Lai prieks nebeidzas arī pēc svētkiem! Ciemos kokaudzētavā “Īve” 1
Valija Beluza, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Ziemassvētkus un gadu miju teju katrs eiropietis grib pavadīt pie eglītes. Zaļas, smaržīgas, acis un dvēseli priecējošas. Augot izpratnei par dabai draudzīgu dzīvošanu, arvien vairāk cilvēku dod priekšroku zaļsvārcei podā: tādu var pušķot arī pagalmā, bet pēc svētkiem iestādīt dārzā, mežmalā vai uzdāvināt lauku radiem.
Dodoties uz kokaudzētavu “Īve” pēc Pirmās adventes, cerējām, ka eglīšu pirkšanas bums vēl nebūs sācies un saimniekiem pietiks laika rāmai sarunai. Izrādās, ka pirmās eglītes sākušas jurģot jau oktobrī.
Jo tuvāk svētkiem, jo vairāk Ozoliņu ģimenei nākas iespringt, apmierinot augošo pieprasījumu. Grobiņā audzētajiem kociņiem ir laba reputācija, jo tie atšķirībā no dažas tirgus preces ne vien prasmīgi audzēti, bet arī iepodoti godprātīgi – nebojājot sakņu sistēmu.
Paaudžu stafete
Meža princeses sastājušās pulciņos un rindās kā bērnudārznieki un pirmklasnieki, tikmēr pircēji nolūkoto skujeni žigli sēdina ķerrā.
Dažs vēl meklē viršus, ar ko aizpildīt no vasaras puķēm atbrīvotās dobes un dekoratīvos toverus.
Daini un Jāni Ozoliņus sastopam siltumnīcā, kur uzturas no sertificētām sēklām izloloti trīsgadīgi jaunstādi. “Audzējam vairumā to, kas pieprasīts: Nordmaņa baltegles, sudrabegles un Kanādas egles. Vēl ir Serbijas egles un jaunums – tikai pirms diviem gadiem iestādītās Frēzera baltegles, kam kompakts, slaids vainags,” atklāj kokaudzētavas dibinātājs Dainis Ozoliņš. Nordmaņa baltegli Abies nordmanniana aktīvi audzējot un Ziemassvētkos rotājot visā Rietumeiropā. Dānija pirms dažiem gadiem šajā ziņā bijusi čempione, bet nu jau vācieši un poļi sitot pušu dāņu rekordus.
Dainis ar smaidu atceras kuriozu, kad kāda pircēja paudusi sašutumu – kā tad tā? Jūs man pārdevāt baltegli, bet tā taču ir zaļa.
“Redz, balteglēm čiekuri aug vertikāli uz augšu un gaišās skujas redzamas, apgriežot zaru otrādi,” nodevis sarunas stafeti dēlam, speciālists aizsteidzas: jāatbild uz telefona zvaniem, un kokaudzētavas teritorijā cits pēc cita ierodas klienti.
Jautāts, kas egles pērk vairāk – uzņēmumi vai privātpersonas, Jānis Ozoliņš teic, ka tāda uzskaite gan nav vesta. Juridiskas personas iegādājas vairumā, tad, protams, cita cenu kategorija. Gandrīz tūkstotis eglīšu šogad paredzētas mazumtirdzniecībai. “Mūsu trīs četru kategoriju lieluma eglītēm tiešām ir kvalitatīva sakņu sistēma, jo no sākuma tās augušas mazākos, pēc tam lielākos konteineros. Daļa no eglītēm tiek izstādītas uz lauka, kur sakņu sistēma pieņem cilindrisku formu un pieņemas spēkā. Zemē tomēr viss aug labāk. Pēc tam eglītes izrokam un iestādām lielākos podos.”
Mazākās eglītes no sēklas līdz pārdošanas stadijai “Īvē” augušas piecus sešus gadus. Laik- ietilpīgs process, piekrīt Jānis un piebilst, ka to darot katru gadu, nav iztrūkstošā posma un var ieiet ritmā.
