Citos sastāvos reizēm ir situācijas, kad jūtu, ir jāuzņemas līdera loma, bet šeit tā nav. Patiesībā ar milzīgu prieku gaidu vēl kādu impulsu no kolēģiem. Prieks, ka šī man ir atkāpe no akadēmiskās mūzikas, kur lielāka materiāla daļa parasti ir diezgan stingri fiksēta. Gribu atstāt vietu, kurā notikt brīnumam. Labi, ja tas nav tikai man atvēlētais “kvadrāts”, kurā varu improvizēt, bet citreiz tas notiek tad, ja kāds piemirst kaut ko nospēlēt, un gabals sāk skanēt citādi. Interesantākais sākas, kad kāds no mums izdomā izprovocēt pārējos. Tā ir skaista lieta, kā man reizēm pietrūkst akadēmiskajā mūzikā. Protams, nevar nemitīgi improvizēt, ja tā notiek, man reizēm šķiet, ka tas ir bardaks. Tomēr brīnumam ir jāatstāj vieta vienmēr,” stāsta Kaspars. 1
Viņš atzīst, pašlaik viņu kā mūzikas autoru saista akadēmiskās mūzikas lauks. Decembra beigās tiks pabeigts Kaspara Zemīša komponētās “Mesas” ieraksts. Tā tapusi pēc Māra Sirmā aicinājuma Valsts akadēmiskajam korim “Latvija” un pirmatskaņojumu piedzīvoja šī gada Garīgās mūzikas festivālā. Savukārt nākamgad Nacionālās operas Beletāžas zālē notiks romu mūzikai veltīts kameransambļa koncerts ģitārai, vijolei (Kristīne Zeltkalne-Voika), kontrabasam (Ginta Garūta) un akordeonam (Inita Āboliņa). Kaspars atsaucas arī negaidītiem radošiem izaicinājumiem. Viens no tādiem skan nule iznākušajā Valda Atāla jaunajā albumā.
”Valdis piezvanīja pēc mana koncerta Valmierā, sakot, ka tur esot skanējis kolosāls tango. Nepilnu divu nedēļu laikā radās tango, kuru iedziedāja Ģirts Ķesteris. Tas nenozīmē, ka dažādos pasākumos nespēlēju citu mūziku – no klasikas līdz roka kaverversijām. Nezinu, vai akadēmiskā mūzika šobrīd man ir apzināts ceļš un virziens. Vienkārši daru to, ko pats šobrīd gribu darīt. Varbūt mana akadēmiskā puse šobrīd vairāk izskan publiski, bet pārējo mūziku, ko spēlējam, piemēram, kopā ar Lindu privāti, daudzi vienkārši neredz. Negribu ieņemt kaut kādu pozu.”
Kaspars nenoliedz, ka viena no viņa stihijām ir solomuzicēšana. “Ir lieliski, ja tevi gaida “bends”, ar kuru kopā var “uzdžemot”, bet man no rītiem pie rokas ir tikai mana klasiskā ģitāra. Spēlēšana vienam vienmēr ir zināma sevis izaicināšana. Labprāt uzstātos ar savu programmu “Gorā” vai “Lielajā Dzintarā”, ceru, ka nākamajā gadā manai sievai būs vairāk laika un viņa palīdzēs organizēt koncertus – pats to noteikti neuzņemšos,” smaidot saka mūziķis.
Protams, vēl jau ir “Abonementa orķestris”, ar kuru Kaspars spēlē kopā daudz gadu. “Viens otru pazīstam un jūtam. Esmu laimīgs, ka varu strādāt un būt kopā ar šiem ārkārtīgi muzikālajiem un radošajiem cilvēkiem.” Nule klajā nācis arī Intara Busuļa albums Krievijā, tā mūziķu sastāvā ir arī Kaspars. “Man šķiet, albums ir labi izdevies. Lai ko arī cilvēki teiktu, ka nav labi uzturēt saikni ar Krieviju. Ir neaprakstāma sajūta, ja, piemēram, Krasnodarā cilvēki dzied līdzi “mana rīta kafija” latviešu valodā. Man šķiet, tas ir viens no veidiem, kā atrast dialogu. Te nelīdzēs kaut kādas pozas ieņemšana, tā nevar atrast risinājumu visām nesaskaņām – ne tikai ar austrumiem, bet arī visam tam, kas tagad nāk no dienvidiem. Šobrīd mums gribot negribot ir jāsāk domāt, kā runājam, kā uzvedamies.”
