Lai rudens locītavām nesāp 2
Locītavām netīk mitrums un aukstums. Ko darīt, lai līdz ar gadalaiku maiņu smeldze un stīvums nepārvērstos par pastāvīgu ikdienas pavadoni?
Netīkamo, sāpīgo sajūtu vaininieks locītavās bieži vien ir iekaisums – artrīts. Visizplatītākais no vairāk nekā divsimt šīs kaites veidiem ir osteoartrīts un reimatoīdais artrīts. Kaut gan slimība mēdz skart visas locītavas, parasti traucē tikai viena vai divas – daba sirdzēju pažēlo. Katrā gadījumā rīcības plāns ir vairāk vai mazāk atšķirīgs, atzīst reimatoloģe Inita Buliņa.
Diagnoze artrīts nenozīmē, ka locītavas noteikti deformēsies, taču, tā kā to nevar paredzēt, tās jāprot saudzēt – kustināt, taču nepārslogot.
Reimatismu nevar izārstēt kā plaušu karsoni, taču novērst strauju slimības progresēšanu ir iespējams. It īpaši, ja sirgstošais pats cenšas sev palīdzēt.
Skrimslis dilst
Ilgu laiku sāpes locītavās uzskatītas par teju tikpat dabisku novecošanās pazīmi kā sirmums matos. Pirmie uzmanību osteoartrītam pievērsuši veterinārārsti, kas aprūpējuši sacīkšu zirgus un medību suņus, jo šī kaite mazinājusi dzīvnieku vērtību.
Mūsdienās smeldzi vairs neuzskata par neizbēgamu gados vecāku cilvēku sabiedroto. Zinātnieki joprojām lauza galvas, kā jau laikus prognozēt iespējamās problēmas un pasargāt no locītavas stīvuma un sāpēm.
Tiek pētīts, kādēļ viens stipri cieš, kaut izmeklējumos lielu vainu neatrod, bet cits, kam rentgena uzņēmumā atklātas izteiktas izmaiņas, nesūdzas.
Vispirms iekaisums mēdz rasties skrimslī. Vēlāk procesā iesaistītie aktīvie fermenti iekļūst arī pašā locītavā, muskuļu cīpslās un saitēs, izraisot sāpes.
Visbiežāk netīkamās izmaiņas sākas pēc 55 gadu vecuma. Taču, ja saistaudi nav pietiekami stipri un skrimšļi tiek pārslogoti, tie var sākt izdilt jau jaunībā.
Tas atkarīgs no iedzimtības – viens spēj pacelt simt maisus un tikai tad saprast, ka tas bijis par grūtu, toties cits var pārcilāt pat tūkstoti. Centrālās nervu sistēmas reaģēšanas veidu uz sāpēm ietekmē ķīmiskās norises locītavās, ko arī nosaka iedzimtība. Tāpēc vienam smeldze kļūst hroniska agrāk, citam – vēlāk.
Nelabvēlīgu ietekmi uz kaulu savienojumu vietām atstāj traumas, piemēram, bērnības kritiens no velosipēda vai ābeles var atgādināt par sevi pat pēc vairākiem gadu desmitiem.
Mugurkaula kakla un jostas daļas skrimšļi dilst statiskas slodzes dēļ, piemēram, stundām ilgi saspringti sēžot pie datora. Tādējādi pasliktinās locītavu apasiņošana, vieni muskuļi tiek pārpūlēti, bet citi atrofējas.
Locītavu iekaisuma attīstību veicina liekais svars, kas sagādā lielāku slodzi ceļiem, gūžām, potītēm un pēdām. Turklāt tauku šūnās ir ķīmiski aktīvas vielas, kuras, ar asins plūsmu nokļūstot līdz skrimslim, padara to plānāku.
Svarīgi ņemt vērā, ka strādāšana dārzā un rudens talkās, ģenerāltīrīšanas veikšana mājās vai garāžas sakārtošana nav ārstnieciskā fizkultūra. Smagākam darbam jāatvēl ilgāks laiks, ik pa brīdim jāatpūšas. Citādi locītavas tiks pārslogotas un izdalīsies skrimsli bojājoši fermenti. Tā drīz vien var pienākt brīdis, kad ārsts noteiks diagnozi osteoartrīts, teic daktere Buliņa.
Kur un kā sāp
Sākumā sasirgušās locītavas liek par sevi manīt pēc pārslodzes, piemēram, ilgstošas sēdēšanas neērtā pozā, smagu priekšmetu celšanas vai intensīva darba dārzā.
Pēc tam seko tā sauktās starta sāpes, kad pirms fiziskas aktivitātes nepieciešams iekustēšanās periods.
