Lai sasniegtu rezultātu, jārok grāvis arī kaimiņam 0
Madars Kalniņš saimnieko Rūjienas pusē un konkursam “Sakoptākais mežs” ir pieteicis savu meža īpašumu “Skudras” Naukšēnu novada Ķoņu pagastā. Viņš gan domā, ka pats sakoptākais mežs tas noteikti nav, taču visvairāk apsaimniekotais – varbūt.
No augšas viss izskatās citādi
Madaram Kalniņam, kurš apsaimnieko lielas meža platības, nav ne vietnieka, ne mežizstrādes vadītāja. Viņš visus darbus organizē un plāno pats, taču informācijas iegūšanai par stāvokli mežā izmanto dronu. Tas, kas ierastajā veidā, ar gumijas zābakiem kājās izstaigājot mežu, prasītu dienu vai pat vairāk, ar dronu konstatējams burtiski minūtēs. Turklāt no gaisa visu varot redzēt labāk nekā no zemes, tikai, palaižot dronu, esot jāsaprot, kurā vietā atrodies. Jāorientējas pēc kartes, jo no augšas viss izskatās citādi. M. Kalniņš: “Ja tu ielido svešā vietā, kurā neorientējies, tad gan jēgas nav.”
Meža īpašnieks uzsver, ka īpaši drons noderot, lai konstatētu egļu audžu veselību. “Skatoties uz egli no apakšas, mēs neredzam, kas notiek ar galotni – vai tā ir dzeltena, vai ir kaltusi vai nav. Dronam lidojot virs egļu audzēm, perfekti var redzēt visus bojājumus, nokaltušos kokus, gāzumus. Fotogrāfijas no mežaudzēm iespējams saglabāt datorā un vēlāk salīdzināt. Tas pats arī jaunaudzēs. No augšas var labi redzēt, kā jaunaudzes izkoptas, vai kokiem sakļaujas vai nesakļaujas vainagi. Var redzēt audžu biezību un galvenais – visus bojājumus. Drons desmit minūtēs var apsekot piecdesmit hektārus meža. Tas īpaši svarīgi, ātri apzinot situāciju pēc vējgāzēm.”
Jārok grāvis arī kaimiņam
Otra svarīga lieta, par kuru informācija nepieciešama visu laiku, ir grāvju stāvoklis. Izmantojot dronu, visu grāvju saimniecību iespējams apsekot ātri un operatīvi, nepiesmeļot zābakus un nelaužoties cauri bebrainēm. Arī bebru uzceltie dambji labi redzami.
“Pēc šāda lidojuma zinu, kurā vietā man piebraukt klāt ar tehniku un dambi izjaukt.”
“Skudrās” viens meža nogabals agrāk praktiski bijis neizstrādājams, jo vieta tāda, ko ziemā nevar uzsaldēt. “Ziemā neaizsalst, vasarā nenožūst. Te materiālus ārā varēja dabūt tikai ar trosēm. Cita varianta nebija, ja gribi ar mežsaimniecību nodarboties, roc! Pirms rakšanas pa sestdienām izstaigāju mežu reizes piecpadsmit un pētīju, kā tek ūdens. Lai visu saprastu, pūtu ar krāsām un zīmēju. Lai katrā caurtekā nebūtu jāiegulda tūkstoš eiro, veidojam ievalces – atbērumā atstājot vietas, kas nodrošina virsūdeņu ieplūdi grāvī. Sametām vēl akmeņus, lai zemi neizskalo.
Rokot grāvjus, nekad netaisu vienlaidu atbērtni. Zemi beru čupās, lai ūdens, kas plūst no meža, pa vidu tiek cauri. Ja to vajag grāvja otrā pusē, taisu ievalci. Grāvjus roku bieži vien atpakaļgaitā, veidojot tikai četru metru platu koridoru. Taisnie grāvji man nepatīk, pieskaņojos reljefam.
Nesakārtotais jautājums valstī – īpašnieks, kam pieder zeme, neatbild par grāvja uzturēšanu. Pirmās Latvijas laikā te gāja šaursliežu dzelzceļš Valka–Rūjiena–Maisaka un katram īpašniekam bija jānoravē dzelzceļa mala, lai nebūtu nevienas nezāles. Ja upē atrada kādu iekritušu koku, īpašnieku, kas saimniekoja tās krastos, sodīja. Ja katrs īpašnieks sakoptu savu posmu, viss būtu kartībā. Vai nu par to jāatbild valstij, vai tas jāliek par pienākumu katram īpašniekam. Citādi, kopjot tikai savu īpašumu, es rezultātu nesasniedzu. Lai dabūtu savu ūdeni nost, man ir jāsarunā ar kaimiņu, ka tas ļaus izrakt grāvi cauri viņa īpašumam. Ja ar kaimiņu var vienoties, tad es varu mežu nosusināt, ja kaimiņš pasaka nē, tad ne. To visu daru par saviem līdzekļiem.
Mana pieredze ir tāda, ka no konteinerstādiem atteikšos. Jo šie stādi ļoti ilgi dzīvo savā konteinera kapsulā. Kailsaknim, lai izdzīvotu, momentā ir jāsaaug kopā ar zemi. Bet konteinerstāds stāv un gaida kaut ko labāku. Ziemā to izcilā, vēl kāds dzīvnieks parausta. Es vienugad apstādīju ar konteinerstādiem 50 ha neizmantotas lauksaimniecības zemes un pēc trim gadiem ar kailsakņiem vēl 20 ha. Un tie trīs gadus vēlāk stādītie kociņi ir labāki par to pirmo stādījumu. Tiem ir normāls pieaugums.”
Nemednieks
Madars esot nemednieks un uzskata, ka viņam mežā nav lielāku tiesību kā meža zvēriem. “Protams, tā ir saspēle – kā es audzēju mežu un kā es spēju to nosargāt.” Žēl tomēr esot, kad iestādītas lielas platības bērza, tas jau paaudzies un tad alnis iet un visas galotnes nolauž. Tāpēc mēģina nestādīt rindās. “Esmu redzējis Lodē – alnis iet jaunaudzē pa rindu starpu kā pa Brīvības ielu un lauž visus kociņus pēc kārtas. Taču ir jau arī tā, ka lauksaimniecības zemē, ja kociņi nav stādīti taisnās rindās, rudenī tos zālē atrast grūti.”
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.
