“Lai nesanāk tā, ka taisām jaunus bērnus, nevis mazgājam vecos!” Kāds valsts atbalsts būtu reāli nepieciešams, lai Latvijā atkal būtu kuplas ģimenes 54
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Noslēdzot “Latvijas Avīzes” un žurnāla “Mājas Viesis” publikāciju sēriju “Trešais bērns”, kurās analizējām Latvijas valsts demogrāfijas politiku, pabalstu lomu dzimstībā, mājokļa politiku jaunajām ģimenēm, bērnudārzu pieejamību, sabiedrības un darba devēju attieksmi pret daudzbērnu ģimenēm, “LA” aicināja uz diskusiju Demogrāfijas lietu centra vadītāju, premjera Krišjāņa Kariņa padomnieku demogrāfijas jautājumos Imantu Parādnieku, Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietnieci Līgu Āboliņu, Latvijas Daudzbērnu ģimeņu biedrību apvienības pārstāvi Elīnu Treiju un Latvijas Universitātes asociēto profesori, sociālantropoloģi Aivitu Putniņu.
Nacionālās attīstības plāns paredzēja ļoti optimistisku prognozi par jaundzimušo skaitu: 2020. gadā vajadzēja piedzimt 28 000 mazuļu. Tā bija vēlamā prognoze. Par reālāku Pārresoru koordinācijas centrs uzskatīja prognozi, ka būs 24 000 jaundzimušo. Neesam sasnieguši ne vēlamo, ne reālo. Gluži otrādi: pēdējos gados dzimušo skaits krities. 2019. gadā piedzima 18 786 bērni, pērn tikai 17 483. Kas demogrāfijas politikā ir nošauts greizi?
I. Parādnieks: Viena no pamatproblēmām ir tā, ka Latvijā sieviešu skaits auglīgajā vecumā ir mazs un tas turpina samazināties. Tas ir pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu demogrāfiskās krīzes rezultāts.
Kad izstrādāja šo plānu, bija taču zināms, cik valstī ir un būs sieviešu, kas varētu radīt bērnus!
Bija zināms, taču šis skaits ir tikai viena medaļas puse. Otra medaļas puse ir valsts politika, kas būtu nepieciešama precīza un mērķtiecīga, ar intensīvu atbalsta pieaugumu ģimenēm visplašākajā laukā. Nav neviena universāla atbalsta instrumenta, kas viens pats spētu nodrošināt dzimstības pieaugumu. Katrai ģimenei un cilvēkam ir atšķirīgs redzējums un vēlme pēc bērniem.
Nepieciešams vēstījums sabiedrībai, ka brīžos, kad iestājas krīze (ne tikai globāla, bet arī personiska), valsts parūpēsies, lai ģimenes ar bērniem ir pasargātas un jūtas droši. Turklāt: jo vairāk bērnu, jo lielākam un intensīvākam jābūt atbalstam. Tam nav jābūt tikai vēstījumam, bet reālam pastāvīgam atbalstam. Nevis kampaņveidīgam, nevis atkarīgam no tā, cik daudz izdodas izplēst no valdības.
Tikai tagad, burtiski vakar (diskusija notika 22. janvārī. – I. K.) esmu saņēmis no premjera komandas ziņu, ka valsts sāks izstrādāt dzimstības stratēģiju.
Gaidījām un beidzot sagaidījām!
Ne tikai gaidījām, bet arī darījām! Demogrāfijas lietu centrs bija izstrādājis ģimenes atbalsta programmu “Māras solis”, kas nelieliem soļiem realizēta, tomēr visa nav ieviesta.
Ir jāstrādā vienlaikus dažādos virzienos. Piemēram, neauglības ārstēšana: ja šajā programmā būtu vairāk līdzekļu, ja ģimenēm būtu plašākas iespējas saņemt valsts atbalstu, bērnu būtu vairāk, droši vien pat diezgan precīzi var pateikt, cik bērnu papildus piedzimtu.
Vai Labklājības ministriju uztrauc, ka vienā no jūsu atbildības jomām tik ļoti nav piepildījusies prognoze?
L. Āboliņa: Man grūti komentēt, kas kalpoja par pamatu tik cerīgām prognozēm. Bija jau zināms, ka sieviešu auglīgā vecumā skaits ļoti krītas. Pat ja valsts izveidotu ļoti aktīvu dzimstības veicināšanas stratēģiju un vienai sievietei dzimtu krietni vairāk bērnu, un Latvijā vairs nebūtu vidēji 1,7 bērni uz katru sievieti, bet gan 2,1 (tas ir summārais dzimstības koeficients, kas tiek uzskatīts par pietiekamu tautas ataudzes nodrošināšanai), tāpat jāšaubās, vai sasniegtu 28 tūkstošus jaundzimušo gadā.
