Andis Kudors: Baidena un Putina tikšanās sausais atlikums – pamiers uz laiku 23
Autors: Andis Kudors, Konservatīvisma studiju centra direktors
Lai piedzīvotu pārmaiņas Krievijā, ir jādzīvo ļoti ilgi. Vladimirs Putins tikās jau ar piekto ASV prezidentu.
ASV, kā starptautiskās politikas aktors ir ieinteresēts uzturēt attiecības ar Krieviju globālas stabilitātes vārdā, kas ļauj ASV sasniegt savus ārpolitikas mērķus. Krievijai, savukārt, attiecības ar ASV ir nozīmīgs valsts iekšpolitikas faktors.
Maskavas Karnegī centra pētniece Lilija Ševcova rakstīja: “Šīs attiecības ir lielvaras apstiprinājums, kas ir Krievijas sistēmas mugurkauls. Amerika spēlē “ienaidnieka” lomu, kad Kremlim ir nepieciešams mobilizēt sabiedrību. Jo vājāka varas leģitimēšana ar vēlēšanu starpniecību, jo lielāka vajadzība pēc “Ienaidnieka”.
Ševcova norāda, ka ASV spēlē sistēmisku lomu Krievijai, gan kā pretinieks, par kura neveiksmēm priecājas Maskavā, gan kā situatīvais sabiedrotais. Tāpēc vislielākais trieciens šajā situācijā būtu tas, ka ASV sāktu ignorēt Krieviju.
Ko darīt daļējā starptautiskajā izolācijā nonākušam valsts līderim pēc svešas zemes teritorijas atņemšanas? – Iesaistīties vēl citā karā, kas varētu radīt vēl lielākas problēmas daudzām valstīm. Tas ir tas, kā no situācijas izgāja Vladimirs Putins pēc Krimas nelikumīgās aneksijas. 2015. gadā karadarbības intensitāte Ukrainā tika mazināta, bet Sīrijā palielināta.
Rezultātā – daudziem nācās runāt ar Krievijas prezidentu, jo notikumi Sīrijā ietekmēja daudzas valstis reģionā. Māka rokā! Ko darīt izolācijas mazināšanai pēc skandāla ar Alekseja Navaļnija indēšanas? – Jābiedē ar jaunu karu! Putina un Šoigu manevri, dislocējot karaspēku pie Ukrainas robežām deva gaidīto rezultātu.
Tas, kurš uzskatīja Putinu par “slepkavu bez dvēseles” un negribēja runāt, nu steidzās piedāvāt tikties un stiepa roku. Tas ir precīzi tas, ko Putinam vajadzēja: viņš atkal ir svarīgs, ar viņu runā militāri stiprākās valsts galva; Putins ir ietekmīgs – pasaules globālās un reģionālās problēmas bez viņa nevar atrisināt…
Aukstā kara atblāzma
Padomju laika anekdošu un krievu parunu zinātājs Ronalds Reigans pēc tikšanās ar Mihailu Gorbačovu teica: ”Doverjai, no proverjai!” (uzticies, bet pārbaudi!). 1985. gada Aukstā kara globālo varas polu tikšanās Ženevā (un vēlāk Reikjavīkā, Vašingtonā un Maskavā) tiešām bija svarīga, jo ASV prezidents un PSRS Komunistiskās partijas CK ģenerālsekretārs turēja savās rokās miera un kara grožus.
Toreiz abas puses bija reāli gatavas karot, atšķirībā no mūsdienu ASV un Krievijas, tāpēc tas bija aukstais, bet tomēr karš. Tagad aina ir mazāk dramatiska. Baidens pirms tikšanās ar Putinu teica, ka runa šoreiz nav par uzticēšanos, bet par savu interešu aizstāvību un pārbaudi. Tā ir atbalstāma nostāja, zinot mūsdienu Krievijas ārpolitikas tradīcijas.
Putina elitei, atšķirībā no PSRS ideoloģijas uzstādījumiem, svarīgākais mērķis ir varas saglabāšana un finanšu plūsmu kontrole. Tātad nacionālo interešu vietā dominē personīgās. Minētais ir jāņem vērā, veidojot attiecību stratēģiju ar Krieviju. Pagaidām nav skaidrs, cik ļoti to paturēs prātā Baidena administrācija.
