Lai svētīti tie lēnprātīgie. Guna Millersone recenzē izstādi “Leonīds Āriņš. Izvēle” Tukuma Mākslas muzejā 1
Guna Millersone, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Tukuma Mākslas muzejā līdz 9. aprīlim apskatāma izstāde “Leonīds Āriņš. Izvēle”.
Jau otro reizi skatot iesnigušajā Tukuma Mākslas muzejā tā vadītājas Dr. art. Ineses Klestrovas rūpīgi gatavoto izstādi “Leonīds Āriņš. Izvēle”, protams, nācās vilkt paralēles ar to, kas muzeju un mākslas pasaulē Latvijā notika vēl nesen: Daugavpils Marka Rotko mākslas centra direktoram pēc pilsētas pašvaldības vadītāja norādēm vajadzēja izņemt vairākus mākslas darbus no starptautiskas mākslas izstādes, un Ogres muzejs atteicās atklāt pašvaldības vadītāja bīdīto sankcijām pakļautai personai piederošas kolekcijas izstādi. Tā kā dzīvojam laikos, kad visi skandāli ātri vien nonāk plašsaziņas līdzekļu priekšplānā un sākas straujš un dažreiz pārspīlēts vārīšanās process, šķiet, ka pie stingri izlēmīga gala rezultāta, kāds mums kā neatkarīgai valstij neapšaubāmi ir vajadzīgs, varētu nonākt izsvērtāk un mierīgākā ceļā. Izpētot izstādi Tukumā un domājot par notikušo Latvijas muzejos gan 20. gs. 50. gados, gan tagad, ienāca prātā jokaina doma: varbūt pamācošs ir Leonīda Āriņa gadījums?
Tukuma muzejā par smiekla naudu – pieciem eiro – nopirku Gundegas Cēberes sastādīto un 2007. gadā “Neputna” izdoto grāmatu “Leonīds Āriņš. Glezniecība, zīmējumi, dienasgrāmatas”. Tajā var izsekot, cik nopietni un aizrautīgi jaunais Tukuma mākslinieks Āriņš kopā ar draugiem (Kārli Neili, Ansi Artumu, Kārli Meiri u. c.) 1935. gadā sāka vākt darbus mākslas galerijai (muzejam) vienā no Latvijas mazpilsētām. Viņiem visiem apbrīnojami labi veicās, kaut arī tas atņēma laiku pašu jauno censoņu mākslai – dienasgrāmatas rindās var to nojaust. Turpat līdzās arī ļoti pamanāmi paša Āriņa augstie mākslas vērtēšanas kritēriji, atlasot darbus jaunajam muzejam, kā arī pašam savā mākslā izmisīgi cenšoties turēt tiem līdzi. Bet gala rezultāts ir pārsteidzošs, jo Tukuma muzejs šodien var lepoties ar izcilāko latviešu pirmspadomju mākslas kolekciju (gleznas, grafikas, zīmējumi, skulptūras) ārpus Rīgas. 1945. gadā Leonīds Āriņš kļuva par Valsts Tukuma mākslas muzeja direktoru. Tikko kā izmisīgās rūpēs par muzeja krājumu bija aizvadīti kara gadi un nu varēja no zemes izcelt dzelzs mucās noglabātos gleznu ruļļus.
Kāda sakritība, bet tieši pirms 70 gadiem – 1953. – notika daudz vērienīgāks un draudīgāks notikums nekā nesen Daugavpilī vai Ogrē: klusi un vairākās pakāpēs, bez skaļas publicitātes, pamatojoties uz PSRS Mākslas lietu komitejas rīkojumiem, Latvijas muzejos tika uzsākta pamatīga muzeju krājumu caurskatīšana. Tukuma muzejā cenzoru komisijas ieradās divas reizes, abās tika atklātas dažādas neizdarības, kā arī 1953. gada 7. janvāra aktā nofiksētais liecina, ka 35 mākslas darbi nolemti “iznīcināšanai kā formālistiski, pretpadomju, bez muzejiskās un mākslinieciskās vērtības, politiskā emigranta vai tautas ienaidnieka darbi”. Ar 1953. gada 14. maija pavēli Leonīds Āriņš tiek atbrīvots no muzeja direktora amata. Šobrīd Tukuma muzejā apskatāmajā izstādē šīs darbu grupas labākai atpazīšanai anotācijās pievienots sarkans taisnstūrītis. Atliek tikai nobrīnīties par Voldemāra Tones gleznoto slaveno portretu “Anna”, Augusta Annusa “Kluso dabu ar vēžiem” un citām nevainīgām, bet labi uzgleznotām klusajām dabām un to “nemākslinieciskumu” (tai skaitā arī paša Āriņa kluso dabu ar pudelēm – vienīgo, ko muzejs no viņa bija nopircis kara pašās beigās par pāri palikušajām reihsmarkām). Nav grūti iztēloties Āriņa patieso sarūgtinājumu par bargo komisijas lēmumu, kurš droši vien nebija noslēpjams zem viņa apaļajām brillītēm. Vēl šajā iznīcināmo grupā ir sasodīti labs Kārlis Miesnieks – tik gleznieciskā “Piebalga”, šķiet, viens no labākajiem Miesnieka darbiem, kas vispār redzēti. Tāpat maz zināmais Ansis Cepure (1905–1987), uz ASV trimdā devies dekorators: šai izstādē apskatāmas divas ilustrāciju vai dekorāciju skices temperas tehnikā. Vienā no latviskajām kompozīcijām plīvo sarkanbaltsarkanais karogs – tātad buržuāziskais nacionālists. Tukuma muzejs tikko kā restaurējis šo darbu.
Ar dzelteno taisnstūrīti iezīmēti darbi, kuri vērtēti mazliet maigāk, – tie bija paredzēti “nodošanai specfondos Latvijas PSR Latviešu un krievu mākslas muzejā kā formālistiski, bez muzejiskās un mākslinieciskās vērtības, politisko emigrantu darbi”. Niklāvs Strunke, Kārlis Neilis, Voldemārs Tone, Ludolfs Liberts, Jānis Tīdemanis – politiskie emigranti, Jēkabs Bīne – dievturis. Lieki piebilst, ka muzejā tagad redzamajos darbos mākslinieciskā izpildījuma ziņā nebija nekā padomju ideoloģijai klaji naidīga, bet autoru biogrāfijas nebija tās pareizās. Un visi cenzoru nosodītie darbi vēl joprojām atrodas savās vietās Tukuma muzeja krātuvē.
