Sāpēm jāieskatās acīs. Personisks stāsts par būšanu līdzās mātei, kura mokoši dziest 0
Zaudēt ģimenes locekli nozīmē piedzīvot lielas sāpes, bet vēl sāpīgāk ir redzēt, kā lēnām un mokoši dziest tuva cilvēka dzīvība. Hella Madara Šabaka ir 23 gadus veca fotogrāfijas studente, kura pagājušā gada nogalē zaudējusi mammu – viņa 23 gadus cīnījusies ar multiplo sklerozi. Stāsts par mīlestību, rūpēm, zaudējuma sāpēm un dziedināšanos ar mākslu.
Vēstījums ar fotogrāfiju
“Kad Hella bija maziņa, viņa vēroja krītošu zvaigzni un vēlējās, lai mamma kļūtu vesela. Kad Hella paaugās, viņa vēroja krītošu zvaigzni un vēlējās, lai mamma aizietu, jo slimība progresēja lēni, bet nežēlīgi. Otrā vēlēšanās piepildījās… Par to Hella ir izveidojusi fotogrāfiju sēriju “Bojāts M apvalks”,” – tā par savu fotoizstādi īsumā raksta Hella Madara Šabaka, kura pagājušā gada novembrī zaudēja mammu. Meitenes mamma Sandra 23 gadus slimoja ar multiplo sklerozi, kas ļoti lēnām, bet mokoši atņēma viņai dzīvību. Nosaukums “Bojāts M apvalks” ir izvēlēts, balstoties uz multiplās sklerozes slimības būtību – slimnieka imūnsistēma uzbrūk mielīna apvalkam un tas traucē nervu signālu kustībai. “M” apzīmē gan mielīna apvalku, gan mātes, mīlestības un miera apvalku darba autores interpretācijā.
Hella tikko absolvējusi Latvijas Kultūras koledžu, kur studēja fotogrāfiju, bet neilgi pēc vidusskolas beigšanas viņa cītīgi centusies sevi piespiest studijām dabaszinātņu nozarē, jo tas licies nopietnāk, svarīgāk par fotogrāfiju, taču pēc laika meitene sapratusi, ka jāļaujas savai sirdslietai. Strādājot pie koledžas kvalifikācijas darba, Hella veidojusi izstādi par savu mammu. Ar izstādes starpniecību Hella centās atspoguļot gadiem ilgušo sāpi un pārdzīvojumus, un, kā atklāj viņa pati, izstādes apmeklētāji uztvēruši vēstījumu: “Izstādē varēja apskatīt manas mammas jaunības bildes – dažās viņa jau slimoja, bet dažās redzama vēl pirms slimības. Un apkārt jaunības krāsainajām bildēm ir manas melnbaltās bildes no mammas palātas. Gribēju atspoguļot lielo kontrastu. Kopumā sanāca ļoti emocionāli, arī izstādes apmeklētāji bija aizkustināti un atsauksmes bija ļoti labas. Cilvēki aizdomājās par to, ko centos parādīt. Daudzi mani radinieki domāja, ka atnāks paskatīties uz skaistām fotogrāfijām, bet viņiem noteikti bija liels šoks, ieraugot, par ko patiesībā ir izstāde. Tā gan nebija tikai mana izstāde – varēja apskatīt vēl divu manu kursabiedru – Rinalda Ekmaņa un Nika Sudraba darbus – par depresiju un par vadātāju.” Lai gan izstāde tika veidota kā koledžas kvalifikācijas darbs, Hellai tā nozīmē daudz vairāk: “Primāri jau tas ir darbs skolai, bet es ļoti ilgi domāju, par ko to veidot – man ir arī daudzi gaišāki un ne tik depresīvi darbi, taču es kaut kā nonācu pie tā, ka veidošu izstādi par mammu. Kad viņa nomira, es neaizgāju uz bērēm, tajā brīdī tas bija pārāk grūti, tāpēc vēlējos viņu pieminēt šādā veidā.”
