Lai strādātu laukos, jābūt fanātiķim. Ārsti, kas izvēlas laukus 0
Ģimenes ārstu streiks ir pievērsis uzmanību daudzām veselības aprūpes problēmām, bet dažviet Latvijā nemaz nav kam streikot, jo ārstu prakses vietas stāv neaizpildītas. Gados jauns ģimenes ārsts laukos ir retums, jo vairumam jauno speciālistu šāda karjera nav vilinoša.
Rūdolfa Skaidrā prēmija savulaik tika izveidota ar cēlu mērķi: atbalstīt jaunos ģimenes ārstus, kas izvēlējušies strādāt lauku vidē. Taču atrast kandidātus, kas varētu pretendēt uz prēmiju, ar katru gadu kļūst arvien grūtāk, jo lauku novados jauns ģimenes ārsts ir liels retums. Prēmiju piešķir “Veselības centrs 4”, un uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds stāsta, ka sākotnēji prēmija bija paredzēta ārstiem līdz 35 gadu vecumam. Taču, saskaroties ar kandidātu deficītu, vecuma cenzs tika paaugstināts līdz 40, vēlāk pat 45 gadiem, un Rēvalds smej, ka drīzumā pat 50 gadu vecs dakteris skaitīsies “jaunais” ģimenes ārsts. “Par laimi, šogad izdevās atrast un sveikt divas jaunās ārstes, kas bija devušās strādāt uz savu dzimto pusi.”
Dzimtās puses patrioti
“Ģimenes ārsta darbs ir ļoti cienījams un svarīgs,” uzsver Rēvalds, kurš savulaik pats bijis lauku ģimenes ārsts un Rūdola Skaidrā prēmijas ieguvējs. Toreiz viņš saņēmis 500 dolāru prēmiju, kas kalpoja par sākumkapitālu biznesa uzsākšanai veselības nozarē. Tagad kā prēmijas pasniedzējs Rēvalds novērojis, ka jaunajiem speciālistiem ir dažāda motivācija, pieņemot lēmumu kļūt par ģimenes ārstu laukos. “Daļa ārstu ir sava novada patrioti, kas pēc izglītības iegūšanas atgriežas dzimtajā vietā.”
Viens no šādiem dzimtās puses patriotiem ir gados jaunais Alūksnes ģimenes ārsts Alvis Ādamsons, kurš savu praksi Alūksnē atvēra pagājušā gada novembrī, tieši pirms valsts svētkiem. Alūksniešiem tā bija laba svētku dāvana, jo šajā Vidzemes pilsētā jau labu laiku vērojams ģimenes ārstu deficīts. “Es pats esmu no Vidzemes, no Cēsu puses. Pēc izglītības iegūšanas zināju, ka nevēlos palikt Rīgā, gribēju atgriezties savā reģionā. Cēsīs tobrīd nebija brīvu vietu, bet Alūksnē bija. Mani uzrunāja, un es piekritu,” stāsta Ādamsons, kurš atzinīgi vērtē Alūksni kā skaistu pilsētu ar sakārtotu vidi. Pašvaldība viņam piedāvāja gan dienesta dzīvokli, gan telpas, kur var pieņemt pacientus. “Darba ir daudz; man ir gandrīz 1200 pacientu,” pusgadu pēc prakses uzsākšanas secina Ādamsons. Ģimenes ārstu streikā viņš nepiedalījās, lai gan pilnībā atbalsta streika mērķus.