“Tēvs vairāk rūpējas par meža materiāliem, es par eglēm. Darbi saplūst kopā. Augus ne tikai audzējam un tirgojam, bet sniedzam arī pakalpojumus – projektējam un stādām. Šogad daudzas vietas Liepājā apstādījām ar liepām, trīs metru gariem dižstādiem, bet pilsētas galvenā egle tapa no mūsu septiņsimt mazajām eglītēm. Devām astoņus deviņus gadus vecas, kas nav simetriskas, taču lieliski noder lielajai konstrukcijai.”
Ģimenes gadu no gada izvēloties sudrabegles, kam čiekuri slejas uz augšu. “Tā ir klasika! Lai gan skujas šai eglei ir asākas un, ienestas telpās, izdala specifisku smaržu. Kamēr apžūst, dažam liekas, ka kaķis apčurājis. No dendroloģiskā viedokļa tāda nu tā egle ir,” nosmej J. Ozoliņš. “Pieprasīta arī Nordmaņa balt- egle, kupla kā kūka. Smuka ir arī Kanādas egle, kam ir izteikti uz leju vērsti čiekuri. Kanādiete atgādina mūsu parasto meža egli, bet pirmajai kompaktāks skujojums. Tikmēr daži cilvēki katru gadu meklē ražena auguma egli, bet tādu izaudzēt ir sarežģīti: koka sakņu sistēma attiecīgi ir lielāka, vajag 40–90 l tilpuma konteinerus.”
Gribi skaistumu, ievēro nosacījumus
Lai pārvestā egle veiksmīgi iejustos, ir jāzina vismaz galvenie kritēriji. Tos izpildot, 90% varbūtības, ka koks būs skaists un veselīgs.
J. Ozoliņš piekrīt tautā populāram uzskatam, ka skujkoku dārzā var stādīt, kamēr zemē iedurama lāpsta: “Miera periodā, ja zeme ir vaļā, droši var stādīt. Mums jau tāpat egles un priedes visu ziemu stāv ārā. Balt-eglei saknes pret salu ir jutīgākas nekā sudrabeglei. Bet vis-labākais stādīšanas laiks ir agrs pavasaris – marts, aprīlis. Dažs attopas tikai maijā, kad uznācis sausums un karstums…”
Ja kādu iemeslu dēļ pavasarī nesanāk laikus no poda izstādīt, vēlams kociņu ar visu podu ierakt zemē. Savukārt ziemā, kad gaidāmi lieli mīnusi, podu vajadzētu aplikt ar putuplastu, porolonu vai citu materiālu, kas nesamirkst. Tāpat var apbērt ar kūdru vai aplikt ar skujām.
“Egli podā, kas aukstā laikā stāv ārā zem klajas debess, laistīt nevajag, turpretī istabā novietotu Ziemassvētku simbolu obligāti kārtīgi jāaplej reizi nedēļā: apkurinātās iekštelpās mitrums ļoti iztvaiko. Vienā reizē uzlej vismaz divus litrus ūdens, jo sūcējsaknes atrodas poda apakšā. Protams, mājās eglītei jāierāda vieta tālāk no radiatoriem vai krāsns. Ja ir siltās grīdas, vēlams apakšā palikt šķīvi vai citu trauku – lai nav tiešas saskares ar siltumu. Savukārt, ja gadījies eglīti mazliet iekaltēt, to ar visu podu ievieto spainī ar ūdeni – lai kārtīgi sadzeras,” padomus, kā iztapt meža skaistulei, dod pieredzējušais eglīšu audzētājs.
Teorētiski istabas temperatūrā eglīte var izturēt līdz pat vasarai, bet siltumā augs domās, ka jau iestājies pavasaris, un sāks plaukt.
“Mūsu egļu podus arī izīrējam, paši tos klientam aizvedam un paši pēc svētkiem savācam. Kur siltums bijis, gadās pat līdz desmit centimetriem izplaukuši dzinumi. Nākamā problēma ir, kad tie sastopas ar aukstumu – ļoti nobremzējas un iekalst. Bet eglīte vēl nav mirusi, pavasarī sāks dzīt no jauna.”
