Mūziķi Andrejs Osokins un Katrīna Gupalo – pāris dzīvē un darbā: “Mūziķiem tomēr jāspēlē, tāpat kā sportistiem jāsporto” 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šis gads visiem bijis ļoti savāds, sarežģīts un biežāk nekā tikai brīžam vien satraucošs, tomēr mūziķi Andrejs Osokins un Katrīna Gupalo – tandēms dzīvē un darbā – ir paveikuši pārsteidzoši daudz.
Kā gada vainagojums pašā tā nogalē iznāca Katrīnas skaistais un daudzveidīgais albums “7 skumjas zvaigznes”, savukārt Andrejs ierakstīja tiešsaistes veltījumu sēriju Friderika Šopēna jubilejai un pirms Ziemassvētkiem uzzināja, ka viņa izpildītais Džordža Geršvina skaņdarbs “Rapsodija blūza stilā” kā viens no tikai 42 skaņdarbiem iekļauts mūzikas straumēšanas vietnes “Spotify” ieteikto klasiskās mūzikas nozīmīgo jaunumu vidū. Arī pirms tam jau no paša pavasara, no pirmo pulcēšanās ierobežojumu laika, abu mūziķu vārdi regulāri uzplaiksnījuši saistībā ar dažādiem interesantiem muzikāliem projektiem. Kā viņiem izdevies šo sarežģīto laiku pārvarēt?
A. Osokins: Tas laiks diemžēl vēl nav beidzies, un ir ārkārtīgi grūti prognozēt, kad tas notiks. Taču mums bija doma, ka māksliniekiem jebkurā laikā vajag izgudrot un radīt kaut ko interesantu, meklēt ceļus pie klausītājiem, pat ja tie ir neparasti un atšķirīgi nekā pirms tam. Tādēļ mēģinājām ar ierakstiem, man bija arī videokoncerti gan Cēsu koncertzālē, gan Liepājā, vasarā notika Osokina minifestivāls – tobrīd ierobežojums koncertā bija 25 cilvēki, tad nu pieci mākslinieki, 20 klausītāji – ļoti intīma un interesanta, burvīga atmosfēra. Šādi mūzikā arī var dzīvot, domāju, agrāk tā bija ļoti bieži – aristokrātu salonos cilvēki sēdēja, klausījās mūziku, ko viņiem spēlēja tādi tagad ļoti slaveni mūziķi kā Šopēns, Lists, Kalkbrenners un citi.
K. Gupalo: Klausītājiem tas ļoti patika, jo – kad vēl vari būt tik tuvu mūziķiem, divu metru attālumā, tas ir daudz tuvāk nekā koncertzālē. Viņi varēja izjust superintīmu atmosfēru, nolasīt emocijas tik spēcīgi, kā vēl nekad. Minikoncerti deva pirmo grūdienu, un, kad atļautais apmeklētāju skaits palielinājās, auga arī mūsu koncerti. Pēc tam koncerti ar 70 klausītājiem jau šķita pilnīgi kā uzstāšanās arēnā (smejas). To nevar izteikt, cik ātri pierodi, pielāgojies jaunajiem apstākļiem. Mums šovasar bija ļoti daudz sarīkojumu, gan man, gan Andrejam.
Jūs pat atklājāt jaunu mūzikas telpu!
Jā, “OratoriO”, tas bija ļoti jauki.
A. Osokins: Tā bija dzejas un mūzikas programma “Brīdis pēc vakariņām” kopā ar Rēziju Kalniņu. Ar Rēziju sadarboties vienmēr ir īsta bauda. Mums arī tur bija divi koncerti dienā, lai pēc iespējas vairāk klausītāju varētu tos dzirdēt.
K. Gupalo: Un abi bija pilnīgi atšķirīgi – it kā tie paši cilvēki, tas pats teksts, mūzika tā pati, bet viss transformējās.
A. Osokins: Man bija ļoti interesanti paņemt lietas no teātra pasaules, improvizāciju – kad līdz galam nezini, ko otrs dara, emocijas kļūst daudz jūtīgākas, un šie koncerti arī ļoti labi aizgāja. Tāpat Katrīnas Imanta Kalniņa mūzikas disks, tas vispār ir notikums!
K. Gupalo: Tas ir atsevišķs stāsts, kas sākās tikai pirms gada, Ziemassvētku koncertā. Man atļāva, teiksim tā, dziedāt dziesmu “Apvij rokas”…
A. Osokins: …tev piedāvāja citu dziesmu, tu teici, ka tev īpaši nepatīk…
K. Gupalo: … jā, tas ir patiesais stāsts. Bija orķestris, klavieres, es dziedāju, jutu, ka cilvēkiem ļoti patīk un man arī, tātad jāiet tālāk. Nākamā bija dziesma “Viņi dejoja vienu vasaru”, kas skanēja, kad mēs svinējām Andreja minifestivāla noslēgumu – bija palikuši krēsli, dažas glāzes, vīna pudeles, nākamajā rītā atnācām un nofilmējām klipu. Arī tas patika, un tad pievienojās jaunas dziesmas, katrai meklēju savu skanējumu un aranžējumu. Koncertos dziesmas izdevās nospodrināt, tās ieguva fināla versiju. Turklāt klausītājiem tagad nav iespējas aiziet uz koncertu, tādēļ ierakstu veidoju kā koncertierakstu.