Tagad izjūtam iepriekšējās demogrāfiskās bedres sekas.
Runājot par dzimstības veicināšanas politiku kopumā, svarīgi, lai ģimenes, kas vēlas vairākus bērnus, to var īstenot. Pētījumi Eiropā rāda, ka faktori, kas ļauj ģimenēm šo vēlmi īstenot, saistīti ar ekonomisko stabilitāti, nodarbinātību un to, ka ģimenes redz, kāda būs viņu dzīve gadus piecus uz priekšu: ka būs kur bērnu atstāt, kad pienāks laiks atgriezties darbā, ka būs sociālais atbalsts, ka būs kur dzīvot.
Reiz Gruzijā Tbilisi pamanīju, ka pie daudzdzīvokļu mājām iedzīti pāļi un piebūvētas istabas. Izrādās, tā dara, kad ģimenē pieaugušie bērni nodibina savu ģimeni, bet netiek pie savas dzīvesvietas. Jo vairāk bērnu, jo vairāk istabu piebūvē. Latvijā tas nebūtu iespējams, jo mums ir pilnīgi citas dzīves kvalitātes prasības.
Taču ģimenes atbalsta politika pie mums šobrīd ir fragmentāra. Nevajadzētu runāt tikai par dzimstības politiku. Ir jāskatās plašāk un jārunā par demogrāfijas politiku – tā ir joma, kas iet pāri visām nozarēm un nozaru ministrijām.
Putniņas kundze, vai jūsu pētījumos par ģimenēm vajadzīgo parādās tas pats, ko minēja Āboliņas kundze?
A. Putniņa: Vispirms jārunā par dzimstības politikas mērķi. Mums tas ir gana vīrišķs: fokusējamies uz dzimušo bērnu skaitu. Tā ir vienkāršota pieeja. Tā vietā vajadzētu paskatīties, cik dzimušo bērnu sasniedz pilngadību vai pat 24 gadus, cik no viņiem ir sagatavoti dzīvei, cik nav traumēti, nav dzīvojuši nabadzībā, cik no viņiem spēj atrast darbu, veidot veiksmīgu karjeru un izveidot pilnvērtīgas attiecības. Tā arī būtu demogrāfiskā politika, bet uzsvars būtu uz kvalitāti, nevis kvantitāti.
I. Parādnieks: Bet tas jau nenonāk pretrunā! Tieši dzimstības rādītāji parāda, vai esam sagatavojuši jauniešus atbildīgai ģimenes dzīvei vai arī ne.
A. Putniņa: Taču fokuss nav jāliek uz dzimstības rādītājiem, bet gan uz jauniešiem un viņu dzīves kvalitāti. Ir jārunā par jautājumu plašāk. Lai nesanāk tā, ka taisām jaunus bērnus, nevis mazgājam vecos. Dzimstības un fertilitātes rādītāji ir svarīgi, taču vēl svarīgāk tas, kas notiek ar katru bērnu. Rūpēm par bērnu labklājību arī jāienāk politikas rādītājos kā būtiskam indikatoram. Arī citu Eiropas valstu demogrāfijas politikā iepriekš bija uzsvars uz ekonomiskiem rādītājiem, bet nu šī politika kļūst bērnu centrēta: vairāk tiek runāts par bērnu dzīves kvalitāti.
Ko šī kvalitāte nozīmē?
To, ka mēs viņus pasargājam no traumatisma, vardarbības, palīdzam iegūt labas saskarsmes prasmes, lai bērns būtu gatavs dzīvei, lai turpmāk būtu spējīgs veidot stipru ģimeni un domāt par bērniem.
Līga Āboliņa, būdama demogrāfe, jau iezīmēja, ka jāskatās uz citu Eiropas valstu tendencēm. Zemo dzimstību nosaka ne tikai fertilo sieviešu skaits, bet arī tas, ka bērni sievietēm dzimst vēlākā vecumā – bērnu dzimšana tiek atlikta –, kā arī tas, ka daļa sabiedrības apzināti izvēlas bērnus neradīt. Daļā valstu, piemēram, Skandināvijā, tas kompensējas, jo savukārt citi veido daudzbērnu ģimenes. Tos, kas apzināti negrib radīt bērnus, nekāda atbalsta politika nemotivēs, bet tāpēc vēl jo vairāk pastiprināti jādomā, kā atbalstīt tos, kuri bērnus vēlas.