Izlēmīgā neizlēmība
Džo Baidens notēloja stingro vīru pret Vladimiru Putinu, bet rīkojās pretēji – mīkstināja sankcijas saistībā ar “Nord Stream II” projektu. Baidena administrācija liek uzsvaru uz attiecībām ar transatlantiskajiem partneriem un sevišķi lielāko Eiropas ekonomiku – Vāciju.
Te gan jāpiebilst, ka ASV turpinās īstenot sankcijas pret Krievijas kompānijām, kuras piedalās “Nord Stream II” būvniecībā, bet eiropiešus, kuri sadarbojas ar Krieviju, drīzāk neaiztiks. ASV prezidents jau pirms tikšanās sūtīja Putinam prjaņiku (drīzāk mafinu), runājot par “Nord Stream II” kā par notikušu faktu.
Abu prezidentu sabiedrisko attiecību īstenotāji strādāja, lai pirms divpusējā samita mazinātu sabiedrības ekspektācijas.
Baidens ir starptautiskajā politikā pieredzējis politiķis, viņš apmeklēja PSRS jau 1979. gadā kā jauns senators. Ir skaidrs, ka viņam kopumā nav ilūziju par Putina režīmu, tomēr, nav daudz cerību, ka viņš būs pietiekami izlēmīgs Krievijas stratēģiskā iegrožošanā.
Baidens gandrīz vai taisnojās, kāpēc viņš ko pārmet savam Krievijas kolēģim, tas esot dēļ ASV demokrātiskās būtības nevis vēlmes nodarīt pāri Krievijai un tās tautai… Vājš sniegums, prezidenta kungs! Ar pašpuikām tas nestrādā.
Par Ukrainu
Tika panākta vienošanās, ka būs starpvalstu darba grupa kiberdrošības jautājumos. Kiberdrošība bija reāli atrisināmais jautājums abām pusēm. Baidens parādīja savai auditorijai, ka sargā ASV demokrātiju un vēlēšanas, savukārt Putinam nav sarežģīti atsaukt no tranšejām drošības dienestu kūrētos hakerus.
Ir ko ietirgot jautājumā par ASV atbalstu Ukrainai. Baidens maksā dāsni – par Ukrainu Ženēvā tika runāts maz. Džordžs Bušs 2005. gadā pirms vizītes Maskavā, ieradās Rīgā un vairākkārt uzsvērti lietoja vārdu “okupācija”, ieziešot baltiešu rētas ar eļļu. Turklāt pēc Maskavas apmeklējuma, ASV valsts galva devās uz Tbilisi, lai atbalstītu Miheilu Saakašvili.
Džo Baidens izvēlējās pirms došanās uz Ženēvu neviesoties Ukrainā un netikties ar Volodimiru Zelenski. Tā vietā viņš nesen notikušajā NATO samitā Briselē teica, ka Ukrainai beidzot esot vēsturiska iespēja izdarīt, ko līdz šim nav jaudājusi – nepieļaut oligarhu ietekmi vēlēšanās un samazināt korupciju.
Tam gan nav ko iebilst. ASV velējās lai Ukrainai un Gruzijai 2008. gada samitā tiktu piešķirts Rīcības plāns dalībai NATO, bet Vācija un Francija to nepieļāva, rezultātā sekoja karš Gruzijā 2008. un Ukrainā 2014. gadā (un vēl turpinās). Ukraiņu rētas nav dziedinātas un turpina asiņot.
ASV vadībai nākas meklēt kompromisu starp aktīvu atbalstu Ukrainai, Aleksejam Navaļnijam un noregulējumu Sīrijā, Irānā, Afganistānā un visur citur, kur Krievija ir ielikusi kāju durvīs.
Visefektīvākā politika pret Putina režīmu būtu proaktīva nostāja un izlēmīga rīcība. Piemēram, Ukrainas virzienā ASV būtu jāpiedāvā izvietot Ukrainā raķetes un jādara viss, lai Kremlī noticētu viņu izlēmīgumam. Tad pēdējā brīdī varētu mainīt nostāju, ietirgojot raķešu neizvietošanu pret Krievijas aiziešanu no Donbasa, u.tml. Nav runa tieši par šādu soli, bet par principu.
