Lai Tev tur gaiši un krāšņi!… 1
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Bez šaubām, neizsakāmi lielāks prieks man būtu bijis apsveikt Tevi ar otro Liepājas kara ostas vēsturei veltīto grāmatu, kas jau pavisam drīz no “Latvijas Mediju” apgāda dosies pie lasītāja, bet diemžēl rakstu ŠO, pret kura apzīmējumu klūpu.
Nekrologs?… Diezin vai. Tā formāts diktē cilvēka dzīves un darbības aprakstu, bet, šajā žanrā par Tevi runājot, iznākums būtu bezpersoniski salts – “Kurzemes Vārda” Goda redaktors, Goda liepājnieks, žurnālists un publicists.
Rakstītājs – tā sevi precizēji kārtējā Tevis uzrakstītajai grāmatai veltītajā intervijā.
Strikti atsacīdamies piepulcēt sevi rakstniekiem, lai gan patiesībā tāds biji, Tu apstiprināji godaprāta un pašvērtības augsto mērauklu, ko ļoti meistarīgi slēpi aiz dažādām sadzīves maskām, smaidošo bohēmista izteiksmi ieskaitot.
Jāteic, šīs sabiedrībā izrādāmās sejas bija tik labi apgūtas, ka retais zināja Tavu patieso būtību – dziļo pienākuma apziņu, tuvinieku mīlestību un vecāku līdzidoto inteliģenci.
Vai, krietnu laiku kopā strādājot, apdzīvojot vienu darba istabu un reizumis pieslēdzoties mūsu jaunības Liepājas bohēmai, es uzdrošinātos sacīt, ka Tevi ļoti labi pazinu? Tomēr ne. Jo tikai pirms dažiem gadiem secināju, ka līdztekus citām rakstura iezīmēm Tev nebija sveša ne romantika, ne sentiments tajā labas gaumes pakāpē, kas piešķir cēlumu dvēselei.
Lai gan dzīves mijkrēšļos Tavā klātbūtnē raudājusi neesmu, ar kādu noslēpumainu redzi Tu vienmēr saskatīji šīs asaras un mācēji just līdzi veidā, kas liek nekaunēties par vājuma brīdi. Tieši tāpēc uzskatu Tevi par savu draugu un atvadu reizē mēģinu pasacīt banāli taupītos daudzos paldies, ar kuriem biju iecerējusi noslēgt mūsu kopīgo kafijas pauzi septembrī Liepājā.
Bet nu jau diezin vai šoruden saņemšos aizbraukt uz pilsētu, kuru Tu mīlēji un pazini kā neviens. Lai gan Liepāja daudz nozīmē arī man, tās vaibstos bez Tevis tagad vienmēr būs ļoti daudz skumju.
Šīs ir smagas dienas Taviem mīļajiem – nekādas visdaiļrunīgākās līdzjūtības, bagātīgie vainagi un ziedu klēpji nespēj līdzsvarot zaudējumu, un diezin vai izvadīšanas brīdī viņus spēs mierināt arī no sirds nākušie Tevis paveiktā uzskaitījumi.
Lai gan pārspīlējumu nav – Tu esi nodzīvojis labu un godīgu mūžu, kurā ietilpst viss, ko liktenis mēdz cilvēkam sarūpēt.
Tajā bohēmiskajā Liepājas jaunībā, kopā ar futbola komandu “Zvejnieks” uz kārtējo sportistu treniņnometni aizceļojis, vēlā stundā mēdzi zvanīt draugiem un kolēģiem tikai tāpēc, lai atgādinātu dzīves garšas nezūdamības jēgu.
“Nu, tad – gaiši un krāšņi!” joprojām atceros, cik līksmi uzgavilēji no pirmā miega izrautajiem.
Daži nākamajā rītā kala radoši izsmalcinātus atriebības plānus modinātājam, kas izčākstēja jau saknē, taču Tavi laikabiedri saskarsmē palaikam joprojām izmanto jaunības naksnīgo devīzi. To arī lieku sava atvadu teksta noslēgumā:
“Lai Tev, Andžil, TUR gaiši un krāšņi!…”
Atvadas notika piektdien Liepājā no Sv. Annas baznīcas.
