Lai pagātne nevajātu 0
”No patiesības dzimst veiksme,” Eiropas Parlamentā Briselē šonedēļ notikušās konferences ”Okupācija pēc atbrīvošanas – Austrumeiropa” ievadvārdos Šarlu de Gollu citēja franču eiroparlamentārietis Žozefs Dols. Pasākumā, kas veltīts Austrumeiropas liktenim pēc 1945. gada 8. maija, vairākkārt tika konstatēts, ka vienots Eiropas skatījums uz pagātni nozīmētu arī lielāku ES saliedētību.
Konferenci rīkoja Latvijas eiroparlamentāriete Inese Vaidere, uzaicinot uzstāties pārsvarā dažādu bijušās PSRS ietekmes sfēras valstu kolēģus. Jau pieminētais Eiroparlamenta Eiropas Tautas partiju grupas priekšsēdētājs Dols norādīja, ka viņš kā Vācijas un Francijas gadsimtiem apstrīdētās Elzasas iedzīvotājs ļoti labi saprot, ko nozīmē sarežģīta vēsture. Francūzis uzsvēra nepieciešamību atklāt visu patiesību ne vien par hitleriskajiem, bet arī staļiniskajiem noziegumiem: ”Ja ne, tad pagātne mūs vienmēr vajās.” Konferencē izskanēja doma, ka staļiniskajai PSRS nenācies grūti pakļaut Eiropas austrumdaļu, jo tā smagi cieta karā; to valstu sabiedrību struktūra bija sagrauta; netrūka cilvēku, kas bija sadarbojušies ar nacistiem. ”PSRS okupācijas vara pret Latviju izturējās kā pret iekarotu koloniju,” situāciju mūsu zemē komentēja I. Vaidere.
Slovākijas pārstāvis, bijušais hokejists Peters Štastnijs, stāstot par savu zemi, norādīja, ka varas pārņemšanas procesi toreizējā Čehoslovākijā, līdzīgi kā Ungārijā, tikuši vadīti no Kremļa.
Arī Slovākijā pēckara vēlēšanās komunisti neuzvarēja, lai arī Čehijā tie tiešām guva uzvaru.
Ar dažādu politisko manipulāciju palīdzību komunisti pie varas Čehoslovākijā nāca 1948. gadā: ”Tie bija tumšākie laiki manas valsts [Slovākijas] vēsturē, un es ceru, ka tie nekad neatkārtosies, jo līdz ar komunistiem sākās uzbrukumi visiem, kuri nebija viņiem līdzīgi domājoši, kas neatbalstīja viņu vērtības.”
Latviešiem labi pazīstamais lietuviešu eirodeputāts Vītauts Landsberģis atzīmēja, ka sarkanā armija sevi par ”darba tautas atbrīvotāju” saukusi jau 1940. gada jūnijā, īstenojot Baltijas valstu okupāciju. Tikai neilgu laiku pēc šīs ”atbrīvošanas” tūkstošiem cilvēku tika ”atbrīvoti” no dzīvības, un vienīgā reālā brīvība bija slavināt biedru Staļinu. ”1945. gadā atbrīvotāji, kad bija īstenojuši savu misiju, diemžēl aizmirsa doties prom. Baltijā sākās nacionālo partizānu ”karš pēc kara”, deportācijas, sovjetizācija,” turpināja Landsberģis. Viņa skatījumā tas, ko Maskavā sauc par atbrīvošanu, faktiski bijusi iekarošana. Eiropas iegūšana bijis Staļina mērķis, ko viņš arī īstenojis.
Eirodeputāts no Igaunijas Tune Kelams savā runā pievērsās juceklim, kāds rietumnieku prātos joprojām valdot attiecībā uz Baltijas valstīm, – Rietumos daudzi uzskata, ka sarkanā armija Baltiju atbrīvojusi, bet tas, kas notika pēc tam, jau ir neērts temats. ”Svarīgi apjaust, ka Staļina Padomju Savienībā miera laikā tika nogalināts daudz vairāk cilvēku, nekā gāja bojā kara laikā. Tas ir pamatfakts.” Tikai pirmajos desmit gados pēc ”atbrīvošanas” Centrālajā un Austrumeiropā miera apstākļos tika nogalināts viens miljons cilvēku, bet vairāki miljoni nonāca cietumos un nometnēs.