Par džentelmeņu politiku un diplomātiju boļševiku tradīciju turpinātāji Kremlī tikai ierēc. Putins nesen teica, ka Ukrainas puse prasot neiespējamo: 1) Ukrainas valdības spēku izvietošanu visā Donbasā (tātad arī Krievijas okupētajā); 2) Ukrainas-Krievijas robežu slēgšanu; 3) vietvaru vēlēšanas trīs mēnešus pēc robežu slēgšanas. Putins, runājot par šo, izskatījās viegli sašutis. Kā tā drīkst?! Man gan šķiet, ka tās ir normālas prasības. Neaizmirsīsim, ka runa ir par Ukrainas valsts teritoriju! Bet, kur ir gan starptautisko tiesību normas, un kur Putins?
Kārtējā demagoģijas paraugstunda
Dažas dienas pēc Baidena un Putina tikšanās ASV paziņoja, ka gatavo jaunas sankcijas pret Krieviju saistībā ar Alekseja Navaļnija indēšanu. Patiesībā tā ir jau agrāk pieņemto sankciju otrās daļas īstenošana.
Jau pirms tikšanās tika sūtīts signāls par to, ka Navaļnija nāve ieslodzījumā varētu būtiski sarežģīt abu valstu attiecības. Tas būtiski palielina Navaļņija izdzīvošanas iespējas. Putins savā demagoģiskajā stilā žurnālistiem pēc tikšanās ar Baidenu paskaidroja, kāpēc Navaļnijs atrodas ieslodzījumā.
Viņš esot bijis notiesāts nosacīti un zinājis, ka vajag noteiktā laikā noteiktā vietā atzīmēties, tomēr speciāli to ignorēja un speciāli atgriezās dzimtenē, lai tiktu arestēts. Vārdu sakot: “Ņe vinovataja ja, on sam prišol!” (Neesmu vainīgs, viņš pats atnāca!). Ja tā, tad kāpēc Navaļņijs ir atzīts par ieslodzīto, kurš ir tendēts uz bēgšanu un ir apsargu mocīts ar bezmiegu? Pats taču gribēja sēdēt…
Putins sekoja Sergeja Hrušcova vatabautisma (no vārdiem what about?) paraugam, un uz jautājumu par Navalņiju un Korupcijas apkarošanas fondu atbildēja ar pretjautājumiem par Kapitolija šturmēšanu, šaušanu uz cilvēkiem utt.
Pēc abu līderu tikšanās CNN žurnāliste prasīja kāpēc Putins baidās no godīgas politiskas konkurences. Putins īsti neatbildēja, toties vēl un vēl runāja par protestiem pie Kapitolija un arestiem. Kā parasti bija iemācījies skaitļus: 70 protestētājus arestēja un 30 vēl neesot atlaisti. Putins skaidroja, ka Krievija jūt līdzi ASV Kapitolija protestu kontekstā un nevēlas piedzīvot to pašu.
Sirsnīgi sanāca
Prezidents un nacionālais līderis apmainījās laipnībām. Baidens teica, ka viņiem esot bijusi pozitīva saruna. Savukārt, Putins teica par Baidenu, ka ASV prezidents ir konstruktīvs, līdzsvarots un pieredzējis. Vēl vairāk – Putins pavēstīja, ka ASV prezidents viņam esot stāstījis par mātes pamācībām, un Putinam esot pieņemamas Baidena morālās vērtības.
Pēc runām par bezdvēselisku slepkavu, tā ir kā Honekera un Brežņeva sabučošanās. Baidens ir tikai “viens no” – kārtējais diplomātiskais rietumnieks, kurš gan saprot, kas ir lācītim vēderā, bet īsti nevēlas pa īstam konfrontēt un iestāties par taisnību globālā mērogā. Nu vismaz ASV uzņēmumi tiks pasargāti kādu laiku no krievu hakeriem, un galu galā ASV prezidentam vispirms ir jādomā par savas, nevis citu valstu pilsoņiem. Vienīgais, ka sākumā runas bija skaļas un burti lieli.
