Hroniski saišu iekaisumi vēsta par pārslodzi. Kā atsākt sportot gudri? 0
Tuvojoties vasarai, aktīvāki sāk kļūt skriešanas un riteņbraukšanas entuziasti. Tomēr, atsākot aktīvi kustēties, jāatceras par ķermeņa un tā locītavu, piemēram, ceļu, gatavību paaugstinātai slodzei.
Par izplatītākajiem ceļgalu savainojumiem, veselības riska faktoriem un profilaksi stāsta sertificēts fizioterapeits ATIS SPORĀNS.
Kāpēc sāp celis
Parasti sāpes rodas kādas ceļgala traumas dēļ, tādas pārsvarā gadās sportā, taču sāpes var būt arī hroniskas slimības dēļ, piemēram, ja cilvēks ilgstoši sadzīvo ar traumas sekām vai deģeneratīvām izmaiņām celī.
Pie akūtiem gadījumiem pieder, piemēram, ceļgala saišu sastiepumi, plīsumi un iekaisumi.
Visbiežāk tiek sastieptas ceļa locītavas sānu saites vai notiek krusteniskās saites plīsums. Saites var arī iekaist, ja pēkšņi tiek sākta kāda ceļa locītavai neierasta darbība, piemēram, skriešana.
Var būt skrimšļa struktūru bojājums – kaulu galos esošā locītavas virsmas skrimšļa, kas nodrošina slīdēšanu starp virsmām, mehāniska trauma.
Problēmas notiek arī ar menisku, kas stabilizē ceļa locītavu un amortizē triecienus. Gūstot ceļgala mežģījumu, tā bļodiņa izvirzās uz ceļa ārpusi, un parasti seko bļodiņu stabilizējošo saišu plīsums. Var arī salauzt kādu no trim ceļa locītavā esošajiem kauliem.
Hroniskas ceļgalu problēmas rodas ilgākā laika periodā. Tās izraisa neārstētu akūto traumu izraisīts muskuļu līdzsvara trūkums, kā arī sliktas kustību kvalitātes radīta pārslodze.
Kā viegli saprotamu piemēru fizioterapeits min klibošanu, kad, piemēram, izgriežot labo potīti, svars tiek pārnests uz kreiso kāju, kreisajam ceļgalam radot neierastu un ilgstoši paaugstinātu slodzi.
Rezultātā parādās sāpes ceļa locītavā.
Hroniski saišu iekaisumi, pēc fizioterapeita teiktā, ir visbiežāk sastopamā pārslodzes trauma.
Nenostiprinātu muskuļu dēļ ceļgala saitēm ir pārāk liela slodze, un ilgstošo pārslodžu dēļ rodas šo saišu iekaisums.
Katram no mums ir atšķirīga kaulu, skrimšļu un saišu izturība. Kādam ceļa locītava nodils agrāk, citam vēlāk vai arī nekad. Locītavām un muskuļiem nepatīk vienveidīgas kustības, jo tās izjauc muskuļu līdzsvaru, līdz ar to samazinās muskuļu spēja balstīt locītavu.
Ja viena puse velk stiprāk, bet otra vājāk, ceļa locītavai rodas nevienmērīgs sadalījums, un tas var paātrināt tās nodilšanu.
Lai tā nenotiktu, būtiski trenēt muskulatūru – jebkuras locītavas galveno balstu. Jāatceras, ka ceļgaliem lieku slodzi rada cilvēka liekais svars un ietekmē mazkustīgums.
Ceļgalu sāpju gadījumā jāvēršas pie ārsta ortopēda, kas specializējas ceļa locītavu veselībā. Savukārt ārsts rehabilitologs izsniegs nosūtījumu pie fizioterapeita, kurš ierādīs pareizos vingrinājumus.
Pirmā palīdzība, ja ir sāpes
Ja ir akūta ceļa locītavas trauma, pirmā palīdzība ir miers, ledus, kompresija un pacelšana. Tas nozīmē, ka jāpārtrauc aktivitāte, jāuzliek ledus komprese, kas palīdz samazināt sāpes un palēnina iekaisuma procesu. Kompresija un kājas pacelšana virs sirds līmeņa samazina tūsku ap traumēto vietu.