Dzīvot šodien un tagad
Ar Hellu satiekamies biljarda bārā “BAMS”, kur viņa strādā no pagājušā gada jūnija. Agrs un auksts ziemas rīts, tukši biljarda galdi, silta tēja, taču vairāk par tēju sasilda Hellas ārkārtīgi sirsnīgā un patiesā enerģija. Cik iedvesmojoši, ka viņa, neskatoties uz gadiem ilgušo pārdzīvojumu, ir iemācījusies dzīvot no sirds, priecāties, mīlēt un piepildīt sapņus. Hella stāsta, ka par nākotni daudz nedomā, vairāk cenšas dzīvot šodien un tagad. Un šobrīd viņa ir sajūsmā par darbu “BAMĀ”: “Man tik ļoti iepatikās atmosfēra. Un priekšnieki ir superīgi. Izstādes atklāšanai vajadzēja vīnu, ko pasniegt apmeklētājiem, bet es nevarēju atrast sponsorus. Pateicu to priekšniekam, un viņš ar lielāko prieku man palīdzēja. Ir prieks te strādāt. Ar fotogrāfiju pagaidām īsti nepelnu – Latvijā ir sarežģīta likumdošana, un man vēl nav iedvesmas iespringt un taisīt savu uzņēmumu.” Brīvajā laikā Hella nodarbojas ar jāšanas sportu, kas ir viņas sirdslieta no bērnības. Pēc skolas beigšanas viņa plāno uzsākt darbu zooloģiskajā dārzā: “Man patīk piepildīt bērnības sapņus, un tas arī būs viens no tādiem. Arī par bāru – bērnībā patika iztēloties, ka esmu pie kases, aiz letes. Nu tas ir piepildījies. Man patīk darīt interesantas lietas, izmēģināt ko jaunu. Arī mammas slimības laikā centos darīt visu, lai slimība mani neierobežotu, lai nebūtu tā, ka tās dēļ sevi no kaut kā atturu. Mamma to nebūtu vēlējusies.”
Hellas optimistiskais noskaņojums un vēstījums lieliski sasaucas ar viņas neparasto vārdu: “Vispār mani vecāki gaidīja Jāni, jo mums visi ģimenes vīrieši ir Jāņi. Kad piedzimu es, meitene, viņi nevarēja izlemt par labu kādam konkrētam vārdam. Tētis gribēja, lai mani sauc par Madaru, bet mamma no vecvecmāmiņas bija dzirdējusi, ka ir tāds vārds Hella, un viņai ļoti iepatikās. Vecāku starpā tika atrasts kompromiss – mani nosauca par Hellu Madaru, lai jau abiem tiek.”
Vecvecāku mīlestība
Hellas vecāki šķīrās, kad meitenei bija vien četri gadi. Viņa nezina patiesos šķiršanās iemeslus, tikai to, ka tētis brauks uz Ameriku sapelnīt naudu, bet mājās tā arī neatgriezās: “Jā, viņš ir prom jau ļoti sen. Teica, ka brauks sapelnīt naudu ķieģeļu mājai. Viņam ir jauna ģimene, dēls, tagad jauna melnādaina sieva no Jamaikas. Es biju pie tēta ciemos, kad man bija 18 gadi. Padzīvojos trīs mēnešus, viņš ļoti gribēja, lai palieku, bet man tur neiepatikās tik ļoti, lai apmestos uz dzīvošanu. Mani neuzrunā amerikāņu mentalitāte, mūžīgie komplimenti, runāšana ar svešiniekiem uz ielas. Kad gāju no mājas uz veikalu, man uzpīpināja kādas trīsdesmit mašīnas, beigās jau sāku skriet prom, lai tiktu vaļā no pārlieku lielās uzmanības. Mana amerikāņu māsa mani veda uz ballītēm, kurās biju vienīgā baltādainā meitene – tas gan bija savdabīgs un interesants piedzīvojums. Mans brālis ar tēti kopā nedzīvo, viņš dzīvo pie savas mammas – tēta pirmās amerikāņu sievietes.” Hellas tēta vecāki ļoti palīdzēja un atbalstīja Hellas mammu un viņu pašu: “Mēs dzīvojām pie viņiem. Viena, protams, nebūtu tikusi galā. Par mammu parūpēties bija ļoti grūti – tu būtībā pats vairs nevari darīt neko citu, kā tikai rūpēties par otru. Vecvecāki ļoti palīdzēja arī man – gāja uz vecāku sapulcēm, vienmēr uztraucās, vai man kaut kā netrūkst. Arī finansiāli man nekad nekādu grūtību nav bijis – joprojām, ja man kaut kas nepieciešams, viņi palīdz. Šobrīd manas mājas ir Rīgas centrā pie drauga, bet, kad apnīk Rīgas burzma, dodos pie vecvecākiem – viņi dzīvo pie Ķīšezera, Trīsciemā.”
Hellas mamma Sandra pēdējos gadus vēlējās pavadīt pansionātā: “Kad mammai kļuva ļoti smagi, viņa pati gribēja, lai liekam viņu pansionātā. Pēdējos gados viņa dzīvoja tur. Mums vairs nebija spēka, jo tas nav viegli – tas ir kā rūpēties par mazu bērnu – jāmaina pamperi, jābaro – mēs visi to darījām. Viņai pansionātā bija daudz labāk, visu laiku kāds bija klāt, palīdzēja. Katrus Ziemassvētkus vedām viņu mājās, lai būtu kopā.”
