Lai no mazā ciema nebēg uz Dublinu 1
Madonas centrālajā bibliotēkā norisinājās ikgadējie Grāmatu svētki, kuros viens no pasākumiem bija “Latvijas Avīzes” organizētā diskusija par administratīvi teritoriālo reformu.
Diskusijā piedalījās vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra padomnieks reģionālās attīstības un pašvaldību jautājumos MADARS LASMANIS, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis GINTS KAMINSKIS, kā arī apkārtējo novadu vadītāji – Cesvaines domes priekšsēdētājs VILNIS ŠPATS, Madonas domes izpilddirektors ĀRIS VILŠĶĒRSTS, Varakļānu domes priekšsēdētājs MĀRIS JUSTS, Lubānas novada priekšsēdētājs TĀLIS SALENIEKS un Ērgļu novada priekšsēdētājs GUNTARS VELCIS.
Iedzīvotājus nedrīkst maldināt
M. Lasmanis: Pagājuši desmit gadi pēc iepriekšējās reformas, un ir laiks izvērtēt sasniegto. Jau toreiz 34 no izveidotajām pašvaldībām neatbilda likuma prasībām. Šodien prasības nevar izpildīt jau 59 pašvaldības. Un prasības nav lielas – tā ir vienota teritorija un vismaz 4000 iedzīvotāju. Tagad ir pašvaldības gan ar 1000, gan 700 000 iedzīvotājiem. Līdz ar to iedzīvotājiem pieejamie pakalpojumi un to kvalitāte būtiski atšķiras. Šī valdība par savu mērķi ir izvirzījusi šīs nevienlīdzības mazināšanu.
Dažādi pētījumi rāda, ka notiek cilvēku migrācija un iedzīvotāji pārceļas uz attīstības centriem. Mēs tiecamies uz to, lai cilvēkam, kurš vēlas doties no sava mazā ciema prom, pirmā izvēle ir pārcelties uz attīstības centru, nevis Dublinu vai Londonu. Tāpēc ir jāstiprina attīstības centri. To nosaka gan Nacionālais attīstības plāns, gan tas, ka arī ES struktūrfondi tad būtu pieejamāki.
G. Kaminskis: Mērķi ir skaidri, piemēram, ekonomiski spēcīgākas pašvaldības. Taču mēs nezinām, kā šis mērķis tiks sasniegts. Kā Madonas un Ērgļu novadu iedzīvotāji pēc reformas dzīvos labāk? Kā, saliekot kopā, piemēram, Carnikavu un Ādažus, kur vienā pašvaldībā rindā uz bērnudārzu ir 500 bērni, bet otrā – 200, šī rinda mazināsies? Jā, ir jābūvē bērnudārzi. Taču tagad valstij nav naudas, lai izsniegtu pašvaldībām kredītus!
Es neesmu ne par, ne pret reformu. Bet es runāju par to, ka ir vajadzīgas atbildes Nacionālajā attīstības plānā neesmu redzējis lauku attīstības programmu un idejas, kā mēs mazināsim atšķirības starp reģioniem. Jā, svarīgs ir jautājums par investīciju piesaisti. Taču ticību neraisa solījumi, ka, apvienojot pašvaldības, palielināsies investīcijas. Ne jau no novada lieluma ir jēga un attīstības iespējas.
Mani arī nedaudz pārsteidza ministrijas lēmums par iedzīvotāju aptaujas aizliegumu Ikšķilē (Ikšķiles novada dome novadā organizē iedzīvotāju aptauju, vaicājot, vai viņi ir par Ikšķiles novadu kā patstāvīgu administratīvo teritoriju; Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija uzskata, ka šāda aptauja ir pretlikumīga. – Red.). Gan pašvaldībās, gan politikā mums ir svarīgs iedzīvotāju viedoklis.
M. Lasmanis: Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) nav pret iedzīvotāju domu noskaidrošanu. Taču tas jādara juridiski korekti! Saeimā esam ilgi strādājuši pie pašvaldību referendumu likuma, bet ar pašvaldības pārstāvju gādību to joprojām neesam pieņēmuši. Lielo pilsētu asociācija mums ir rakstījusi, ka referendumi tikai kavējot pašvaldības attīstību.