Ar varu nepiespiedīs
Ādamsona gadījums ir netipisks, jo lauku rajonos liela daļa ģimenes ārstu jau ir pensijas vai pirmspensijas vecumā, bet jaunie speciālisti uz laukiem neraujas. Galvaspilsētā Rīgā un tās apkaimē uz ģimenes ārstu prakses vietu pat veidojas rindas, bet lauku novados ar vietu aizpildīšanu ir lielas grūtības. Lauku ģimenes ārsta darbs nav viegls: grūti savākt nepieciešamo pacientu skaitu, pacienti kopumā ir trūcīgāki nekā pilsētās, mājas vizītēs jādodas uz attālām viensētām. Arī lauku vide jaunam cilvēkam bieži vien ir mazāk pievilcīga nekā pilsētā, piemēram, ir mazākas atpūtas un izklaides iespējas. Vēl sarežģītāk ir gadījumā, ja jaunajam ārstam ir ģimene, jo tad jādomā, vai dzīvesbiedrs varēs atrast darbu laukos un vai lauku ciemā vēl palikusi skola, kur iekārtot bērnus.
Padomju laikā bija spēkā sadales sistēma, kas jaunos ārstus un citus speciālistus sadalīja pa visu republikas teritoriju. Taču mūsdienās ieviest šādu obligātu un centralizētu sistēmu būtu faktiski neiespējami. “Vairs nav tie laiki, kad cilvēkus varēja piespiest doties uz laukiem. Tagad viņiem ir atvērta visa Eiropa,” secina Latvijas Jauno ārstu asociācijas vadītāja Maija Radziņa. “Reģionos daudzviet strādā ļoti pieredzējuši mediķi, bet nav sakārtotas sistēmas, kā varētu ienākt arī jaunās paaudzes ārsti. Tikai uz entuziasma pamata ģimenes ārsta praksi nav iespējams uzturēt, bet finansējums ir saistīts ar iedzīvotāju skaitu,” spriež Radziņa. “Ja zemā iedzīvotāju skaita dēļ ģimenes ārstam ir pārāk maza prakse, vajadzētu nodrošināt papildu atbalstu prakses uzturēšanai. Tas varētu būt gan no valsts, gan no pašvaldību puses.”
Trūkst naudas un cilvēku
Māris Rēvalds norāda, ka pašvaldības jau mēģina ar dažādiem paņēmieniem pievilināt jaunos ārstus, piemēram, piedāvā dzīvokli, automašīnu vai citus labumus. Taču nākotnes aina nerādās pārāk priecīga. “Iespējas nodrošināt ģimenes ārsta pakalpojumus laukos samazināsies dienu no dienas, gadu no gada. Tas skaidrojams ar iedzīvotāju skaita samazināšanos laukos, jo reģionu iedzīvotāji vienkārši izmirst vai aizbrauc,” secina Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis.
“Ģimenes ārsts naudu no valsts saņem galvenokārt pēc kapitācijas principa – par katru iedzīvotāju, kas pie viņa pierakstīts. Ģimenes ārsta prakse var “izdzīvot”, ja ārstam ir 1500 pacientu, bet optimāli strādāt atbilstoši šābrīža apmaksas modelim – ja ir 2000 pacientu. Diemžēl mums ir lieli pagasti ar vairākiem ciemiem, kur kopumā palikuši mazāk par 600 iedzīvotāju. Es zinu vietas, kur šie 600 iedzīvotāju iekļaujas 30 km rādiusā,” vēsta Apinis. “Ģimenes ārsts, kuram ir 600 iedzīvotāju, nevar apmaksāt ārsta palīga un māsas algu, īri, elektrību, benzīnu, medikamentus, sterilitāti un valsts prasības e–veselības ieviešanai, kur nu vēl atlicināt sev minimālo algu. Šādā situācijā jelkāda ārstu sūtīšana uz attiecīgiem reģioniem ir neiespējama, ja ar darbu šajos reģionos nemaksā adekvāti.” Apinis atbalsta ģimenes ārstu streikā paustās prasības veidot reālu koeficientu un piemaksu sistēmu. “Tas nenozīmē koeficientu, kad valsts piemaksā 12 eiro un uzskata, ka viss padarīts. Atsevišķos reģionos Latgalē un Malēnijā kapitācijas naudai vajadzētu piemērot vismaz divkāršu ja ne trijkāršu koeficientu.”