Zaudējums kā atvieglojums
Kad mammai atklāja slimību, Hellai bija tikai pusgads, taču pirmās atmiņas par mammas slimību radās tikai tad, kad Hellai bija jau četri gadi. Tolaik viņa īsti neapzinājās, kas notiek: “Es nezināju, ko tā slimība nozīmē. Pirmais smagākais posms man bija brīdī, kad mamma iesēdās ratiņkrēslā – tad es sapratu, kas notiek. Slimība progresēja ļoti lēni – sākumā lēnām attiecās strādāt viena roka, tad kāja – viss sākās ar labo pusi. Viņai bija grūti pastaigāt, vēlāk jau grūti nosēdēt arī ratiņkrēslā.” Slimībai sākoties, viss bijis kā ierasts, bet, tai progresējot, Hellai nācās saskarties ar dažādām sarežģītām situācijām: “Bija grūti posmi. Vienu brīdi mamma man centās uzspiest kristietību – sāka manipulēt: ja es nelūgšu Dievu, viņa neizārstēsies. Es tam pretojos, bet arī sapratu, ka tas ir slimības dēļ, centos to neņemt galvā. Pēdējā laikā pie mammas braucu reti, jo tas bija ļoti, ļoti grūti – redzēt, ka viņa guļ un nefunkcionē, tikai pamiedz ar actiņām, nerunā.”
Slimībai progresējot, meitene sapratusi, ka mammai vieglāk būtu aiziet, nevis palikt un mocīties: “Es biju tam sagatavojusies, tas it kā nebija nekas pēkšņs – pēdējais gads bija briesmīgs. Kad vecmamma man piezvanīja un pateica, ka mamma ir aizgājusi mūžībā, protams, bija smagi, bet es sēdēju un smaidīju. Jau tajā dienā kaut kā dīvaini jutos – varbūt garīgā līmenī jutu, ka tas notiks. Es neticu kristietībai, baznīcai, bet es ticu, ka ir kaut kas par mums augstāks, un mammai noteikti ir vieglāk, viņai vairs nesāp. Kad mamma gulēja pansionātā gultā un nevarēja izdarīt pilnīgi neko, es redzēju, ka viņa vēlas aiziet. Tajā brīdī domāju: man ir ļoti žēl, ka Latvijā nav atļauta eitanāzija. Tu redzi, ka cilvēks pūst gultā, un vienīgais, kas viņu uztur pie dzīvības, ir tas, ka viņam ir stipra sirds. Labu laiku jutu, ka mamma ir pārgurusi un viņai viss ir apnicis.”
Māksla dziedē
Cilvēkiem, kuriem nācies saskarties ar smagu zaudējumu, Hella iesaka par to runāt skaļi, neklusēt, dalīties, dziedēt sevi ar kaut ko, kas sirdij tuvs un kavē domas: “Kad es biju mazāka, man bija ļoti grūti runāt par mammas slimību. Bija sāpīgi, kad kāds jautāja “ko dara tava mamma?” – es vienmēr sāku raudāt, emocionāli salūzu. Tam pāri tikt palīdzēja šis skolas projekts – tas, ka par to runāju, aktualizēju šo tēmu. Pirms izstādes izveidošanas es nevarētu šeit sēdēt un runāt ar tevi par mammu un viņas slimību. Izvairījos no tā, cik vien varēju, bija smagi, taču māksla dziedē. Tas man deva iespēju uz šo pārdzīvojumu paskatīties no cita skatpunkta. Ja es nebūtu veikusi šo darbu laikā, kad mamma nomira, man būtu bijis daudz grūtāk. Rakstīju pati par savām sajūtām, analizēju notikumus, pētīju teorijas, kas saistītas ar psiholoģiju, izpratu ar sevi notiekošos procesus. Nav jau vienas konkrētas metodes, kā labāk tikt galā ar smagu zaudējumu, bet es noteikti iesaku kaut kam pieķerties, ar kaut ko aizrauties un nodarboties. Nedrīkst novērsties un ielīst sevī.” Hella atzīst, ka visas situācijas, arī ne tās patīkamākās, mums kaut ko māca un dod: “Mammas slimība man likusi citādi paskatīties uz dzīvi – noteikti attīstījos straujāk nekā citi mani vienaudži, ātrāk pieaugu. Vairāk novērtēju ikdienišķus sīkumus, priecājos par visvienkāršākajām lietām, tāpēc nereti šķiet smieklīgi, ka cilvēki pārdzīvo par sīkumiem. Taču es viņus nenosodu – viņi nav piedzīvojuši to ko es. Katram savs ceļš un problēmas. Es cenšos dzīvot balansā ar sevi un visu pārējo. Esmu mierīga.”