Ieteicami arī atvēsinoši geli ar pretsāpju un pretiekaisuma vielām.
Uzsmērējot uz ādas, aktīvās vielas iesūcas ādā un iedarbojas līdzīgi pretsāpju tabletēm. Savukārt hroniskām traumām var palīdzēt tikai pārslodzes samazināšana un kustību kvalitātes uzlabošana.
Ja celis katrā solī gāžas uz iekšpusi un arī sāp, vajadzētu noskaidrot, vai problēma ir vājā gūžas muskulatūrā vai pēdā, kura gāžas uz iekšpusi un tai līdzi arī celis. Noņemot kairinošo mehānismu, ceļa locītavas sāpēm vajadzētu rimties.
Kā ietekmē skriešana, rāpošana
Ceļu locītavām īpaši kaitē mazkustīgs dzīvesveids, kā arī vienveidīgas kustības, kas ilgstoši tiek atkārtotas. Speciālists norāda – ceļa locītavas virsmas visvairāk tiek saspiestas, pietupstoties dziļāk par 90 grādiem. Tas var rosināt skrimšļa nodilšanu.
Ceļa locītavām arī var kaitēt ilgstoša rāpošana, kā arī ieteicams izvairīties no ceļu locītavu sānu kustībām, īpaši uz iekšu. Šādas kustības liecina par sēžas muskulatūras vājumu, kas ir galvenais sānu kustību stabilizators. Savukārt šī kustība ir daļa no priekšējās krusteniskās saites traumas mehānisma.
Svarīgākais skriešanu sākt pakāpeniski un pārdomāti – nevar uzreiz skriet 10 kilometru krosu un cerēt, ka tam nebūs negatīvu seku.
Jāievēro mērenība un jāizvērtē savas spējas. Piemēram, tik populārie maratoni vai taku skrējieni, kur nereti cilvēki mēģina sevi pierādīt daudz garākā distancē, nekā ikdienā ierasts, – pareizi būtu pirms tam attīstīt kāju muskulatūru, veikt ūdens treniņus vai braukšanu ar velosipēdu sirds un asinsvadu sistēmas stiprināšanai.
Pēc tam ieteicams lēcienu treniņš, pakāpeniski pārejot no lēcieniem ar abām kājām uz lēcieniem ar vienu kāju. Tikai pēc tam var sākt skriet ar intervāla metodi, piemēram, 100 metrus iet, bet nākamos 100 metrus skriet. Lai atsāktu skriet pēc traumām, ieteicams izmantot speciālas fizioterapijas programmas.
Ceļu locītavu stiprināšanai der spēka treniņi kājām, uzsvaru liekot uz sēžamvietas muskulatūru, kas ir ļoti būtisks ceļu locītavu stabilizators.
Nedrīkst arī aizmirst par augšstilbu, apakšstilbu un pēdu muskulatūru.
Vēl pēc fiziskas slodzes svarīga pietiekama atpūta, respektīvi, treniņš nebeidzas, izejot no sporta zāles, bet gan 2–3 dienas vēlāk, kad ķermenis ir atjaunojies. Fizioterapeits uzsver, ka ķermenim nepieciešams sniegt pareizus stimulus un sabalansētu fizisko slodzi, jo tas ļoti ātri pielāgojas dažādiem apstākļiem.
Skaidro BENU aptiekas farmaceite Zanda Ozoliņa: “Protams, pie katras mazākās ceļa traumas nav jāskrien pie ārsta, tomēr, ja sāpes palielinās vai ir ilgstošas, ieteicama speciālista konsultācija. Pirms atgriešanās aktīvajā sportā būtu jāsaņem pozitīva atbilde no ārsta vai fizioterapeita, kas varētu noteikt iespējamo slodzes sadalījumu atveseļošanās periodā.
Iespējams, skriešanu nāksies aizvietot ar citu sporta veidu, piemēram, peldēšanu, kur ceļa locītavai būs mazāka slodze. Varu ieteikt lietot kolagēnu un zivju eļļu, kas palīdzēs atjaunot locītavas elastību. Ja ārsts nozīmējis, ieteicami uztura bagātinātāji ar glikozamīnu un hondroitīnu. Pirms skriešanas var lietot sildošus gelus vai ziedi ar arniku.”