E. Treija: Lai rastos vairāk bērnu, nepieciešamas stabilas partnerattiecības, mājoklis, finansiālais atbalsts un pakalpojumu pieejamība. Iepriekšējie runātāji jau izgāja caur plašu problēmu spektru, taču es vispirms gribētu pievērsties tam, ko teicāt diskusijas sākumā: par to, ka tik ļoti krities jaundzimušo skaits. Uzskatu, ka tas ir pamats panikai un šī panika būtu jājūt arī valsts vadītājiem. Diemžēl neviens no valsts vadītājiem nerunā par to, ka esam totālā dzimstības krīzē. Ja nekas nemainīsies, prognozēju, ka 2021. gadā jau varētu piedzimt tikai ap 16 000 bērnu.
Atsaucoties uz Putniņas kundzes teikto, domāju, ka nevar teikt, ka dzimstība ir nenozīmīgs faktors, jo tas ir sākums tam, lai bērni vispār būtu. Protams, jāgādā arī par to, lai šie bērni un viņu ģimenes justos labi.
Ir jāstrādā arī uz tiem prātiem, kas šobrīd uzskata, ka nekad mūžā negribēs bērnus. Man pašai ir divas nesen pilngadību sasniegušas meitas. Klausoties viņu uzskatos, secinu, ka arī dzimstības ziņā būs traki mums ar to jauno paaudzi.
Egoisma līmenis aug un samazinās vēlme savu dzīvi “apgrūtināt” ar bērniem?
Jā.
I. Parādnieks: Tā gluži nevar teikt. Ir pētījumi, kas liecina, ka vidējais bērnu skaits, ko savā ģimenē gribētu jaunieši, ir 2,5. Valsts pienākums ir darīt visu, lai cilvēki šīs savas vēlmes var realizēt.
A. Putniņa: Šis minētais skaitlis ir tāda vēlmju domāšana. Cilvēki bieži vien arī saka, ka grib nodarboties ar sportu, bet reāli to nedara. Tāpēc piekrītu Elīnai, ka jādomā, kā audzinām savus jauniešus. Valstīs, kur dzimstība uz Eiropas fona ir gana augsta, ir ne tikai labs atbalsts ģimenēm, bet arī kopīgā morāle par to, ka ģimene ir vērtība, turklāt ir arī labvēlīga sabiedrības attieksme pret ģimenēm. Šīs valstis pētījumos noskaidro cilvēku reālās vajadzības un cenšas politiku tām pielāgot.
I. Parādnieks: Putniņas kundze pieminēja, ka bērnu piedzimšana mūsdienās tiek atlikta uz vēlāku laiku. Jā! Tāpēc, ka pietrūkst valsts atbalsta jauniem cilvēkiem ģimenes veidošanai.
E. Treija: Latvija Eiropas valstu vidū atšķiras ar to, ka nodrošinājums ģimenēm ir daudz, daudz labāks nekā citviet, pat attīstītajās Rietumeiropas valstīs. Te nav runa tikai par materiālo nodrošinājumu, bet arī par bērnudārziem, skolām u.c. Tajā pašā laikā šobrīd no valsts vadītāju puses nav uzstādījuma, ka dzimstības jautājums ir svarīgs. Piemēram, Latvijā ir Demogrāfijas lietu padome, ko vada premjers Kariņa kungs. Divu gadu laikā šī padome nav sasaukta ne reizi, kaut šai padomei būtu jāsanāk četrreiz gadā!
Parādnieka kungs, varbūt jūs kā premjera padomnieks zināt, kāpēc tā?
Padomes sasaukšana būtu jārosina nevis premjeram, bet labklājības ministrei, kas to nedara. Turklāt šī padome jāsasauc tikai tad, ja nepieciešams risināt kādu konkrētu jautājumu.
Lūk, samazinās jaundzimušo skaits! Vai tad premjeram nebūtu pamats pašam sasaukt šo padomi?
Ja premjeram ir cits skatījums, citas prioritātes, tad… Es jau varu kā padomnieks padomus sniegt, bet premjers var arī pateikt: kā ir, tā ir; kaut kā jau risināsim. Tā kaut kā arī risinām.
Premjers un finanšu ministrs pat nepiekrīt realizēt fiskāli neitrālus pasākumus: ieskaitīt laiku, ko māte pavada bērna kopšanas atvaļinājumā, sociālās apdrošināšanas stāžā.
To paveikt paredzēts arī valdības rīcības plānā! Kādi ir pretargumenti?
Saka, ka nākotnē sociālajam budžetam būs papildu saistības. Kaut kopā ar Labklājības ministriju esam pierādījuši, ka šādas izmaiņas sociālās apdrošināšanas sistēmā būtu pareizas. Arī Eiropas Komisija norādījusi uz problēmu, ka sievietēm parasti ir mazāks darba stāžs un līdz ar to arī mazāka vecuma pensija. Jo vairāk bērnu, jo mazāka pensija. Valstij tas pat neko īsti nemaksātu, taču tiktu likvidēta šī netaisnība. Jau tagad sociālās iemaksas tiek veiktas, kamēr cilvēks ir bezdarbnieks, bet par māmiņām ne. Tas parāda attieksmi.