Daudzus bažīgus dara krakšķi ekstremitātēs. Vai tikai tie neliecina par locītavu nolietošanos? To sastāvā ietilpst vairākas ķīmiskas vielas, kas veido burbulīšus, kuri kustību laikā mēdz plīst. Parasti par to nav jāuztraucas, taču, ja aizdomīgo skaņu pavada sāpes, derētu konsultēties ar ārstu, iesaka daktere Buliņa.
Ja skrimšļa šūnas iet bojā lielā vairumā, aktivizējoties iekaisumam, veidojas šķidrums, tādēļ rodas pietūkums, sāpes sāk modināt naktī vai agri no rīta.
Smeldze plaukstu īkšķos un vissīkākajās locītavās, mezgliņu parādīšanās ap tām, grūtības noturēt krūzīti vai grāmatu var liecināt par plaukstu osteoartrītu. Tas bieži vien iedzimst.
Sāpes cirkšņos un muguras jostas daļā, ko pavada nespēja brīvi kustināt kāju, liecina par gūžas osteoartrītu.
Ja kaite iemitinājusies ceļa locītavās, slimnieks, kāpjot pa kāpnēm, mēdz saklausīt sniega gurkstēšanai līdzīgu skaņu. Ir grūti ierausties automašīnā un pārvietoties pa kāpnēm. Muskulis, kuram jāiesaistās augšstilba pacelšanā, ir atrofējies, jo, lai kustētos bez sāpēm, ir saudzēts un nav ilgstoši nodarbināts.
Vispārējs osteoartrīts parasti sākas ar sāpēm mugurkaula jostas vai kakla daļā, kādreiz pēdu pirmo pirkstu locītavās. Izgriežas īkšķa kauliņš, var tikt skartas arī pārējās locītavas – īpaši traumētās, citas kaites bojātās vai pārslogotās.
Cēloņa meklējumos
Kad ārsts noklausījies slimnieka stāstu par sāpēm, seko izmeklēšana, apskatot un izkustinot locītavas, precizējot iespējamās izmaiņas.
Lai tiktu skaidrībā par vainu, rentgena uzņēmumā novērtē, vai nav sašaurināta locītavas sprauga un kaulu malās, izdilstot skrimslim, izveidojušies radziņi jeb osteofīti. Mugurkaulā tos dēvē par spondilofītiem.
Vai locītava nav iekaisusi, var pārliecināties, veicot ultrasonogrāfiju. Dažkārt to precīzāk iespējams novērtēt ar magnētiskās rezonanses palīdzību. Bez šī izmeklējuma neiztikt, lai izlemtu, vai nav jāveic operācija.
Jebkurā gadījumā nepieciešamas asinsainas un urīna analīzes. Ja radušās aizdomas, ka nāksies ilgstoši lietot pretsāpju līdzekļus, jāizvērtē aknu, nieru, sirds un asinsvadu stāvoklis.
Pastāvot aizdomām, ka artrīta cēlonis ir traucējumi imūnās sistēmas darbībā, rentgena uzņēmums jāveic abu ķermeņa pušu locītavām.
Podagras slimniekiem diagnozi var noteikt, mikroskopiski pārbaudot locītavu šķidrumu.
Pret sāpēm un stīvumu
Nereti sirdzēji sāpes mēģina ārstēt pirtī – sak, senči taču tā dakterēja visas kaites. To var droši darīt tad, ja noskaidrota diagnoze un locītavas nav pietūkušas.
Smeldzes mazināšana vai novēršana ir galvenais locītavu ārstēšanas veids. Osteoartrīta terapiju mēdz atspoguļot ar diviem apļiem. Iekšējā un galvenajā ir pareizs kustību režīms, ārstnieciskā fizkultūra un fizikālās procedūras, bet ārējā ietvertas atbalsta grupas, kurās slimnieki var apspriest savas problēmas, pretsāpju līdzekļi, ortozes, spieķi un smagākos gadījumos – locītavu endoprotezēšana.
Vēl nesen valdīja pieņēmums, ka nolietojušos skrimsli iespējams atjaunot ar dabiski tā sastāvā ietilpstošo vielu glikozamīna un hondroitīna palīdzību. Pētījumi liecināja, ka tās, it īpaši abas kopā, mazina nepieciešamību izmantot pretsāpju līdzekļus un locītavas sprauga sašaurinās nedaudz lēnāk. Diemžēl vēlāk gan izrādījās, ka cerības uz labu iznākumu bijušas pārāk optimistiskas.
