Lai nezaudētu pašu dārgāko 0
“Lasītāju balsīs” 27. jūnijā publicējām lestenieka O. Līmeža vēstuli, kurā autors rakstīja, ka mums kā savas zemes saimniekiem jānodrošina, lai visas šeit dzīvojošās kopienas justos labi. Tad tās būs lojālas valstij, valdīs draudzība, miers un drošība. Aicinājām lasītājus izteikt savas domas. Lūk, viņu viedoklis (vēstules publicējam saīsināti).
Drošības garantija
Ir zināmas šaubas, vai paši vēlamies būt īsti savas zemes saimnieki, ņemot vērā to, ka “gudrās galvas” noraidīja Levita kunga priekšlikumu Satversmes preambulā minēt terminu “valstsnācija”. Nodrošinot, ka visas kopienas Latvijā jūtas labi (kā tas reāli arī ir), mēs nebūt negarantējam savu drošību. Spilgts piemērs tam ir 1940. gada okupācija.
Šodien, izņemot Ždanokas, Lindermana un Benesa Aijo tipa atsevišķus indivīdus, neviens par ienaidnieku netiek uzskatīts. Ja arī “vecākajam brālim” no viņa nepamatoti aizņemtā krēsla beletāžā nākas pārsēsties parterā pie visiem pārējiem, tas ir tikai taisnīgi, nevis diskriminējoši. Domāju, ka mūsu drošības garantija ir mūsu pašu pūles (aizsardzībai 2% no budžeta) plus spēcīga NATO militārā bāze mūsu teritorijā.
Gunārs Ziemelis Rīgā
Kuru rokās?
Nevienu cilvēku neuzskatu par ienaidnieku tikai tāpēc, ka viņš ir cittautietis. Taču es nevaru neviltotā sirsnībā sniegt roku tam, kurš diendienā pauž nepatiku, naidu pret manu valsti. Dara to atklāti, demonstratīvi. Mūsu novada mazpilsētas kādas pakalpojumu sniedzējas iestādes darbiniece uz paziņas jautājumu par gaidāmo 18. novembri apmeklētāju klātbūtnē atbild: “Tādus svētkus mēs nesvinam. Tādu svētku mums nav.”
Nedraudzīguma Latvijā nav starp latviešiem un cittautiešiem, tajā skaitā krieviem. Viņu vidū ir daudz brīnišķīgu cilvēku. Dziļa pretruna ir starp tiem, kas Latviju mīl, un tiem, kas to nīst. Lai te būtu saskaņa, viss ir pēdējo rokās. Viss atkarīgs no viņiem. Arī tas, lai mūs neapdraud Putins.
Jānis Zvaigzne Litenē
Aizmēziet naivumu!
Cien. Līmeža k-gs! Vai jūs gribat teikt, ka krievu kopiena Latvijā jūtas slikti? Aizmēziet savu naivumu! Ja viņi justos slikti, visi sen būtu aizbraukuši uz savu dzimteni! Bet Latvijā dzīvojošie svešzemnieki kļūst arvien nekaunīgāki savās netaisnīgajās prasībās – valodu, pilsonību, lielāku pensiju, palīgā Putinu kā Ukrainā! Tikai tad, kad mēs, latvieši, atmetīsim savu naivumu, kad būsim stingri savās likumīgajās un taisnīgajās prasībās savā valstī par savu valodu, par tiesībām runāt latviski visās dzīves jomās, dzīvot savā zemē (un neizpārdot to) un kopt savu zemi, tikai tad mēs panāksim cieņu arī no Putina! Viss atkarīgs no mums, Līmeža k-gs!
Ar cieņu
Ādolfs Ločmelis Jūrmalā
Par īsto “labumu”
Doma patiesībā ir par visai pasaulei zināmu Putinu un tikai vienas Latvijā dzīvojošas etniskās minoritātes daļu. Bet šis nu nebūt nav tas patiesais “labums”, ko no latviešiem gaida Kremļa saimnieks un “Vienotās Krievijas” atbalstītāju pulks Latvijā. Labums, uz kuru netieši mudina Līmeža kungs, ir Latvijas kā administratīvi teritoriālas vienības atdabūšana Krievijas paklausībā. Bet tas nozīmē mūsu atteikšanos no piederības Eiropai un Ziemeļatlantijas aizsardzības aliansei.
Vai nav par lielu atļaušanās nākt klajā ar tik, atļaušos teikt, kaitīgu priekšlikumu?
Juris Vinklers Saldū
Kādiem mums jābūt
Nevaru pieņemt, ka Latvijā dzīvo grupa ļaužu, kas visiem spēkiem cenšas nomelnot manu valsti. Bez šaubām, pie visa vainīga pati latviešu tauta. Kādā publikācijā lasīju: latviešu tauta tāda saļurkāta. Tā laikam ir. Viss sākas no ģimenes, skolas, sabiedrības un valsts. Spilgti to parādīja komentāri, apspriežot Satversmes preambulu. Daļa tautiešu, pat nerunājot par nelatviešiem, vēršas pret latviešu nācijas pamatvērtībām, konkrēti kristīgajām vērtībām. Bet nav runa par baznīcu. Runa ir par to, kas kādreiz bijis, tagad pazaudēts: prāts, gods, sirdsapziņa, un tas ir saprotams, jo tagad, visatļautības laikā, tādā gadījumā par savu darbu, rīcību, uzvedību būtu jāatbild sirdsapziņas priekšā. Bet labāk, ka tās nav.
Mums ir Satversme, likumi. Tikai deputātiem, valdības locekļiem, katram latvietim jāiztaisno mugura, jādomā patstāvīgi, jākļūst izlēmīgam. Neizlēmīgums, divkosība, mantkārība novedusi valsti tur, kur esam. Tuvojas vēlēšanas. Jebkura no tām var izšķirt Latvijas likteni. Varam pazaudēt pašu dārgāko.
Pēteris Daugins
Salacgrīvas novadā
