Un tad Rolands izstāsta, ka visi viņa kolekcijas ieroči ir piereģistrēti, katram no tiem ir eksperta izsniegta izziņa un kriminālcentra atļauja. Un smaidot piebilst: – Cits krāj naudu, cits pastmarkas. Es – ieročus un apbalvojumus. 3
Protams, es vēlētos uzklausīt arī Rolanda stāstu par to, kā viņš atklāja sevī dziednieka spējas, tomēr saprotu, ka šoreiz mums jākoncentrējas uz ordeņiem un medaļām.
– Sākās viss ar to, ka reiz kāda paciente atnesa Ļeņina ordeni un pajautāja, vai man tādu nevajagot. Sāku pētīt: laists klajā sakarā ar Ļeņina simtgadi 1970. gadā deviņos miljonos eksemplāru. Tas kolekcionāram nav vērtīgs atradums, taču ar to tika likts pamats manam hobijam. Tad nāca retums “За воинскую доблесть”, tas ir, “Par kareivja drosmi”. Un tad jau vairs nevarēju mitēties.
Sākumā ordeņi likti uz parastiem dēlīšiem, taču ar laiku Rolands sapratis, ka nepieciešamas lielas planšetes, kā arī īpaša kartotēka, kur sakārtot apbalvojumu apliecības.
– Pamazām kolekcija papildinājās arī ar vācu, latviešu un britu militāriem apbalvojumiem. Es ar cieņu izturos pret visiem karavīriem, esmu pārliecināts, ka ir jāgodina ikviena kritušā piemiņa un jāsakopj gan latviešu, gan krievu un vācu karavīru kapi. Karavīrs ir karavīrs, viņš ir bijis uzticīgs zvērestam un klausījis vadības pavēlēm, – Rolands uz mirkli pieklust. Tad turpina: – Protams, tas neattiecas uz teroristiem un kriminālnoziedzniekiem, kādu kara darbības zonās diemžēl netrūkst.
