Lai taisnīgums un tiesiskums uzvarētu. Uz lasītāju jautājumiem par tiesām atbild Sanita Osipova 0
Kad Satversmes tiesa atsaka izskatīt iesniegtos pieteikumus? Ko nozīmē valdības deklarācijā ierakstītais “bezkompromisu tiesiskums”? Ko iesākt ar čekas maisos atrasto informāciju? Kas ir lustrācija un kā pret to izturēties? Uz “Praktiskā Latvieša” lasītāju jautājumiem atbild Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietniece Dr. iur. SANITA OSIPOVA.
Atgādiniet, kas ir Satversmes tiesa un ar ko tā nodarbojas! Kāpēc nereti Satversmes tiesai iesniegtos pieteikumus neizskata un cilvēki saņem atteikumu?
Satversmes tiesa ir ļoti specifiska tiesa – pie mums nevar nākt tāpēc, ka cilvēku neapmierina kāds tiesas nolēmums. Mēs nepārskatām citu tiesu spriedumus. Satversmes tiesa ir likumu tiesa, proti, cilvēks var vērsties pie mums tajā gadījumā, kad likumdevējs likumā (tie var būt arī Mistru kabineta noteikumi vai pašvaldības saistošie noteikumi) kaut kādā veidā bijis pret viņu netaisnīgs.
Diemžēl pieredze rāda, ka cilvēki pie mums atnāk vai pastā vēstuli iemet tikai pēdējā iespējamajā datumā, kaut gan viņiem, lai vērstos Satversmes tiesā, ir dots sešu mēnešu termiņš. Turklāt bieži vien pieteikumi mēdz būt nekvalitatīvi (tādi, kas neatbilst Satversmes tiesas likuma prasībām). Ja pieteikums ir nekvalitatīvs un iesniegts pēdējā dienā, cilvēkam vairs nav iespējas vērsties pie mums atkārtoti ar labāku pieteikumu. Tāpēc iesaku: nenovilciniet laiku līdz pēdējai dienai, bet nāciet uz Satversmes tiesu, tiklīdz tas ir iespējams!
Mēs uz vietas nevienu nekonsultējam un nedrīkstam to darīt, taču mūsu mājaslapā var atrast daudz noderīgas informācijas, tajā skaitā par to, kādai jābūt personas konstitucionālajai sūdzībai. Pirms vēršanās pie mums derētu izlasīt Satversmes tiesas likumu, kur 19.² pantā precizēts, kas ir konstitucionālās sūdzības – kad un par ko var doties uz Satversmes tiesu, kādi dokumenti jāpievieno lietas apstākļu noskaidrošanai utt. Būtu vēlams arī konsultēties ar juristu, kurš ir specializējies Satversmes tiesas jautājumos.
No šā gada 1. janvāra valsts nodrošinātā bezmaksas juridiskā palīdzība pieejama arī Satversmes tiesā. Kam ir tāda iespēja?
Lai ikvienai personai būtu tiesības uz taisnīgu tiesu un arī tie, kam ir mazāk naudiņas, nebūtu sliktākā situācijā par tiem, kuri var atļauties samaksāt, piemēram, par advokāta pakalpojumiem, šogad Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likumā iekļauts nosacījums par juridisko palīdzību Satversmes tiesā maznodrošinātām un trūcīgām personām, kas šādu statusu oficiāli ieguvušas vai arī pēkšņi nonākušas neapskaužamā situācijā. Piemēram, cilvēkam pieder īpašumi un bankas konti, taču tie ir arestēti vai arī pēkšņi nodeg vienīgais īpašums.
Lai persona iegūtu valsts nodrošināto juridisko palīdzību, ir ļoti svarīgi atkal atgādināt termiņus. Jaunais regulējums paredz, ka valsts nodrošināto juridisko palīdzību Satversmes tiesas procesā var lūgt personas, kas iesniegušas mūsu tiesā konstitucionālo sūdzību, bet tiesa lietu atteikusies ierosināt, kā vienīgo iemeslu norādot juridiskā pamatojuma neesamību vai tā acīmredzamu nepietiekamību prasījuma apmierināšanai. Svarīgi, ka iesniegumu ar lūgumu saņemt valsts apmaksātu juridisko palīdzību šajā procesā persona var iesniegt ne vēlāk kā divus mēnešus pirms konstitucionālās sūdzības iesniegšanai noteiktā termiņa beigām.
