Māris Antonevičs: Lai “nulles tolerance” nekļūtu par karikatūru 0
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latviešu valodā ir pietiekami daudz vārdu, lai raksturotu savas ieceres un darbības, tomēr nevar noliegt, ka specifisku terminu lietošana bieži ļauj piešķirt teiktajam lielāku svaru un nopietnību. Protams, ar laiku arī šādi izteikumi var nonivelēties, kā tas savulaik notika ar visādām “strukturālajām reformām”, “konsolidācijām” un daudz ko citu, tomēr vismaz sākumā klausītājam šķiet – nu tik būs!
Pašlaik šāds īpašs apzīmējums ir “nulles tolerance” – pēc 9. un 10. maija notikumiem tas no politiķiem un amatpersonām skanēja ļoti bieži. Aizsardzības ministrs Artis Pabriks: “Pret putinistiem ir jāvērš nulles tolerance.”
Bijusī iekšlietu ministre Marija Golubeva: “Policijai ir uzdots īstenot nulles tolerances politiku pret jebkādām kara, agresijas vai nacionālā naida kurināšanas izpausmēm.” Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks: “Apsolu – cik vien policijai būs spēka to darīt, tas tiks darīts. Nulles tolerance!”
Nav jau tā, ka iepriekš neviens par “nulles toleranci” Latvijas politikā nebūtu neko runājis. Savulaik pēc maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus slepkavības to diezgan īpatnējā formā savā vēstījumā centās iekļaut toreizējais Valsts prezidents Raimonds Vējonis (“Šāda rīcība ir nepieļaujama un netiks tolerēta.”), tāpat ir bijusi izziņota kampaņa “nulles tolerancei pret korupciju” un vēl atsevišķi citi gadījumi, bet skaidrs, ka Krievijas–Ukrainas kara kontekstā tam būtu jāstiprina pārliecība, ka nekāds naids pret Ukrainu vai simpātijas Krievijai Latvijā netiks pieļautas.
Te jāpiebilst, ka apzīmējums “nulles tolerance” nav kaut kāds nejaušs vārdu salikums, bet konkrēts termins, kas ASV ticis izmantots jau kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem. Starp citu, sākotnēji tas attiecināts uz narkotiku aizliegšanu, bet vēlāk arī daudz ko citu (braukšanu dzērumā, vardarbību skolā u. c.).
Runa vispirms ir par soda neizbēgamību. Proti, sods gaida ikvienu, kas veiks šīs darbības, un netiks ņemti vērā nekādi vainu mīkstinoši apstākļi – īpašs statuss, sarežģītā bērnība, ģeopolitiskie apstākļi vai vēl kas cits. Bet tas vēl nav viss – “nulles tolerance” nav tikai sodīšana.
Tikpat svarīgi ir, lai tas viss notiktu diezgan demonstratīvi – lai par noziegumu un sodu uzzina pēc iespējas plašāka sabiedrība un arī iespējamie nākamie likumpārkāpēji, kuri varbūt vēl tikai kaldina savus plānus. Lai vēlāk nesaka, ka nezināja!
Tas, ka Latvijas sabiedrībā šobrīd jau vērojama gan ironija, gan sašutums pret vārdu savienojumu “nulles tolerance”, tikai daļēji ir saistīts ar līdz šim skandalozāko no šiem gadījumiem, kur kāds vīrietis Pārdaugavā uzbrucis jaunietim ar Ukrainas karogu, bet izsprucis ar diezgan vieglu sodu (tas gan tiks pārsūdzēts). Tikpat liela problēma ir tas, ka par šiem noziegumiem un to atklāšanu ir diezgan maz informācijas.
Pārsvarā ir nekonkrētas atskaites un apgalvojumi, ka visam tiek sekots, pārbaudīts u.tml. Kaut ko vairāk uzzināt var vien tad, ja paši cietušie vai liecinieki ir aktīvi, piemēram, izplatot šos stāstus soctīklos. Jau pieminētais piekautā jaunieša stāsts tik plaši izskanējis, lielā mērā pateicoties viņu pārstāvošā advokāta Edgara Rusanova aktivitātēm.
Divi varianti – vai nu iestādēm ar šo gadījumu apzināšanu un izmeklēšanu tomēr tik labi neveicas, taču negribas to atzīt, vai arī veicas diezgan labi, bet pieeja ir – ātrāk to visu nogludināt un noklusināt. Lai kurš no šiem variantiem būtu īstais, ne vienā, ne otrā gadījumā par “nulles toleranci” īsti runāt nevar.