Jaunajiem kociņiem droši var veidot augšējo vainagu un sānus: kuplosies. Vadošai galotnei pieaugums dažkārt ir ļoti liels, līdz pat septiņdesmit centimetriem, tāpēc griež nost trešo daļu. Ja izveidojušās vairākas galotnes, kas savā starpā kon- kurē, atstāj tikai vienu, taisnāko, kas kļūs par vadošo.
Eiropas un Amerikas lielās stādu audzētavas formē visu eglīšu vainagus, ārzemju eglītes bieži vien ir tik blīvas kā novirpotas, stumbru un zarus neredz. Bet tas ir pircēju gaumes jautājums, jo cītīgi cirptā kociņā ir grūtāk iekārt rotājumus.
Piemērotākais laiks eglīšu “figūras” veidošanai ir miera peri-ods, kad nenotiek veģetācija – neriņķo sula. Var vēl arī martā. Vēlāk pastāv risks, ka nogrieztajās vietās iemetīsies kaitēkļi. Tas gan bie- žāk notiek meža tuvumā, kur mā-jo astoņzobu mizgrauži, lapsenes.
Bet dzīvžogu apgriež četras reizes gadā, lai tas nepāraugtu. Princips vienkāršs – jo biežāk griež, jo blīvāka zaļā siena veidojas, zina Jānis. Viņa mājās sastādīts Frēzera baltegļu dzīvžogs, kam jau no paša sākuma regulāri tiek apfrizēti sāni.
Padzirdini un pabaro!
Egļu slimības galvenokārt rodas no nelabvēlīgiem laika apstākļiem, norāda J. Ozoliņš. Piemēram, Kurzemi pēdējos trīs gados piemeklē ekstrēms sausums. Tāpat kā cilvēkam ar novājinātu organismu, arī novārdzinātam kokam var rasties dažādas kaites, mizas vēzis, šķības galotnes, slimi pumpuri. Sūna uz stumbra liecina par kādu nelabvēlīgu faktoru. Augu – kaimiņu ziņā gan egle nav izvēlīga.
“Jebko jaunā vietā iestādītu, arī eglīti, obligāti laista reizi nedēļā, jo tikai pēc diviem gadiem saknēm rodas sava ūdens uzsūktspēja. Īpaši svarīgi ir laistīt pavasarī, līdz Jāņiem, kad notiek pumpuru pieaugums. Citādi kociņš mokās. Jūlija sākumā dzinumi pārkoksnējas, tad vairs nav tik traki.
Slimības egli var skart, ja nepietiek barības vielu. Vismaz reizi sezonā pirms stiprāka lietus vēlams kociņu nomēslot ar veikalos nopērkamo mēslojumu mūžzaļiem augiem vai speciāli skujkokiem paredzēto. Mēs lietojam NPK, kur sabalansēti pamatelementi – sērs, slāpeklis, kālijs, magnijs. Magnijs augam dod zaļo krāsu, kālijs padara stingrākus pumpurus un dzinumus. Pēc vajadzības var pievienot citus elementus. Uzberam pussaujiņu granulu ap sakņu sistēmu: cik liels koka vainags, aptuveni tikpat arī saknes.”
Daži dārzkopji veido apdobes un tās ravē. Jāņaprāt, trīskāršu labumu dod mulčas uzlikšana: absorbē mitruma iztvaikošanu no augsnes, ūdens, plūstot cauri mulčas kārtai, veido mēslojumu un vienlaikus kavē nezāļu augšanu. Mazsvarīgs nav arī vizuālais efekts. Kāds apkārt kokam klāj melno plēvi un tad pa virsu mulču, taču plēve aiztur lietu un kavē lietus nonākšanu zemē.
“Svarīga arī vide, kur eglei jāaug – pārmērīgs mitrums, rudenī applūstoša vieta nevienam īsti nepatīk. Nordmaņa baltegle labāk aug pusēnā, savukārt pilnā saules vietā pavasarī, kad zeme vēl sasalusi, apdeg – skujas kļūst sarkani brūnas. Vasaras otrā pusē koks atkopjas, atgūst zaļo krāsu. Baltegle stirnu bukiem ir kā saldais ēdiens: nograuž pa tīro, ja neapsmērē ar speciālu mastiku. Sudrabegle ir izturīgāka un arī asāka, tāpēc meža zvēri neiet klāt,” stāsta Jānis.