Ko nozīmē jēdziens “bezkompromisu tiesiskums”, kas ierakstīts šīs valdības deklarācijā?
Mani šis jēdziens patiesībā biedē. Kad Latvija atguva neatkarību, mēs veidojām tiesisku valsti. Tas bija jāizdara gan mūsu pašu labākai dzīvei, gan lai iestātos Eiropas Savienībā. Tiesiska valsts ir ļoti sarežģīta kompleksa struktūra, tajā ir gan demokrātija, gan varas dalīšana, bet tas viss tiek veidots ar vienu mērķi – lai būtu garantētas cilvēka pamattiesības. Tieši tāpēc likumdevējs nodarbojas ar likumu pieņemšanu, valdība šos likumus realizē un tiesā cilvēks var pierādīt savu taisnīgumu. Tātad par taisnīgumu visupirms ir atbildīga neatkarīga tiesu sistēma.
Tiesiska valsts ir plašāks jēdziens, bet tiesiskums ir viena no tiesiskas valsts sastāvdaļām. Tajā brīdī, kad jēdzienam pieliek klāt vēl īpašības vārdu, tas šo jēdzienu sašaurina. Vai tad mums tagad jāsecina, ka pirms tam ir bijis kompromisu tiesiskums? Tad jau var teikt, ka pirms tam tiesiskuma vispār nav bijis, bet tā taču nav.
Latvija ir izdarījusi milzīgu progresu tiesiskuma garantēšanā, un mēs esam paraugs daudzām bijušajām padomju savienotajām republikām – viņi brauc pie mums mācīties. Mēs šajos 30 gados esam izdarījuši to, ko citas valstis paveikušas pat vairākos gadsimtos. Ja valdības deklarācijā ierakstītais jēdziens rullē pāri tiesiskumam, kas Latvijā ir kopts un veidots daudzu gadu garumā, ja tas ir kaut kas ārpus šīs sistēmas, tas mani uztrauc, bet, ja ar to domāts stiprināt šo sistēmu un beidzot novest līdz galam daudzas ieceres, kas palikušas nepabeigtas, tad es balsoju par. Kā politisks sauklis tas skan labi, bet ar šādiem lozungiem jābūt ļoti uzmanīgiem.
Mēs dzīvojam tiesiskā valstī?
Jā, bet šī tiesiskā valsts, tāpat kā Rīga, nekad nav gatava. Mēs taču visu laiku ceļam standartus, gan runājot par dzīves līmeni, gan veselības aprūpi, gan tiesu darbu.
Ja runājam par sabiedrības uzticību tiesai, tad brīžiem gan šķiet, ka mūsu sabiedrība runā vienu, domā otru un dara trešo. Ja cilvēki savu problēmu gadījumā vērstos, piemēram, pie reketa struktūrām, nevis ietu uz tiesu, vai rekets un privāta izrēķināšanās Latvijā joprojām būtu dzīva, tad es teiktu, ka mūsu sabiedrībā nav uzticības tiesu varai. Bet tas, cik ļoti tiesas ir noslogotas un cik reizēm intīmas lietas cilvēki uztic tām atrisināt, liecina, ka tiesa bauda uzticību.
Protams, tiesu vara ir jāattīra no negodprātīgām personām, taču korupcijas skandāli gadās pat visdemokrātiskākajās valstīs. Ja negodīgi tiesneši tiek atrasti un sodīti, tas ir ļoti labi. Tātad sistēma strādā. Tas notiek tikai tiesiskās valstīs.
Pagājušā gada nogalē Latvijas Nacionālā arhīva mājaslapā internetā tika publicēti un sabiedrības apskatei atvērti tā dēvētie čekas maisi jeb LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumenti. Pēdējā laikā saņemam daudz lasītāju jautājumu par čekas maisiem. Cilvēkiem nav saprotams, ko ar pašreiz pieejamo informāciju īsti iesākt, kam ticēt un kam ne. Kas jādara, ja savu vai kāda tuva radinieka vārdu cilvēks ir atradis kartotēkā, taču ar čeku nekad nav sadarbojies?