Daži speciālisti iesaka lietot glikozamīnu trīs mēnešu kursa veidā, bet citi divus gadus pēc kārtas. Tikai jāņem vērā, ka tas var paaugstināt cukura līmeni asinīs. Ja jūtama veselības uzlabošanās, ir vērts to izmantot arī turpmāk.
Daļa slimnieku atzīst, ka labāku efektu gūst, uzņemot glikozamīnu kopā ar mežrozītes saturošu uztura bagātinātāju (ir dati, ka arī tām piemīt pretiekaisuma iedarbība), liecina dakteres Buliņas pieredze.
Ja locītavas nav pietūkušas, sāpes remdēs paracetamols un sildošas ziedes. Tās visbiežāk satur sarkanos piparus, kas, uzsūcoties ādā, mazina īpašas sāpju sajūtu radošas substances koncentrāciju starp nervu galiem.
Ja, no rīta pamostoties, grūti iekustināt celi, gūžu, muguru vai īkšķi un, salīdzinot ar otru ķermeņa pusi, manāms pietūkums, var palīdzēt pretiekaisuma līdzekli saturoša ziede.
Reizēm, piemēram, kad sāpes plecā izraisījis iekaisums un cita ārstēšana nav līdzējusi, ātru efektu var dot pretsāpju un pretiekaisuma medikamentu ievadīšana locītavā vai mīkstajos audos.
Ja locītavā sakrājies šķidrums, dažkārt to nepieciešams atsūkt. Taču, tā kā dūriens rada infekcijas un asiņošanas risku, bez īpašas nepieciešamības to nevajadzētu darīt.
Neliela pietūkuma gadījumā vienā locītavā ne vairāk kā trīs reizes gadā drīkst ievadīt spēcīgākos pretiekaisuma līdzekļus – kortikosteroīdus. Daudziem tie mazina sāpes un atvieglo kustības, tomēr vispirms rūpīgi jāizvērtē, vai bez šīs procedūras nevar iztikt.
Ja lielās (ceļa un gūžas) locītavas nav pietūkušas un veiktā ārstēšana nav bijusi pietiekami efektīva, sāpes nereti mazina hialuronskābes injekcijas. Tādējādi locītavas tiek ieeļļotas, cerot, ka medikaments sasniegs skrimsli un pagarinās tā šūniņu mūžu.
Labs palīgs pret sāpēm ir fizikālās terapijas procedūras. Parasti vispirms izmanto lāzerterapiju, magnētterapiju un dūņu aplikācijas, kas palīdz lielākajai daļai slimnieku. Tiesa, uzlabojot asinsriti, iekaisums mēdz paildzināties. Sildoša iedarbība var palīdzēt osteoartrīta slimniekiem brīžos, kad locītavās nav aktīva iekaisuma.
Locītavu dosjē * Mūsu ķermenī ir vairāk nekā 300 dažādu locītavu – tās ir vietas, kur savienoti divi kauli. * Locītavu virsmu klāj gluda, zilgana viela – skrimslis, kura uzdevums ir amortizēt kustību laikā radušos triecienus. Tās ietvertas somiņā, kuras iekšējais slānis ražo eļļainu šķidrumu, kas mazina savstarpēju berzi un dilšanu. * Kad locītavu bojājuma simptomus, ko izraisa skrimšļa iekaisums osteoartrīts, vairs nav iespējams novērst ar zālēm, fizioterapijas vai citām ārstēšanas metodēm, kustībām būtiskās gūžas un ceļa locītavas var izveidot mākslīgi, ievietojot endoprotēzi.
ESI GUDRĀKS PAR SLIMĪBU! * Pārdomājiet, cik ērti iekārtota darbavieta, virtuve, garāža! * Apsveriet, vai nevajadzētu iegādāties mazākus, vieglākus ikdienā lietojamus priekšmetus, lai saudzētu locītavas! * Divreiz gadā apmeklējiet rehabilitologu un fizioterapeitu! * Pareizi un vienmērīgi noslogojiet visas muskuļu grupas – tad slimības skartās locītavas sāpēs mazāk!