Krievijai daļēji piederošā “Euronews” TV kanāla žurnāliste Gaļina Polonska vaicāja Putinam, vai starpvalstu uzticēšanās ir panākta? Putins iegāja filozofiskā apcerē un citēja Ļevu Tolstoju, kurš bija atzinis: “Dzīvē nav laimes, ir tikai tās atblāzma, to turiet dārgu!”. Nu lūk, Putins teica, ka uzticēšanās atblāzma esot parādījusies.
Tātad, zinot Kremļa destruktīvos plānus Eiropā, varam pieņemt, ka neko būtisku Ukrainas kontekstā Baidens nav panācis. Putins žurnālistu priekšā izskatījās visai apmierināts ar pasākumu. Baidens palīdzēja agresorvalsts prezidentam iziet no kārtējās starptautiskās (nu vismaz Rietumu) izolācijas, kurā Putins ik pa laikam ieved sevi un visu valsti. Ja Baidens ir ticies, tad jau citi arī drīkst.
Nobeigumā – aukstais miers
Šoreiz var piekrist Maskavas Kārnegī Centra vadītājam Dmitrijam Treņinam, kurš “Twitter” vietnē rakstīja, ka Baidena – Putina samits ir nevis jauna pārlāde (reset), bet tā drīzāk piešķirs turpmākai valstu konfrontācijai labāku vadāmību. Aukstā kara vietā pagaidām būs aukstais miers vai drīzāk – pamiers. Baidenam vajag pamieru ar Putinu, lai varētu koncentrēties uz svarīgo – attiecībām ar Ķīnu.
Tikšanās minimālais mērķis bija mazināt spriedzi, saglabājot savu nostāju strīdīgos jautājumos. Var teikt, ka šāds mērķis ir izpildīts. Baidens teica, ka tas, vai samitam būs rezultāti, būs redzams pēc pusgada. Tātad ir pamiers vismaz uz sešiem mēnešiem, tad spriedze var atkal pieaugt.
No vienas puses, mēs jau arī vēlamies, lai kodolvaras vienojas, nevis karo. Tomēr, ir žēl ukraiņu. Pie sausā atlikuma noteikti par pieskaitīt ASV aicinājumu Putinam savaldīt savus hakerus un neuzbrukt ASV kritiskās infrastruktūras objektiem un uzņēmumiem. Putins piekrita arī sarunām par savstarpēju apmaiņu ar ieslodzītajiem. Abu valstu vēstnieki atgriežas Maskavā un Vašingtonā, tomēr nav paredzams, kad ASV atjaunos agrākos vīzu izsniegšanas apjomus ceļotājiem no Krievijas.
Var piekrist arī Ārim Jansonam, kurš nesen norādīja, ka abi līderi ir panākuši, ko vēlējās. Baidens pabrīdināja sarunu biedru, ka turpmākas agresīvas Krievijas darbības nepaliks nesodītas. Putins, savukārt, nodemonstrēja Krievijas iekšējai auditorijai (un ne tikai), ka ASV prezidents ir gatavs tikties ar “svarīgo un neaizstājamo” Putinu.
Šis samits bija garlaicīgāks nekā Donalda Trampa un Putina tikšanās Helsinkos. Toreiz Tramps teica, ka jautājumā par Krievijas iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanās tic vairāk Putinam nekā saviem izlūkiem. ASV prezidenta padomniece un pieredzējusī ārpolitikas eksperte Fiona Hila intervijā teica, ka tajā brīdī esot ar acīm meklējusi, kur ir ugunsgrēka trauksmes slēdzis…
Šoreiz iztika bez kopējas preses konferences un savstarpējām publiskās debatēm, kurās Putins savas bezkaunības dēļ varētu pieveikt ieturēto un ilgus gadus padzīvojušo Baidenu. Toties bija kopīgs paziņojums par stratēģisko stabilitāti, kuru varētu saīsināt un pārfrāzēt šādi: mēs, divas kodolvalstis, esam par mieru, tāpēc turpināsim runāt par mieru un stabilitāti. Sarunas par stratēģisko stabilitāti Putinam tīk, jo tās pasvītro Krievijas statusu globālās drošības panākšanā.
Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.
