Kaspars Zemītis
Kaspars Zemītis
Publicitātes foto

‏Jau krietnu laiku Kaspars ar entuziasmu popularizē ģitārspēli jaunajiem censoņiem, gan pasniedzot Mūzikas akadēmijā, gan tiekoties ar jaunajiem ģitāristiem un viņu skolotājiem. Tāpat katru gadu pēc Kaspara iniciatīvas norisinās jauno ģitāristu nometne “Sešas stīgas”. “Kā pasniedzējs varu teikt, ka ir jāprot nospēlēt seno laiku mūziku, baroku, klasiku un romantismu, bet īstenībā ir visu laiku jāseko līdzi tam, kas notiek šodien. Jāmēģina integrēt mūsdienu mūziku mācību procesā. Kaut kā šajā jomā šobrīd ir nodalīta klasiskā ģitāra un ģitāra vispār. Ģitāristi saka – tie klasiķi ir baigi neinteresantie, spēlē gammas un Džuliāni etīdes, bet klasiķi uzskata, ka pārējie tādi grupu spēlmaņi vien ir. Kā atrast starp tiem labu kontaktu, tas man šobrīd ir liels izaicinājums. Ir lieliski, ja jaunieši mācās ģitārspēli, tomēr tiem, kas tagad ir izskolojušies, vajadzētu atcerēties, ka bija laiks, kad arī mums kāds palīdzēja, veltīja mums laiku, – šis parāds ir jāatdod. Šobrīd trūkst labu, kvalificētu ģitāras skolotāju, kam būtu labas, pamatīgas akadēmiskās zināšanas. Nav daudz cilvēku, kas vēlētos veltīt tam mūžu, tomēr tieši tas ir vajadzīgs. Pats cenšos tikties ar skolotājiem, jaunajiem mūziķiem. “Sešas stīgas” ir viens no veidiem, kā pulcēt kopā akadēmiski skolotu ģitāristu eliti, kas iedvesmo un notur jauno mūziķu interesi, lai mums parādītos labi sagatavoti ģitāristi. Tas ir arī viens no mūsu mērķiem trio – parādīt šo plašo spektru jauniešiem, varbūt vēl vairāk pastiprināt interesi, motivāciju strādāt.” 1

‏Citos sastāvos reizēm ir situācijas, kad jūtu, ir jāuzņemas līdera loma, bet šeit tā nav. Patiesībā ar milzīgu prieku gaidu vēl kādu impulsu no kolēģiem. Prieks, ka šī man ir atkāpe no akadēmiskās mūzikas, kur lielāka materiāla daļa parasti ir diezgan stingri fiksēta. Gribu atstāt vietu, kurā notikt brīnumam. Labi, ja tas nav tikai man atvēlētais “kvadrāts”, kurā varu improvizēt, bet citreiz tas notiek tad, ja kāds piemirst kaut ko nospēlēt, un gabals sāk skanēt citādi. Interesantākais sākas, kad kāds no mums izdomā izprovocēt pārējos. Tā ir skaista lieta, kā man reizēm pietrūkst akadēmiskajā mūzikā. Protams, nevar nemitīgi improvizēt, ja tā notiek, man reizēm šķiet, ka tas ir bardaks. Tomēr brīnumam ir jāatstāj vieta vienmēr,” stāsta Kaspars.

‏Kaspars atzīst, ka viņa stihija ir dzīvā muzicēšana – iespējams, tāpēc joprojām neesot ierakstīts paša soloalbums. “Ir lietas, ko mēģinu plānot, un viena no tām ir mans paša albuma ieraksts, kas aizvien tiek atlikts. Šobrīd mūziķa dzīves ritms un plānojums

Reklāma
Reklāma
‏Citos sastāvos reizēm ir situācijas, kad jūtu, ir jāuzņemas līdera loma, bet šeit tā nav. Patiesībā ar milzīgu prieku gaidu vēl kādu impulsu no kolēģiem. Prieks, ka šī man ir atkāpe no akadēmiskās mūzikas, kur lielāka materiāla daļa parasti ir diezgan stingri fiksēta. Gribu atstāt vietu, kurā notikt brīnumam. Labi, ja tas nav tikai man atvēlētais “kvadrāts”, kurā varu improvizēt, bet citreiz tas notiek tad, ja kāds piemirst kaut ko nospēlēt, un gabals sāk skanēt citādi. Interesantākais sākas, kad kāds no mums izdomā izprovocēt pārējos. Tā ir skaista lieta, kā man reizēm pietrūkst akadēmiskajā mūzikā. Protams, nevar nemitīgi improvizēt, ja tā notiek, man reizēm šķiet, ka tas ir bardaks. Tomēr brīnumam ir jāatstāj vieta vienmēr,” stāsta Kaspars.
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.