Trešdaļu pārtikas izmetam. Ko darīt atkritumu samazināšanā? 0
Vairāk nekā 130 kg gadā – tik daudz pārtikas vidēji viens Latvijas iedzīvotājs gada laikā izmet atkritumos, aprēķinājuši Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) speciālisti. Šīs ir aptuvenās aplēses, bet skaitlis ir satraucošs.
Lai pievērstu iedzīvotāju uzmanību pārtikas izšķērdēšanas problēmai, biedrība “Zero Waste Latvija” aicina sabiedrību un ražotājus vairāk aizdomāties par saviem pārtikas atkritumu radīšanas paradumiem. Biedrībā uzsver – pārtika radīta patērēšanai un tās izšķērdēšana ir pielīdzināma zemē nosviestai naudai.
Pārtikas atkritumus samazināt aicina arī Brisele. No nākamā gada janvāra pārtikas atkritumi visā Eiropā tiks uzskaitīti vienādi. Pašlaik pārtikas atkritumi tiek likti vienā grozā kopā ar bioloģiski noārdāmajiem atkritumiem un precīzu datu par to apjomiem nav. Būtiska ir ne tikai to samazināšana, bet arī risinājums, ko ar tiem darīt – pārstrādāt un iegūt vērtīgu produktu vai apglabāt atkritumu poligonā. VARAM Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere sola, ka jaunais atkritumu apsaimniekošanas plāns, kas stāsies spēkā 2021. gadā, pārtikas atkritumu samazināšanai un apsaimniekošanai pievērsīs pastiprinātu uzmanību.
Uz šķīvja tik, cik var apēst
Labs piemērs, kā samazināt atkritumos izmetamo pārtiku, ir Ropažu pirmsskolas iestāde “Annele”. Bērnudārza vadītājas vietniece Vizma Mužika pastāstīja, ka pirms vairākiem gadiem iestāde pieteicās projektā “Ēdam atbildīgi!” un tas rosinājis aizvien vairāk domāt par paradumu maiņu. “Sākām skatīties, kā ēdam, ko liekam uz šķīvja, sākām izvērtēt, kas bērniem garšo, kas ne,” viņa stāsta. P
irmsskolas iestādē atļāvuši bērniem pašiem likt maltīti uz šķīvja. Tas attiecas uz putrām un otrajiem ēdieniem, izņemot zupas. “No trim četriem gadiem mācām bērniem uzlikt uz šķīvja ēdienu tik, cik katrs var apēst. Tāpat mācām mērenību, lai citiem pietiek. Protams, ja kāds vēl grib papildporciju, tas ir iespējams. Galvenais – lai maltīte nepaliek uz šķīvja,” stāsta V. Mužika. Tas ļāvis izmestās pārtikas daudzumu samazināt pat par trim ceturtdaļām. Izslēgta arī iespēja pirms maltītes lietot saldinātos dzērienus, tagad bērni labprāt dzer ūdeni. “Ja kādam paliek pāri ēdiens uz šķīvja, viņam pašam tas jānes un jāizmet atkritumu spainī, un tas arī liek aizdomāties par rīcību,” piebilst V. Mužika.
Arī kafejnīcas “Cafe M” īpašniece Ulla Milbreta uzsver, ka viņas ģimenei ir svarīgi dzīvot saskaņā ar dabu un tās resursiem. Iegūto pieredzi Singapūrā un Francijā viņi atveduši uz Latviju un to iedzīvinājuši kafejnīcā, kur paralēli kafijas baudīšanai stāsta par videi draudzīgāku dzīvesveidu un dzīvi bez atkritumiem.
Arī biedrības “Zaļā brīvība” pārstāve Zane Gailīte norāda – varam iedvesmoties no ārzemju praksēm. Piemēram, Francijā pret pārtikas izšķērdību vērsts īpašs likums, uzturā derīgu produktu ziedošana labdarībai ir obligāta, ēdināšanā iesaistītajiem tiek rīkotas pieredzes apmaiņas un tehniskās sadarbības grupas, skolās plaši izvērš kampaņas pārtikas atkritumu mazināšanai.
