Lai taisnāka mugura 0
Vai valstij vajadzētu atbalstīt drukāto presi un kā – jautāju mūsu ilggadējiem lasītājiem.
Minjona Heidemane Cēsīs: “Jūs, “Latvijas Avīzes” ļaudis, protat izdzīvot ar cieņu un īpaši muguru nelokot! Arī tad, ja jūs publicējat tādu politisko spēku reklāmas, par kuriem lasītāji vīpsnā, V. Krustiņa, E. Līcīša un citu žurnālistu intervijās jūs pajautājat viņiem tā, ka patiesība izlien no maisa. Bet atbalstu, protams, preses izdevumiem vajadzētu – gan izdevumu izplatīšanā, gan pašu avīžu subsidēšanā. Ir jāpalīdz arī lasītājiem, no kuriem lielākā daļa ir pensijā. Tikai laiks nav īstais par šīm lietām runāt, jo visupirms jāatvēl līdzekļi aizsardzībai.
Bet neko nemaksā jauniešiem mācīt lasīt avīzes un atgādināt par tām. Tieši avīzes vajadzīgas, lai cilvēki iemācītos lasīt, izteikties un domāt, jo no žurnāliņiem un interneta tikai iemanās izteikties pusvārdos. Taču nopietnas lietas daudzi jaunie vairs nelasa, un pat jaunieši ar zinātniskajiem grādiem neizprot vēsturi. Manuprāt, visās lielākajās skolās, īpaši ģimnāzijās, bibliotēkās ir jābūt pieejamām avīzēm un jābūt skolotājiem, kas tās ieinteresē lasīt. Ģimenēs vairs to neiemācīs, jo daudziem vecākiem galvā ir tikai nauda un manta.”
Uldis Celms Ķengaragā: “Jebkurš atbalsts laikrakstiem būtu liels atspaids arī lasītājiem, jo ceru, ka tad avīzi varētu abonēt lētāk. Arī valsts ir ieinteresēta, lai būtu zinoši iedzīvotāji. Viss Ķengarags ir pilns ar cilvēkiem, kas neko citu kā bezmaksas veikalu reklāmas nelasa. Vai viņi zina, kas Latvijā notiek, ja skatās tikai Krievijas televīzijas kanālus? Padomju gados avīzes maksāja trīs kapeikas, un visi abonēja pilnas pastkastes. Tā gan bija propaganda, bet rakstīja arī par sadzīvi, kultūru un sportu. Tagad daudzi cilvēki kļūst truli.”
Jāzeps Arnicāns Rīgā: “Man ļoti patīk lasīt avīzes un vismīļākā ir “Latvijas Avīze”. Bet vai varu prasīt to kompensēt valstij, ja tā nevar samazināt pievienotās vērtības nodokli pārtikai, pacelt skolotāju un medicīnas darbinieku algas? Būsim reāli. Krievijas ambīciju dēļ valsts ir uz jaunas krīzes sliekšņa. Arī runām par jaunas Mediju politikas nodaļas veidošanu nav īstais brīdis, jo līdzekļi jāatvēl svarīgākām lietām, piemēram, valsts aizsardzībai.”
Ēvalds Kalniņš Ogrē: “Par atbalstu drukātajiem medijiem vajadzēja domāt jau deviņdesmito gadu sākumā, kad tika privatizēti visi Latvijas laikraksti. Nu tām visām ir īpašnieki, bet žurnālisti sabiedrības intereses aizstāv tik, cik viņiem tiek ļauts. Par laimi, “Latvijas Avīzes” žurnālisti to dara pietiekami profesionāli un godīgi.”
Biruta Varkale Liepājā: “Ja grib tērēt gandrīz miljonu eiro, lai Latvijā reklamētu dārzkopību uz balkoniem, terasēm, mazdārziņos, tad naudas pietiek dažādiem mērķiem, un žurnālistika nav viens no mazsvarīgākajiem. Atbalsts drukātajai presei varētu izpausties kā palīdzība avīžu izplatīšanai. Materiālais atbalsts nāktu par svētību arī žurnālistu brīvībai, kuri, pirms pauž savu viedokli, bieži apdomā, kā tas saskan ar sponsoru uzskatiem. Bet ir vēl viens jautājums, kur ļoti vajadzētu palīdzību žurnālistiem, sevišķi gados jaunajiem – viņu zināšanu līmeņa celšana. Daudziem trūkst nopietnu zināšanu par vēsturi. Šo zināšanu trūkst arī kādam vairs ne tik jaunam komentētājam, kurš Latvijā ir nodzīvojis vairāk nekā 20 gadus un lasa lekcijas jaunajiem žurnālistiem. Viņš regulāri aizmirst, piemēram, kas Krievijā notika 1937. gadā un kas bija Simons Šustins.”
