Pazīstu vairākus cilvēkus, kas bijuši Afganistānā, zinu, ka dienēt viņiem tur nācās ne jau brīvprātīgi un aiz pārliecības, turklāt viņi tur reāli riskēja ar dzīvību. Taču mani izbrīna tas, ka cilvēki, kas vispār nav karojuši, atceres dienās parādās, izrotājušies ar tādu daudzumu medaļu, ka daži blogeri to jau nodēvējuši par vīriešu bižutēriju. 3
– Saprotams, ka 9. maija gājienos daudzi tā sauktie veterāni Otrā pasaules kara laikā nevarēja palīdzēt partizāniem pat kotletes ēst. Parēķini, cik gadu tagad ir tiem, kas piedalījās karā. Taču medaļas un ordeņus tagad var gan nopirkt, gan saņemt par visu ko no sabiedriskajām organizācijām. Piemēram, aizbrauc estrādes mākslinieks uz kādu armijas daļu, nodzied “Uzvaras dienu” un saņem kārtējo “bļembuku”, – skaidro Rolands Tiltiņš.
Par miera uzspiešanu
Taču ir vēl kāds interesants atklājums: apbalvojumi sniedz nepārprotamas liecības par PSRS un Krievijas agresiju ārvalstīs. Arī šo stāstu Rolands sāk ar nelielu atkāpi.
– Kad dienēju armijā, saņemt teicamnieka nozīmīti vai nozīmīti “Karavīrs sportists” – tas bija notikums. Tu sajuties novērtēts. Toreiz apbalvojums tik tiešām bija jānopelna. Pēc Vjetnamas operācijas mūsu komandieri saņēma viens Darba sarkanā karoga ordeni, otrs – Goda zīmi. Tie bija civilie apbalvojumi, jo mēs piedalījāmies kara darbībā miera laikā: divdesmit dienu mēs sabijām Vjetnamā bez atšķirības zīmēm – kā laipnie zaļie cilvēciņi. Bet aiz muguras mums bija citi zaļie cilvēciņi – kapteiņi un majori, padomju instruktori, kas palīdzēja celt sociālistisko Vjetnamu. Un vēl aiz mums stāvēja raķetes zeme-gaiss un zeme-gaiss-zeme, jo 1979. gada 16. februārī, kad sākās Ķīnas un Vjetnamas robežkonflikts, ķīniešiem, kas bija ielauzušies Vjetnamas teritorijā, bija divi tūkstoši tanku. Vairāki simti no tiem tika iznīcināti. Arī divdesmit tūkstoši ķīniešu karavīru gāja bojā.
Kas to paveica? Lielākoties krievu instruktori. Vjetnamieši ir labi karotāji, taču viņu specifika ir cīņas džungļos, viņiem izdzīvošanas māksla ir spēcīga. Tankus sita krievi. Pēc divdesmit dienām mūs evakuēja, bet vietā atsūtīja milicijas bataljonu, kur puiši arī skaitījās iesaukti obligātajā dienestā uz diviem gadiem, jo regulārais karaspēks nedrīkst piedalīties kaujas darbībās miera laikā. Tikai 1986. gadā Gorbačovs beidzot atzina, ka PSRS karaspēks ir piedalījies misijās ne tikai Afganistānā, Ungārijā un Čehoslovākijā, bet arī Korejā, Vjetnamā, Alžīrijā, Sīrijā, Ēģiptē, Kubā, Angolā, Mozambikā utt. Un tad visiem bijušajiem kaujas darbību veterāniem bija jāiet uz kara komisariātu un jāuzraksta iesniegums, lai saņemtu zīmi “Karavīrs internacionālists”.
Šādu medaļu, kā izrādās, ir daudz, un uz katras ir norādīta gan karadarbības vieta, gan gadi, kad PSRS karaspēks tajā uzturējies. Pārsvarā tur ir bijuši militārie atašeji un militārie instruktori, kā arī īpaši sagatavotas vienības. Protams, vēlos kaut nedaudz uzzināt arī par tām.
