukumi citi. Nu kam tas vajadzīgs?
Kāds lasītājs piezvanīja un pastāstīja, ka bijušais Višķu tehnikums esot nosaukts par Izglītības programmu īstenošanas vietu!
Feisbukā izlasīju Personības pilnveidošanas centra vadītājas un labas paziņas Indras Melbārdes tekstu ar Izglītības un zinātnes ministrijas ieteiktajiem terminiem, no kuriem pat nevar saprast, kas domāts.
“Esmu Indra Melbārde – mācīšanās veicinātāja (“learning facilitator”). Strādāju mācību īstenotājā (“provider”) “Personības pilnveidošanas centrs”. Gadu gaitā esmu izstrādājusi un vadījusi dažādus mācību maršrutus (“education path/pathway”), īpašu uzmanību pievēršot pieaugušajiem, kuri mācās (“learner”) zinātībai (“know-how”). Esmu pārliecināta, ka Latvijā ir daudz cilvēku, kam noderīga mūžizglītība (“lifelong learning”) un kuri vēlas nodarboties ar plaštvēruma mācīšanos (“lifewide learning”).”*
Ko teiksit par tādu veidojumu kā “izglītojamie” skolēnu vietā?
Arī pedagoģijas profesore Zenta Anspoka savā referātā par terminiem izglītības satura reformas laikā to pieminēja – viņa bija sašutusi par šo vārdu.
Izskatās, ka valsts valoda jāuzlabo arī pašai Izglītības un zinātnes ministrijai – lai rāda paraugu.
Uzziņa
Kāpēc stundās noder joki?
Pierādīts, ka humors nodarbībās: mazina sasprindzinājumu, stresu, satraukumu un garlaicību; uzlabo skolēnu un skolotāju attiecības, uzdevumu izpratni un atmiņu; padara mācīšanos patīkamu; stimulē interesi un uzmanību par apgūstamo vielu; sekmē radošumu, fantāziju; attīsta nestandarta domāšanas veidu; veicina domāšanas ātrumu u. c.
Avots: Rod. A. Martin. The Psychology of Humor: An Integrative Approach. (2007)
Anekdotes no Velgas Laugales krājuma
Ceļu policists apstādina automašīnu:
– Ieroči? Narkotikas? Alkohols?
Vadītājs: – Nē, paldies, man tikai kafiju, lūdzu.
• • •
– Puisīt, vai sen jau līst?
– Nezinu, man tikai seši gadi.
• • •
Direktors zvana sekretārei:– Inesīt, uzraksti, lūdzu, paziņojumu, ka otrdien notiks nodaļu vadītāju sanāksme!
– Direktor, kā īsti jāraksta: “otrtdien” vai “oturdien”?– Zini, raksti labāk, ka trešdien!
• • •
Restorānā oficiants jautā klientam:– Cienītais, jums ir tukša glāze. Vai nevēlaties vēl vienu?
– Kāda velna pēc man vajadzīgas divas tukšas glāzes? – klients dusmīgi atbild.
• • •
Pulkstenis nosita desmit. Pārējos mēs ar Juri.
• • •
Vinnijs Pūks dodas uz medpunktu. Trusītis jautā, kurp ejot.
– Pēc medus.
– Kā, vai tad ne pie daktera?
– Bet kāpēc tur rakstīts medpunkts?
• • •
Staigāju pa veikalu un rādīju visiem mēli. Zem maskas. Ui, kā garastāvoklis uzlabojās…
• • •
– Es tevi mīlu, Zenta. Vai tu mani arī?
– Jā, tevi arī.
* Tekstā minēti termini no Izglītības un zinātnes ministrijas administrētā Eiropas Komisijas “Erasmus+” programmas projekta “Nacionālie koordinatori Eiropas programmas īstenošanai pieaugušo izglītībā”.