KAS VĒL BOJĀ LOCĪTAVAS * Vielmaiņas traucējumi saistaudos, no kuriem sastāv locītavas, muskuļu cīpslas un saites, var izraisīt sāpes un pietūkumu. Piemēram, neārstēta cukura diabēta gadījumā mēdz rasties smeldze plecos. * Reimatoīdais artrīts – kaite, kad imūnā sistēma nepazīst locītavu šūnas un cenšas tās iznīcināt, izraisot iekaisumu. Tad locītavas mēdz būt pietūkušas, apsārtušas, stīvas un deformētas. Šāds ilgstoši neapturēts nelāgs process veicina vēl ātrāku skrimšļa izdilšanu. Visbiežāk ar šo slimību sirgst 25–55 gadus vecas sievietes. * Iekaisums cīpslu un saišu piestiprināšanās vietās pie locītavu veidojošiem kauliem, kas rodas vīrusu infekcijas ierosināts, lielākoties ātri pārejoša artrīta un tā sauktās Behtereva slimības gadījumā. Tad galvenokārt sāp mugura, it īpaši naktīs, taču kustoties pašsajūta uzlabojas. Prognoze ir sliktāka, ja skarta gūžas locītava. Ja problēma netiek novērsta un ķīmiski aktīvās vielas nonāk līdz skrimslim, sākas osteoartrīts. Ar šo kaiti visbiežāk sirgst pusmūža vīrieši. * Podagra – vielmaiņas traucējumi locītavas somiņā un tās audos, tur veidojoties iekaisumu uzturošiem kristāliem. Bieži vien var būt locītavu sāpju, pietūkuma un apsārtuma cēlonis kungiem. Tad nereti īpašas ciešanas sagādā kājas īkšķis, taču smeldz arī citas locītavas. Bet menopauzes vecumā sievietes ar šo kaiti sirgst ne retāk kā stiprā dzimuma pārstāvji.
|
Kā kustēties
Iesaka fizioterapeite Ivita Kupaka
– Ļoti svarīgi neļaut mazināties kustību apjomam un muskuļu spēkam. Ja tas jau noticis, jāvingro, lai to palielinātu un uzlabotu, cik vien iespējams. Tādējādi tiks stiprinātas arī veselās locītavas un mazāk cietīs no sāpju radītā nepareizā kustību ieraduma.
Lai panāktu vēlamo efektu, katram sirdzējam ieteicams izmantot individuāli izveidotu vingrojumu programmu, kas maināma atbilstoši veselības stāvoklim. Tā jāizpilda noteiktu laiku, tikai tad palielinot slodzi. To nedrīkst kāpināt pastāvīgi.
* Pašsajūta uzlabosies, no rīta kārtīgi izkustinot visas locītavas.
* Ieteicama peldēšana un fiziskas aktivitātes siltā (ap +29 °C) ūdenī. Vēlams vingrot arī pēc siltas vannas vai dušas.
* Slimības skartās mugurkaula un kāju locītavas būs pateicīgas par lēnām un īsām pastaigām.
* Ja iekaisušas plaukstu locītavas, muskuļus spēcinās, asinsriti un vielmaiņu uzlabos plastilīna viļāšana. Kā rīkoties ar to vingrināšanai paredzētajiem trenažieriem, der konsultēties ar ergoterapeitu.
Ja sāpes un pietūkums pēc fiziskajām aktivitātēm pastiprinās, slodze bijusi par lielu.
Ko ēst
Iesaka diētas ārsts Zigurds Zariņš
– Reimatisma, it īpaši osteoartrīta slimniekiem, svarīgi nepieņemties svarā, lai neuzkrautu locītavām vēl lielāku slodzi. Korpulentiem cilvēkiem tiek traucēta to apasiņošana, pasliktinās vielmaiņa skrimšļos. Tāpēc jācenšas liekos kilogramus nomest!
* Labāk dot priekšroku veģetāram uzturam – tad sāpes mocīs mazāk un slimība progresēs lēnāk. Ar šādu ēdienu organisms saņems locītavām nepieciešamās linolēnskābes, kas pieder vērtīgajām omega-3 taukskābēm.
* Ne tikai sirds un asinsvadu veselībai – arī vingrām locītavām, ko nemoka sāpes, ieteicams ēst treknās zivis – siļķi, skumbriju, lasi, reņģes. Ja tās negaršo, vēlams lietot zivju eļļas preparātus.
* Ilgāk bez spieķa kustēsies tie, kuri bieži ēd galertu, cūkas šņukuru un ausis, kā arī dzer buljonu. Skrimšļus veidojošo olbaltumvielu sintēzei nepieciešams želatīns un sēru saturoša aminoskābe cisteīns, kas ietilpst minētajos produktos.
* Ar podagru sirgstošajiem jācenšas izvairīties no produktiem, kas satur daudz purīnvielas, no kuras veidojas urīnskābe. Tādi ir šprotes, siļķes, aknas, nieres, smadzenes. To vietā vēlams baudīt pienu, biezpienu un sieru. Urīnskābes izdalīšanos caur nierēm kavē alkoholiski dzērieni.
