Lai ordenis nepārvērstos par bižutēriju. Saruna ar faleristu Rolandu Tiltiņu 3
Drošības sajūta ir viena no galvenajām cilvēka vajadzībām. Diemžēl dažu valdnieku varaskāre, alkatība, lielummānija un citas ne mazāk riebīgas īpašības gadu simtiem ir ārdījušas šo sajūtu, liekot ņemt rokās ieroci: vieniem, lai iekarotu svešu teritoriju, citiem – lai aizsargātu savējo. Par izcilību kaujās un nopelniem Tēvijas labā varoņi tiek godināti ar īpašām zīmēm – ordeņiem un medaļām. Ko militārie apbalvojumi liecina par to saņēmējiem un ko – par to devējiem? Kā ordeņi atklāj valsts politiku? Atbildes rast mums palīdzēs falerists ROLANDS TILTIŅŠ.
Priekšvēsture. Un vēstures liecība
Rolandam Tiltiņam ir ne tikai viena no Latvijā plašākajām Krievijas militāro apbalvojumu kolekcijām, bet arī bagāta un krāsaina biogrāfija. Piektā paaudzē rīdzinieks, pēc profesijas ūdenslīdējs, strādājis milicijā, studējis jurisprudenci, tagad viens no Latvijā pieprasītākajiem dziedniekiem, astoņu bērnu tēvs. Lūgts dažos vārdos izstāstīt, kā radusies viņa aizraušanās ar faleristiku, Rolands sāk ar nelielu atkāpi: – Pirms iesaukuma obligātajā dienestā padomju armijā plānoju būt desantniekos. Ilgus gadus biju trenējies sambo cīņā, lēcis ar izpletni, arī mani auguma parametri atbilda prasībām. Taču divas dienas pirms iesaukuma apglabāju traģiski bojā gājušo vecāko brāli, tāpēc nevarēju pievienoties savai komandai. Tā mani norīkoja uz ūdenslīdēju skolu Čerņigovā.
Pabeidzu pilnu apmācību kursu, kur ietilpa zemūdens metināšana, spridzināšana, griešana. Tiku norīkots uz armijas daļu Baku, tad uz Agdamu, pēc tam uz Sumgaitu, līdz beidzot nokļuvu Aizkarpatu kara apgabala štāba apsardzes komandantu rotā. Viens no mums uzticētajiem objektiem bija Ukrainas kompartijas pirmā sekretāra Ščerbicka vasarnīca – iekšā dežurēja drošības komiteja, mēs sargājām perimetru. Tad nāca 1979. gads, Ķīnas un Vjetnamas robežkonflikts.