Atbildot par Ikšķiles aptauju – mēs varam noskaidrot iedzīvotāju domas, bet nedrīkstam maldināt. Ja mēs iedzīvotājus aicinām balsot, tie piedalās ar pārliecību, ka ar savu balsi kaut ko mainīs. Bet pašvaldībām šādas iespējas nav, šajā jautājumā tāda ir tikai Saeimai.
Mēs varam pulcēties, diskutēt un apmainīties ar viedokļiem, jo šis ir diskusiju laiks. Līdz 14. maijam mēs par šo reformas dokumentu diskutējam ministrijā un ar Pašvaldību savienību, pēc tam par šo diskutēs Ministru kabinetā un pēc tam jau mēs dosimies uz katru novadu. Mūs interesē jūsu viedoklis. Ja iedzīvotājiem ir konstruktīvs viedoklis, kāpēc vienu vai otru lietu vajag grozīt, to var grozīt.
Lielākam novadam vieglāk ar speciālistiem
A. Vilšķērsts: Arī 2009. gadā par reformu bija ļoti dažādi viedokļi. Arī Madonas iedzīvotāji bija gan par, gan pret šādu novada lielumu. Esam ieguvuši pieredzi, kā strādāt lielā novadā. Tagad mums ir 15 teritoriālās vienības, pēc jaunā plāna mums būs 25. Lielākam novadam ir vieglāk nodrošināt speciālistus, lai mēs spētu administrēt lielus projektus. Madona šajā plānošanas periodā piesaistījusi visvairāk investīciju, rēķinot uz vienu iedzīvotāju. Nesen mēs veicām kopsavilkumu par investīcijām pagastu griezumā, un tas parādīja, ka novadā ir samērā izlīdzināta attīstība.
Reforma mums nebūs nekas jauns un drīzāk jāskatās, vai mūsu novads spēs nodrošināt tikpat labus pakalpojumus, pieņemsim, Varakļānu iedzīvotājiem, kas atrodas vistālāk no mums – 50 kilometru.
Vai otrā līmeņa pašvaldības glābtu?
V. Špats: Es gribu atgādināt, ka Eiropā pirmā līmeņa pašvaldībā ir maz iedzīvotāju – līdz 1500 iedzīvotājiem. Cesvainē tagad ir 2500. Mums ir sadraudzības novads pie Tulūzas, kur, apvienojoties piecām pašvaldībām, tās kopā uzbūvējušas pansionātu. Es šādu modeli redzu arī Latvijā, bet politiķiem šis otrais līmenis nav izdevīgs. Pirmā līmeņa pašvaldībām pašlaik ir sakrauts par daudz funkciju. Ceļi, civilā aizsardzība, vidusskola – to visu varētu pārraudzīt otrā līmeņa pašvaldības.
Manuprāt, reformas rezultāts būs tāds – iedzīvotājiem labāk nebūs, jo nauda koncentrēsies vēl mazākas cilvēku saujiņas rokās. Un skandāli būs tādi paši kā Rīgas domē.
M. Lasmanis: Likuma izpratnē pašvaldību funkciju nepildīšana nozīmē ne tikai nedarīšanu, bet arī to deleģēšanu citai pašvaldībai. Piemēram, Tērvete vēlas Jelgavas novadam atdot komunālo pakalpojumu sniegšanu. Protams, Tērvetei kā mazam novadam nav izdevīgi izveidot savu komunālo dienestu. Bet valsts ir teikusi, ka tā ir viena no pašvaldības funkcijām. Tad jau nav vajadzīga pašvaldība, ja to var izdarīt kāds cits! Salīdzinājumā būtu tā – valsts visiem ir uzlikusi par pienākumu audzēt kartupeļus, bet audzē tikai daži, pārējie nopērk un pārdod tālāk. Bet tad šāds starpnieks nav vajadzīgs. Funkciju deleģēšana nākotnē nav pieļaujama.
Par otrā līmeņa pašvaldībām – deviņdesmitajos gados mums bija divu līmeņu pašvaldības: rajoni un pagasti. Divdesmit gados mēs veiksmīgi tās esam iznīcinājuši. Lai atkal izveidotu otrā līmeņa pašvaldības, jāatrod funkcijas, kuras visas pašvaldības ir gatavas atdot citam.