No sēkliņas līdz rezultātam
Ozoliņa – juniora pieredze audzēšanā ir vismaz ceturtdaļu gadsimta, bet tieši ar eglēm viņš aktīvi darbojas gadus piecpadsmit, kopš kokaudzētava šai lietai pievērsās industriāli – daudzos laukos un ar pilienu laistīšanas sistēmu atsevišķās sekcijās.
Jāņa tētis dzimis Rīgā, ar dzīvesbiedri no Liepājas iepazinies, vienā kursā studējot mežsaimniecību Lauksaimniecības akadēmijā. Pārcēlušies uz Kurzemi. Grobiņas pievārtē tolaik audzēts mežu stādāmais materiāls, tikai divas sugas – egles un priedes. Atmodas laikos sākta dekoratīvo augu audzēšana.
Jānis kopš bērnības visam bijis klāt, neviens nav spiedis, pats to gribējis. “Esmu rosījies arī citās jomās, bet te pavadīju tik daudz laika, ka ievilka. Mūsu saimniecības 18 hektāros pazīstu katru stūrīti, katru koku. Kad cilvēks piezvana un teic, ka grib tādu un tādu egli, es uzreiz zinu, kur tā varētu atrasties.
Holandieši ir vieni no vadošajiem skujkoku audzēšanas jomā, pie viņiem viss ir datorizēts, ūdens ar mēslojumu uz mikro- gramiem pienāk augiem klāt. Pats biju vienā dāņu firmā un nedēļu vēroju, kā viņi darbojas, sarūpējot Nordmaņa baltegļu jaunstādus visai Eiropai. Arī mēs no viņiem pērkam trīsgadīgus un izaudzējam lielus pie sevis.”
Jānis rūpējas par procesa tehnisko risinājumu – lauku apstrādi, laistīšanu, tehniku, kā arī par tirdzniecību, savukārt dekoratīvie un meža jaunstādi ir tēva Daiņa ziņā. Abu idejas nereti pārklājas. “Tēvs ir sertificēts mežkopis un vairāk ņemas ar meža stādiem, bet es, jurists pēc izglītības, darbojoties praktiski, par eglēm zinu daudz vairāk nekā dažs skolotais,” sarunas biedrs gatavs iepazīstināt ar vienu no savām simpātijām, dendroloģisku retumu – vienkrāsu baltegli. Tā gan vairāk atgādina priedi, jo skujas ir rupjas, garas un retas. Uz Ziemassvētkiem tādu iekārojot cilvēki ar māksliniecisku dvēseli. Jānim ļoti patīk arī Korejas egle – kompakta, izteikti zaļa ar apaļu skujojumu zaram.
Gadās, ka pircējs nolūko tieši kādu audzētāja favorītu. Tā noticis ar kalnu priedi, ko Jānis kopā ar sieviņu stādījis, lolojis desmit gadu, piecirpis kā bonzai. Tomēr klienta piedāvātā atlīdzība bijusi tik liela, ka mākslas darbu atmaksājies pārdot.
Ir bijuši lieli projekti, kad ar ekskavatoru rok ārā astoņus metrus augstu koku, nosaitē sakni un pēc tam stāda. Darbs veselu nedēļu, turpina kokaudzētavas jaunais saimnieks.
Sarkanās meža lilijas “Īvē” nav jaunums, tām klāt nākušas baltās un dzeltenās. Trillium ir liliju ģimenes locekļi, to dzimtene – Ziemeļamerika. Šo augu dārzmīļi iecienījuši, jo sīpoli rudenī nav jārok ārā, pietiek piesegt ar kūdru vai skujām.