Var teikt, ka šo visai nedrošo laiku jums izdevies radoši pārvarēt?
A. Osokins: Ir prognozes, ka viss nākamais gads vēl būs ciet un nākamā ziema būs visgrūtākā, tā ka vēl var būt ļoti sarežģīti, bet mēs centāmies šīs grūtības transformēt jaunos formātos. Pasaule mainās, un mēs nezinām, kad atgriezīsimies un pie kā. Varbūt mums šie mēneši šķitīs tikai kā slikts sapnis, bet varbūt tieši pretēji, viss būs pavisam citādi, pasaule gribēs tikai video un “online” notikumus.
K. Gupalo: Bet varbūt pasaule būs tiktāl pārēdusies video un “online”, ka gribēs tikai kaut ko pēc iespējas īstu?
A. Osokins: Jā, to nevar zināt. Redziet, sajust tendences un mēģināt tās izpaust radošā, muzikālā veidā ir ļoti interesanti, jo mūzika vienmēr atspoguļo laiku – dažreiz tā kļūst ļoti izklaidējoša, dažreiz – ļoti nopietna, vēl citreiz pauž lielas alkas pēc mīlestības, vienkāršības, jo mākslinieks nevar ignorēt to, kas notiek apkārt, ir jāreaģē, un kāda tā reakcija ir, to jau tikai klausītāji var vērtēt.
Jums, Andrej, vai tikai nebija pats pirmais tiešsaistes koncerts Latvijā?
Man varēja būt viens no pirmajiem Eiropā. Marta vidū biju Igaunijā, Tallinā, kur bija saplānoti koncerti kopā ar Igaunijas Nacionālo orķestri. Tieši tajā brīdī viss tika aiztaisīts ciet, un orķestris gribēja sarīkot video koncertu, taču viens no mūziķiem sajutās slikti, un pārējie nobijās iet zālē. Visi atstāja savus instrumentus, aizgāja uz mašīnām – un, kā izrādījās, uz ilgu laiku. Stāstam ir turpinājums, jo, pateicoties ļoti lielai Ineses Zagorskas (Vidzemes koncertzāles mākslinieciskā vadītāja. – L.K.-Š.) apņēmībai, viņai augustā izdevās sarīkot koncertu šeit. Man bija ļoti muzikāla vasara, bet Igaunijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim tas bija pirmais koncerts kopš pandēmijas sākuma, viņi varēja sākt muzicēt tikai tad, kad atļāva pulcēties vismaz 300 cilvēkiem.
Mūziķiem tomēr jāspēlē, tāpat kā sportistiem jāsporto – iemaņas, protams, tu atcerēsies arī pēc 20 gadu pauzes, bet, lai tās attīstītu, pilnveidotu repertuāru, nepieciešama nepārtraukta vingrināšanās.
K. Gupalo: Labi, ka mums bija vasara, tas bija pilnīgs kulturāls sprādziens Latvijā.
A. Osokins: Droši vien tas jums jau arī teikts, ka daudzi bažījās, vai cilvēki vispār gribēs nākt uz koncertiem, vai arī baidīsies no riskiem. Tad lūk: cilvēki grib iet uz koncertiem, jo viņiem tas ir svarīgi. Cilvēks – tas nav tikai gulēt un ēst, cilvēks ir ļoti sarežģīta būtne, un mūzika, māksla ir nepieciešama, būtiska dzīves sastāvdaļa, tas nav tikai tāds bonuss, ekstra, ko var izmest.
K. Gupalo: Jo tā ir enerģija, un ar to varam apmainīties tikai klātienē. Protams, ierakstā arī varam daudz izdarīt, man liels pārdzīvojums bija Andreja koncerts Liepājā, bet tā bija unikāla reize, pārsvarā gadījumu tomēr vajag dzīvās emocijas. Un, ja runājam par lielajiem festivāliem – tur ir arī tusiņa moments, īpaši, ja runa par roka un pomūziku.
A. Osokins: Nu, tad vajag pilnībā pārvarēt to vīrusu un tad atgriezties, bet, ja visi nervozēs, baidīsies un skatīsies uz citu cilvēku kā potenciālu ienaidnieku, jo viņš varbūt pats nezina, ka ir inficējies, tad nekas nesanāks.
Jūsu lokā arī ir Covid skartie?