Mēs jau daļēji esam aizmirsuši, cik visaptveroša un nomācoša bija padomju sistēma. Latvijā bija nopīts milzīgs zirnekļu tīkls, kas caurauda visu mūsu dzīvi. Ja kāds gribēja no tā izkļūt, tad sapinās un kā muša ieķepa lipīgajos staipekņos. Cilvēki bija tā iebaidīti ar represijām, ka pat atteicās no savām saknēm un sapņiem, mainīja profesijas…
Kā tad valsts uzzināja par tiem, kuri slēpa savu patiesos uzskatus? Sabiedrība pati nostučīja. Neviena vara nevar pastāvēt, ja sabiedrība ar to nesadarbojas, – dažādu iemeslu dēļ cilvēki iesaistījās šā režīma stutēšanā. Viņus iebaidīja, uzpirka, apmānīja… Ar padomju valsti cilvēki sadarbojās dažādu iemeslu dēļ, un šī sadarbība, protams, nebija tikai ar VDK, lai gan VDK to visu kontrolēja un organizēja. Jauniem cilvēkiem visa šī struktūra nav izprotama, tāpēc ir žēl, ka pagājuši 30 gadi un izaugusi cita paaudze, līdz mēs kolektīvi sākam par to runāt.
Juridiski daudz kam ir noilgums (izņemot noziegumus pret cilvēci), bet morālajam ļaunumam nav noilguma. Tāpēc ir labi, ka cilvēki meklē atbildes un apskata šos dokumentus – kaut vai tādēļ vien, lai zinātu, kurš cilvēks par tevi ir ziņojis. Taču sarakstos ir atrodami arī tie, ar kuriem čeka tikai plānoja sadarboties. Un šie cilvēki šobrīd cieš. Nesaprotu, vai tiešām pa 30 gadiem nevarēja šos sarakstus sašķirot un publicēt ar vismaz kaut kādiem paskaidrojumiem. Tas bija valsts pienākums. Labi, ka valsts vismaz piedāvā tiesisku ceļu, kā rīkoties, ja cilvēks savu uzvārdu ir atradis šajos maisos, bet viņam ar čeku nav nekādas saistības. Vispirms ir jāvēršas prokuratūrā, kas apkopos visus materiālus, un pēc tam jādodas uz tiesu.
Čekas maisos atrodamās ziņas mums ir jāpieņem kā informācija zināšanai un jāpārdomā, kā ar šo informāciju dzīvot tālāk. Norunāt no sirds nost… tas ir vislabākais. Ja ir iespēja, tad ar cilvēku, kura vārds atrodas šajā kartotēkā, vajadzētu atklāti izrunāties, un tad, protams, vēl paliek jautājums – piedot vai nepiedot. Varbūt šī iespēja mūsu sabiedrībai ir arī cerība nepieļaut kļūdas nākotnē. Jo tas, kas mūs nav salauzis, ir mūs norūdījis.
Vai lustrācija Latvijā tomēr jau sen nav nokavēta? Ko tā tagad var dot?
Vienkāršoti skaidrojot, lustrācija ir grēku nožēlošana un piedošana. Tā paredz agrāko čekas ziņotāju un darbinieku kā “apzinīgu padomju pilsoņu”, kas rakstīja ziņojumus par kaimiņiem, kolēģiem utt., atzīšanos un nožēlu par sadarbību ar VDK. Kamēr iesaistītie cilvēki vēl ir dzīvi, tas nekad nav par vēlu, lai gan labo vārdu, protams, var reabilitēt arī pēc nāves. Sabiedrībai ir tiesības zināt visu patiesību par sevi. Piemēram, somi patlaban atklāj senas un ļoti nepatīkamas vēstures lappuses par to, ka arī somu karavīri Otrajā pasaules karā piedalījušies ebreju slepkavošanā.
Ar lustrāciju, es ceru, mēs varētu mazināt liekulību un beidzot sākt runāt par lietām, par ko esam vairījušies runāt. Ja mēs kā sabiedrība sekmīgi tiksim pāri šim valsts mēroga procesam, tad taisnīgums un tiesiskums uzvarēs.
UZZIŅA
Satversmes tiesa atrodas J. Alunāna ielā 1 Rīgā, LV-1010; e-pasts: [email protected]; tālr. 67210274.