Kas vairāk tiek lietots dzīvžogiem? “Tūjas kā kartupeļus katru gadu iestādām vairāku simtu metru garumā. Kurzemes piekrastē pirms desmit tūkstoš gadiem bijis jūras dibens, priedēm, kalnu priedēm baltā smilts ļoti pa prātam. Turpretī kolēģiem Zemgalē, kur mālaina, smaga augsne, tās neaug. Sadarbojamies ar Jelgavas audzētavu, kas specializējas potēšanā. Taisām barteri, vedam šurp augļu kokus un dažādus potējumus, pretī dodam to, kā viņiem nav. Pirms pāris gadiem uz parastās priedes kāta uzpotējām kalnu priedi arī paši. Formējam – taisām bumbas, reljefus, ko izvēlas kolekcionāri. Tas gan prasa ilgu laiku, paiet līdz pat 20 gadu, jo pieaugums nav liels. No kalnu priedēm sanāk ideālas bumbiņas! Šogad bija rekords, veselu fūri ar tādām aizvedām uz Rīgu. Modē nākuši izskatīgie skābarži un dižskābarži, tie agrāk stādīti visos Eiropas vecajos dārzos.”
No gandrīz miljona egļu sēkliņu viens jaunstāds arvien sanāk atšķirīgs, ko var piereģistrēt kā jaunu šķirni. “Īvei” viena ir, tā nosaukta Jāņa mammas vārdā – par Guntu.
Jānis ir vienīgā atvase Ozoliņu ģimenē, taču nākotnē cerīgi ļauj raudzīties arī paša turpinājums: “Manam vecākajam dēlam ir divpadsmit gadu, laiks rādīs, vai viņu interesēs tas, ko darām. Bet varbūt jaunākais, kuram pašlaik pusotrs gads, turpinās. Vēl daudz darba jāiegulda kokaudzētavas modernizācijā, jo darbaspēks kļūst arvien dārgāks un tā trūkst. Vajadzētu automatizēt laistīšanu un mēslošanu, tehnisko aprīkojumu.”
Darbs kokaudzētavā turpinās bez mitas. Arvien kaut kas jāapgriež, jāpatīra jaunaudzes. Tikai janvārī, ja uzsnieg bieza sniega kārta, var pasēdēt pie datora rēķinot un plānojot. Vasarai sākoties, pieprasītas būs dekoratīvās klinšrozītes, spirejas un citi košumkrūmi.
Uzziņai
Kokaudzētava “Īve” izveidota 1994. gadā uz Liepājas virsmežniecības meža kokaudzētavas bāzes.
Nodarbošanās: dekoratīvo stādu un meža jaunstādu audzēšana.
Kopējā platība 18 ha.
Atrodas: Grobiņā, Dienvidkurzemes novadā.
Īsa pamācība eglītes mīlēšanā
Krietni pirms Ziemassvētkiem sarūpēto eglīti nevajag uzreiz nest telpās. Jo krasa gaisa temperatūras maiņa kociņam nepatīk.
Pieradināšanu pie āra apstākļiem pēc svētkiem jāveic pakāpeniski. Vēlams vispirms kociņu novietot pavēsā telpā, kur iespīd gaisma – verandā vai siltumnīcā. Galvenais – nedrīkst šokēt ar krasu pāreju no plusiem uz mīnusiem.
Labi eglīte aklimatizēsies, stādīta, kad meteorologi prognozē āra temperatūru virs nulles, bet jāskatās, vai nav jau izplaukusi.
Jo mazāks kociņš, jo vieglāk tam ieaugt. Tāpēc mežā stāda divgadīgas trīsgadīgas eglītes. Baltegles mostas vēlāk, reizēm pirmo pumpuru izdzen tikai pirms Jāņiem, kad sudrabeglei jau 20 cm pieaugums.
Savu lomu nospēlē vietas izvēle – gan izteiktā slapjumā, gan pārāk lielā sausumā egle sāks dzeltēt, nīkuļot. Ideāli, ja augsne ir daudzmaz noturīga pret mitrumu, neapplūst.
Sūna uz stumbra signalizē par koka veselības stāvokli vai arī kādu netīkamu faktoru, piemēram, noēnojumu. Eglei vajag sauli, vismaz pusēnu.
Ja suņupuika regulāri iezīmē skujkoku un tā vieta izdeg, var blakus iedzīt resnu mietu, tā paradumu pārnesot uz citu objektu.
