Savukārt Rīgā pirmā nepieciešamība ir nevis akustiskā koncertzāle, bet nacionālas nozīmes stadions. Nesen man bija iespēja redzēt “Arsenal” un “Bayern” futbola spēli “Allianz” arēnā Minhenē. Visas 70 tūkstoš vietas bija izpārdotas. Pēc tām bija tāda pati cīkstēšanās kā pēc biļetēm uz Barišņikovu Jaunajā Rīgas teātrī, kas arī bija izcils notikums. Protams, Latvijā nevienā stadionā nesanāks tik daudz skatītāju, bet ir nožēlojami, ja Rīgas dome, kas dāļā brīvbiļetes saviem vēlētājiem sabiedriskajā transportā, ar milzīgajiem resursiem nevar uzcelt vienu normālu nacionālas nozīmes stadionu. Tad arī Dziesmu un deju svētki varētu notikt ar citu vērienu, jo pašreizējā “Daugavas” stadiona rekonstrukcija ir tikai lāpīšanās. Agrāk 15 tūkstošu dejotāju sniegumu uz laukuma vēroja pieci tūkstoši tribīnēs. Nākamajos svētkos 2018. gadā pēc “Daugavas” stadiona rekonstrukcijas iecerēts, ka vietas būs desmit tūkstošiem skatītāju. Vai ieguvums būs pietiekami liels? 5
To, ka Rīga ir ārkārtīgi skaista pilsēta, zinām ne tikai mēs, to apliecina arī pilsētas viesi. 2013. gada nogalē, neilgi pirms Rīga kļuva par Eiropas kultūras galvaspilsētu, uz Eiropas Parlamentu atvedu izstādi par unikālo Rīgas jūgendstila arhitektūru. Pasākums, kuru atklāja skaistās “Latvian Voices” balsis, pulcēja neredzētu skaitu apmeklētāju. Vairāki kolēģi un darbinieki teica, ka šī izstāde viņus pamudinājusi apmeklēt Rīgu. Starp citu, viens mans angļu kolēģis, kurš reiz bija dienesta braucienā Latvijā un vakarā apmeklēja operu, kopš tā laika ir kļuvis par tās pastāvīgu apmeklētāju un, būdams patiess operas pazinējs, vērtē mūsējo kā vienu no labākajām Eiropā.
– Runājot par finansējumu, varbūt daudziem nav zināms, ka filma “Padomju stāsts” tapa ar jūsu sarūpētu līdzfinansējumu. Tā laikam nav parasta prakse?
– Sākumā šaubījos, taču, kad Edvīns Šnore izstāstīja savu ieceri, redzēju, cik tā ir nopietna. Un, jā, kopā ar Kristovski no deputāta līdzekļiem izcīnījām nepieciešamo summu. Piešķirt līdzekļus filmai bija neierasta prakse. Te, Eiropas Parlamentā, “Padomju stāsts” guva milzu panākumus, jo pavēra daudziem nezināmas Latvijas vēstures lappuses, kas iedarbojas spēcīgāk nekā vārdi un politiski argumenti. Arī filma “Segvārds vientulis” piedzīvoja pirmizrādi Eiropas Parlamentā Briselē. Noskatījās gan kolēģi – parlamentārieši, gan latviešu sabiedrība. Bijušais Īrijas ārlietu ministrs, kurš arī bija atnācis uz pirmizrādi, bija sajūsmā, teica, ka šādas filmas ir jādemonstrē, lai nekas tāds neatkārtotos nākotnē. Lai cik tas dīvaini nebūtu, joprojām Eiropā gadās vērot uzskatu, ka Krievija bija kara uzvarētāji un uzvarētājus netiesā, bet mēs, Latvija, palikām aiz dzelzs priekškara, un ej nu zini, kas ar mums tur notika… Ēķa un Graubas filma “Sapņu komanda 1935” Parlamenta lielajā zālē pulcēja ap 300 skatītāju – vairāk, šķiet, bija tikai uz slavenā kolumbiešu dziedātāja Huanesa koncertu.
– Un kāda ir nākamā iecere, ko no Latvijas kultūras rādīsit Eiropas Parlamentā?
– Tā ideja atnāks pati. Izvēlos tēmas, kas saskan ar manu darbu, vienlaikus gribu parādīt, cik Latvija ir lieliska, cik mums fantastiski cilvēki un cik maz vēl izzināta mūsu vēsture, kultūra. Kad Einšteinam vaicāja, vai viņš tic Dievam, zinātnieks atteica, ka – nē, bet viņš zin, ka Dievs ir. Tur nu es viņam piekrītu. Es zinu arī, ka īstajā brīdī pie manis atnāks īstā ideja.
