Juris Lorencs: Lai Omāram neizdodas 14
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ir vārdi un jēdzieni, kurus nav iespējams pilnīgi precīzi iztulkot latviski. Viens no tiem ir krievu valodas vārds “po poņatijam”. Cēlies no kriminālā žargona, tas raksturo cilvēku, kurš dzīvo pēc nerakstītiem “likumīgo zagļu” (“vor v zakoņe”) principiem. Tādu, kurš vadās un rīkojas saskaņā ar savu iekšējo pārliecību – pat tad, ja tā ir pretrunā ar likumu. Patiesībā šādā situācijā kādreiz ir nonācis teju katrs cilvēks – ja ne darbos, tad vismaz domās.
Piemēram, mēs varam novēlēt nāvi varmākam un slepkavam, kaut gan Latvijā nāves sods netiek piemērots. Bet kas interesanti – 21. gadsimta sākums ir iezīmējis laikmetu, kurā šie “po poņatijam” iegūst teju vai cienījamu, pat respektablu veidolu. Cilvēki ir gatavi rīkoties, iet pret likumu – un vienlaikus lepojas ar to. Kad 2021. gada 6. janvārī tūkstošiem Donalda Trampa fanu Vašingtonā šturmēja Kapitoliju, viņiem likās, ka viņi visu dara pareizi, jo “glābj demokrātiju”.
Līdzīgi izrīkojās vēlēšanas zaudējušā Brazīlijas prezidenta Žaira Bolsonaro atbalstītāji, kuri šā gada 8. janvārī ielauzās valdības ēkās un aicināja armiju sarīkot valsts apvērsumu. Klimata aktīvisti Eiropā sevi pielīmē pie slavenu mākslinieku gleznām, faktiski bojā tās.
Savukārt Latvijā atrodas cilvēki, kuri gatavi morāli attaisnot, piemēram, nelikumīgu valsts robežas šķērsošanu, kas ir noziegums visās valstīs. 2021. gada 4. oktobrī portālā “integration.lv” publicēts Ievas Raubiško raksts “Eiropa, bēgļi un klimata pārmaiņas”. Tajā stāstīts par kādu jaunieti vārdā Omārs, kurš ieradies Marokā no Kamerūnas un ļoti “gribētu nokļūt Eiropā”.
Ieskatam neliels fragments no šā raksta: “Kopā ar Al-Azizu, draugu no Nigēras, un daudziem citiem cilvēkiem viņš mēģināja laivā pārpeldēt Gibraltāra šaurumu un sasniegt Spāniju, tomēr draugi tika notverti un atgriezti Marokā. Policija viņus arī vairākkārt bez iemesla aizturēja Marokas ostas pilsētā Tanžerā, no kurienes iespējams saskatīt un varbūt arī sasniegt 30 km attālo Spānijas krastu.
Ja Omāram tomēr izdosies nokļūt Eiropā, neuzskatīsim viņu par sodāmu robežu pārkāpēju. Drīzāk par cilvēku, kas cenšas veidot savu dzīvi ļoti grūtos, brīžiem nepanesamos, apstākļos, ko ar saviem patēriņa (iepirkšanās, transporta, ceļošanas u. c.) paradumiem zināmā mērā esam veicinājuši arī mēs, Eiropas iedzīvotāji. Uzlūkosim Omāru kā cilvēku kam, tāpat kā mums, ir vajadzības un sapņi, vien stipri mazāk vai gandrīz nekādu iespēju tos īstenot”. Stāsta morāle ir šāda – ja Omārs izdarīs noziegumu, neuzskatīsim viņu par noziedznieku.
“Amnesty International” Eiropas biroja vadītājs Nils Muižnieks, nesenā diskusijā “Delfi TV” komentējot Latvijas valdības ieviesto ārkārtas situāciju uz robežas ar Baltkrieviju, izteicies, ka tā būtu jāatceļ. Viņaprāt, “ukraiņu bēgļu uzņemšana ir jaunais standarts Eiropā, kas parāda, uz ko mēs un visa pārējā Eiropa esam spējīgi”.
Viņam piebalsoja Raubiško, sakot, ka “šis standarts būtu jāattiecina arī uz citiem bēgļiem no citām izcelsmes valstīm”. Muižnieks un Raubiško, protams, ir tiesīgi izteikt savu viedokli. Taču lielākā daļa latviešu, lietuviešu un poļu tā nedomā. Patiesībā tieši ukraiņu bēgļu parādīšanās un to uzņemšana ir nocietinājusi cilvēku sirdis pret “viltus bēgļiem”, kuriem atrodas nauda, lai lidotu uz Baltkrieviju vai Krieviju.
Spēks un enerģija, lai veiktu garus pārgājienus pa mežiem un purviem līdz Eiropas robežai. Un nekaunība uzkliegt mūsu robežsargiem: “Laidiet iekšā”! Tikmēr Rīgas autoostā katru dienu var sastapt ukraiņus, kuri ieradušies Latvijā no Krievijas. Pārvarot grūtības un pazemojumus, viņi ir atbēguši no okupētajiem Ukrainas reģioniem. Ko viņi dara Rīgas autoostā?
Gaida autobusus uz Ukrainu! Dodas uz savu tēvzemi, ko apšauda krievu raķetes, kur pastāv reāla iespēja zaudēt dzīvību. Viņi atgriežas Ukrainā, lai cīnītos par tās brīvību, lai atjaunotu un celtu savu valsti. Tos, kuri ir sastapušies ar šādiem cilvēkiem, vairs nespēj iespaidot žēlabu stāsti par Omāru, kuram ir “vajadzības un sapņi”. Tāpēc valdības koalīcija rīkosies pareizi, pagarinot ārkārtas situāciju uz robežas ar Baltkrieviju. Bet ar to vēl ir par maz.
Līdzīgi kā to jau izdarījusi Polija, nepieciešams būvēt sienu uz Krievijas un Baltkrievijas robežām. Jo augstāku, jo labāk. Saprotams, tā nespēs stāties pretim raķetēm un tankiem. Tomēr tā var apturēt cilvēku masas, kas sakustējušās milzīgā daļā pasaules un patlaban mērķtiecīgi tiek virzītas Latvijas virzienā.