Ir, man tagad viena audzēkne Mūzikas akadēmijā veseļojas, ir arī traģiski gadījumi – draugiem Anglijā nomira vecāki. Tas skāris ļoti tuvu, un es baidos, ka būs vēl daudz vairāk, jo redzam jau, kādi ir cipari. Tas ir izaicinājums sabiedrībai, cik mēs varēsim nesatikties, ierobežot savus tusiņus. Tagad tikšanās vairāk nozīmē parunāt pa videozvanu, un tas, protams, ir izaicinājums, jo daudziem būs sevi ļoti nopietni jālauž. Un tas ir izaicinājums arī zinātniekiem, ārstiem, valstij, lai cilvēki, kamēr nevar strādāt, var dzīvot, izdzīvot.
Arī mūziķim ir atšķirība – uz koncertu atnāk 700 vai 25 klausītāji…
Jā, mums klausītāji bieži teica – tik forši, tā varētu vienmēr, bet finansiāli to nav iespējams atrisināt. Ja ir ļoti dārgas biļetes, vari aicināt tikai atsevišķu segmentu, bet gribas jau, lai koncerts ir pieejams.
Vienmēr, kopš zinu par Andreju Osokinu un Katrīnu Gupalo, man gribējies pajautāt – jūs darbojaties katrs savā orbītā. Kā tās mijiedarbojas, viena otru impulsē?
K. Gupalo: Sākšu ļoti konkrēti. Andrejs man daudzus gadus teica, ka viņa mīļākā dziesma ir “Dziesma, ar ko tu sācies”, un man tā jādzied.
Es klausījos daudzas reizes un teicu, ka nevaru, jo tā ir kora dziesma, kuru dzied gan vīriešu, gan sieviešu balsis. Bet viņš runāja tik ilgi, ka sapratu – jāmeklē, kā to var izdarīt, un ļoti priecājos, ka viņš man deva tādu impulsu.
Es zinu visu par Andreja radošo virtuvi, viņš zina visu par manu, un tas, ka mūsu orbītas atšķiras, iespējams, ienes jaunu, svaigu skatījumu – no manis Andreja klasiskajā, no Andreja manā pavisam neklasiskajā mūzikā.
A. Osokins: Brīnišķīgi, ka mūzika ir mūzika, mēs viens otru saprotam, varam viens otram palīdzēt, iedvesmot, arī dot padomus.
K. Gupalo: Galvenais, ka nav otram jāskaidro, ka tev daudz jāvingrinās, jāspēlē. Ka vīrs, piecos atnācis mājās, nesaka: tagad atpūtīsimies, neko nedarīsim, brauksim uz pirti, piemēram.
Grūti, kad abiem ir kaut kas liels un atšķirīgs. Atceros, kad man bija šovs “Radīti mūzikai”, bet Andrejam konkurss Telavivā, viņš nevarēja būt pie manis, es nevarēju būt pie viņa, mēs kaut kā mēģinājām uzturēt saikni caur telefoniem, bet tas bija tiešām grūti.
Visiem gribas, kaut šis laiks beigtos, kaut varētu atgriezties pie normālas dzīves. Vai jums ir sava recepte, kas palīdz?
A. Osokins: Tādas banālas lietas, bet man šķiet svarīgi tās vienmēr atkārtot – optimisms, dzīvespriecīgs noskaņojums –, jo visi ārsti saka: kad esam priecīgi un smaidīgi, arī imunitāte strādā labāk. Tas ir svarīgi. Tāpat svarīgi nezaudēt cerību, un, neskatoties uz to, ka sabrūk plāni un nezini, kas būs, tomēr kaut ko plānot.
Pat ja zini, ka neīstenosies, varbūt plānot divus, trīs, četrus scenārijus – galvenais, attīstīties un strādāt. Otrs – maksimāli jādomā par tuviniekiem. Mums tas ir svarīgi, jo esam jauni, enerģiski un veseli.
Palīdzēt, aizvest, kur nepieciešams, vai atvest pārtiku – tas nav ļoti grūti, neaizņem daudz laika, bet dod ticību, ka esam visi kopā, kaut arī nākas ieturēt tos divus metrus vai vairāk. Un, ja tuvinieki negrib lūgt palīdzību, ļoti smalki to piedāvāt. Arī filozofi saka: kad tu kaut ko atdod, tas pie tevis atgriežas. Izmēģiniet, un būsiet ļoti pārsteigti par rezultātiem, to, cik prieka tas dod.
K. Gupalo: Man vēl šķiet, šajā laikā ir ļoti liela iespēja ieslīgt depresīvā stāvoklī, kad sēdi mājās un pa galvu vārās drūmas domas. Man liekas, tam vislabāk palīdz, ja tu sevi ar kaut ko nodarbini, vienalga, vai tas ir kaut kas liels vai maziņš, vienalga, kādā nozarē, svarīgi, lai tas ritenis virzās uz priekšu. Jo depresīvās domas plaukst un zeļ, ja tev ir laiks, ko tām veltīt. Bet, ja tu darbojies, tad varbūt depresijai nepietiks laika.