Trešdaļu izmet
Katrs ceturtais produkts jeb 24%, kas nonāk atkritumos, ir dārzeņi un augļi, liecina a/s “Hanzas Maiznīcas” pētījums, kas veikts 100 ģimenēs. Vienu piektdaļu (20%) no izmestā veido pagatavots ēdiens no dažādiem pārtikas produktiem, bet 16% ir piena produkti. Desmitā daļa no izmestās pārtikas ir graudaugu izstrādājumi, to vidū maize.
Aprēķini rāda, ka Latvijas iedzīvotāji katru gadu izmet vismaz 34 tonnas maizes. “Hanzas Maiznīcu” vadītājs Uģis Mihņevičs uzskata, ka izmesto produktu daudzumu var samazināt dažādi – uzņēmums nerealizēto maizi ziedo labdarībai, gatavā produkta brāķi dod dzīvniekiem barībai, bet pārējo – biogāzes ražošanai. Par sasniegto pārtikas pārpalikumu samazināšanā uzņēmums nule kā saņēmis jauno “Zero Waste Latvija” radīto simbolu “Radīts, lai apēstu!”. Maizes ražotājs apņēmies arī nākamgad samazināt izmantotās plastmasas daudzumu par 10%, iepakojumam lietojot plānāku materiālu, izvēloties mazākus iepakojumus, samazinot apdrukas laukumu.
Arī mājsaimniecībās var atrast iespējas, kā samazināt atkritumu daudzumu. Izpētīts, ka vislielākie produktu pārpalikumu veidotāji Latvijā ir ģimenes ar maziem bērniem līdz septiņu gadu vecumam, savukārt vismazāk atkritumus izmet viena cilvēka mājsaimniecības. Ģimenes visbiežāk iepērkas vienu reizi nedēļā, tādējādi nepievērš tik daudz uzmanības, ko un cik daudz pērk. Viena cilvēka mājsaimniecībās lielāka uzmanība tiek pievērsta nepieciešamo produktu daudzumam un izmantošanas veidiem.
“Zinu, ka vistas to apēdīs”
Liels panākums ir noteikumi par pārtikas pēc minimālā derīguma termiņa “Ieteicams līdz” beigām ziedošanu labdarībai, kas stāsies spēkā no šī gada 1. jūlija un ļaus samazināt pārtikas atkritumus. Taču vēl ir daudz darāmā, uzver biedrības “Zero Waste Latvija” dibinātāja un valdes locekle Laura Treimane. Viņa uzsver, ka pārtikas atkritumu daudzums ir saistīts ar iepirkšanās paradumiem. Doties uz veikalu ar produktu sarakstu, pirkt mazāk un neiet uz veikalu izsalkušam – tie ir tikai daži ieteikumi, lai vēlāk izvairītos no pārtikas izmešanas.
Viens no galvenajiem iemesliem pārtikas izniekošanai ir tas, ka tā sabojājas. Tāpēc eksperti iesaka pareizi uzglabāt produktus, kā arī izmantot atkārtoti produktus, ko uzreiz nevar apēst. Pagatavojot maltītes, vēlams eksperimentēt un darīt to radoši, izmantojot pieejamos produktus. Iepērkoties vēlams ņemt līdzi savus traukus – burciņas, kārbiņas, lai izvairītos no iepakojuma izšķērdēšanas. Arī pārtikas ražotāji var samazināt izmesto pārtikas daudzumu, pārskatot visu ražošanas ciklu un procesus, nomainot iekārtas.
Dabas pētnieks Māris Olte atzīst, ka arī viņa ģimenē dzīvot bez pārtikas atlikumiem ir liels izaicinājums, taču viņi cenšas dot produktiem otru dzīvi un tos racionāli izmantot. M. Olte norāda, ka kādreiz latvietim pārtika bija svēta lieta un nebija iedomājama tās izmešana. Arī mūsdienās pārtikas visa apēšana būtu cieņa pret dabu un tiem, kas to audzējuši un pārstrādājuši gala produktos. “Laukos dzīvojot, ja man paliek pāri graudaugi, es tos iemetu toverī, kur tie kopā ar olu čaumalām izžūst. Pēc tam to visu atdodu saimniecei, no kuras pērku olas. Zinu, ka vistas to apēdīs,” stāsta M. Olte.