Protams, arī daļu no naudas atdodot otrā līmeņa pašvaldībām. Par otrā līmeņa pašvaldībām runā tikai dažas mazās pašvaldības. Mēs kopumā neesam pret – ja atradīsies funkcijas, ko centralizēti atdot plānošanas reģioniem, mēs to atbalstīsim. Mēs neesam gatavi būvēt jaunu struktūru ar jauniem ievēlētiem deputātiem un izmaksām. Neviena reforma nav viegla, bet tās ir tikai iedomas, ka otrā līmeņa pašvaldība izglābs Cesvaines pašvaldību.
Jāsakārto skolu tīkls
T. Salenieks: Reformas mērķis lielā mērā ir skolu tīkla sakārtošana. Pie pašreizējās norēķinu sistēmas, kad nauda seko skolēnam, skolu tīklu sakārtot nevar. Ņemsim par piemēru Lubānas novadu. Mums ir neliela Meirānu skoliņa, un, ja mēs šo skolu aizslēdzam, nav nekādu garantiju, ka bērni pāries uz Lubānas skolu.
Viens bērns kaimiņu skolā mums mēnesī izmaksā 270 eiro. Ja no mums aiziet vien 10 bērni, tad mēs jau aizskaitām projām vairāk nekā 30 tūkstošus. Vai mums tas ir izdevīgi? Nē. Tad sāciet ar to, ka noņemat šos savstarpējos norēķinus un tad pašvaldības sāks kustināt un risināt arī skolu tīkla jautājumus. Pie šīs sistēmas, kāda valstij atšķirība – vai bērni mācās 100 skolās vai 10? Naudas jau vairāk no tās nebūs. Jo nauda seko skolēnam.
Varam paanalizēt lielos novadus. VARAM publicētais pētījums par attīstību rāda, ka lielajā Gulbenes novadā iedzīvotāju skaits ir sarucis par 16%, bet Lubānā – par 14%. Kāpēc tad cilvēki pamet arī lielos novadus? Pēc reformas būšot mazāki administratīvie izdevumi. Ko mēs redzam dzīvē? Piemēram, Lubānas novadā administratīvie izdevumi sastāda 10,1% no pašvaldības budžeta, Madonā – 11,3%. Tad uz ko mēs ietaupīsim? Latvijas bagātība ir dažādie novadi. Lubānas novadā 80% aizņem meži un mums jāuztur ceļi, ko diendienā izmanto uzņēmums “Latvijas valsts meži”. Bet vai tāpēc mums ienāk vairāk naudas no valsts? Nē, bet tā ir Latvijas bagātība.
M. Justs: Mēs esam tuvāk cilvēkiem un apkalpošana notiek privātāk. Jebkura apvienošana un globalizācija rada bezpersonisku attieksmi, un to mēs arī sajutīsim. Piemēram, Valsts kase ir pārcelta no Madonas un tagad ir tikai Rīgā. Bet palikušie darbinieki papildināja bezdarbnieku rindas.
Varbūt meklējam naudu tur, kur tā tiešām ir redzama! Kāpēc Valsts kase nevarēja būt Madonā, Ogrē vai Salaspilī? Pašvaldībām uz šo iestādi ir jābrauc vienu reizi gadā un tad jau var aizbraukt arī kaut kur citur – ne obligāti uz Rīgu. Arī Zemkopības ministrijas īpašumā esošā “Silavas” septiņstāvu māja Salaspilī stāv tukša, bet VARAM ministrija Rīgā nomā privātu ēku Vecrīgā. Kāpēc tas ir vajadzīgs?
G. Velcis: Gulbenes novadā pēc tam, kad izveidojās lielais novads, bija viszemākā vēlētāju aktivitāte. Ja mēs aiztaisītu ciet Rīgu, tad Pierīgas novadi “nomirtu” pāris dienās atšķirībā no Lubānas, Varakļāniem vai Cesvaines. Visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas. Mēs esam mazturīga valsts un to apzināmies. Bet cilvēki pametīs Ērgļus gan tagad, gan tad, ja tas būs Madonas novads, ja vien viņi to vēlēsies.
Attiecībā uz skolām es teikšu nepopulāru viedokli – uzskatu, ka valstij stingri jānosaka minimālais bērnu skaits klasē. Diemžēl mēs nekur neliksimies, ja vēlamies lai mums nebūtu lielākie izdevumi uz vienu skolēnu visā Eiropā. Valstij ir jānosaka stingrāki noteikumi daudzos jautājumos. Labāk veidot sadarbību funkciju veikšanai un ļaut sadarboties.