Šis droši vien atkal ir tas vīrišķās politikas piemērs, par ko jau runāja Putniņas kundze.
A. Putniņa: Domāju, ka te ne tik daudz ir sakars ar dzimumu, cik ar to, ka politika netiek veidota, balstoties pētījumos.
Politikai jābūt tādai, lai abi vecāki varētu līdzvērtīgi iesaistīties bērna audzināšanā. Piemēram, bērna kopšanas atvaļinājumu ņemt uz pusēm. Taču mēs joprojām domājam vecajos modeļos, ka viens sēž mājās, bet otrs pelna naudu. Tas vairs neatbilst reālajai situācijai.
E. Treija: Par to, ka jāļauj mammām piestrādāt, nezaudējot bērna kopšanas pabalstu, runājam jau gadiem. Šajā spraigajā dzīvē tas palīdzētu saglabāt profesionālo kompetenci. Daudzbērnu mammām jo īpaši svarīgi ir neizkrist no darba tirgus. Taču šobrīd, ja strādā, tad no bērnu kopšanas pabalsta zaudē 70 procentus.
Bija tāds brīdis, kad varēja strādāt un saņemt vecāku pabalstu. Taču tad bieži vien pabalstu ņēma tētis, jo viņam bija lielākas sociālās iemaksas, bet bērnu reāli pieskatīja mamma. Tā tika uzskatīta par shēmošanu, nepamatotu valsts naudas “slaukšanu”, jo pabalsta jēga ir nesamazināt ģimenes ienākumus bērna kopšanas laikā, nevis tos dubultot.
I. Parādnieks: Ja cilvēks saņem pabalstu un strādā, viņš daļēji pats sev šo pabalstu nodrošina, jo maksā nodokļus. Igaunijā bērna kopšanas pabalstu samazina, ņemot vērā slodzes apjomu. Tā ir pareizāk. Varētu arī ieviest sistēmu, ka bērna kopšanas pabalsta aprēķinā ņem vērā abu vecāku sociālās iemaksas.
A. Putniņa: Skandināvijā, kur bērna kopšanas atvaļinājumu vecāki dala uz pusēm, pat nav iespējams neko noshēmot, jo atvaļinājums un līdz ar to arī pabalsts pienākas abiem. Taču mums jāskatās arī uz reālo ģimeņu sastāvu. Jāņem vērā, ka Latvijā tipiska ģimene ir, kur tikai viens no vecākiem audzina bērnu. Otrs reālais audzinātājs tad bieži vien ir vecmāmiņa. Kāpēc lai nedotu sociālās garantijas arī otram cilvēkam, kas reāli audzina bērnu?
I. Parādnieks: Tāpēc, ka bērnam ir vajadzīgs tēvs, nevis tikai sievišķā audzināšana. Tie ir dabas likumi.
E. Treija: Tēvi jau bieži vien neaiziet no ģimenes uzreiz, bet vēlāk, esot nobijušies vai citu iemeslu dēļ. Jo komfortablāk tēvam būs iesaistīties bērna aprūpē, jo biežāk viņš paliks kopā ar ģimeni. Iespējams, arī izglītības sistēmā jāievieš tēmas, kas audzina nākamos tēvus.
Atgriezīsimies pie pabalstu tēmas! Pēdējos gados audzis ģimenes valsts pabalsts ģimenēs, kurās ir vairāki bērni. Ja ir seši bērni, pabalsts ar piemaksām mēnesī sasniedz 434 eiro. Vai ģimenes to izjūt kā reālu atbalstu?
Jau ar trim četriem bērniem naudas summa ir tāda, ka kontā to var reāli pamanīt. Taču atbalsts ģimenēm ir ne tikai pabalsta formā, bet arī ar iedzīvotāju ienākumu nodokļa atvieglojumu, kas līdz ar katru bērnu pieaug par 50 eiro. Problēma ir tā, ka vecāku algas bieži vien nav tik lielas, lai šo atlaidi pilnībā varētu izmantot.
Līdz ar to daudzbērnu ģimenē ir vislielākais risks būt trūcīgām. Tāpēc pabalsti ir universālāks atbalsta instruments nekā nodokļu atlaides.
Taču pārāk lieli pabalsti arī neesot labi, rosinot vēlmi nestrādāt.
Jā, daudz dzirdēts, ka nevajag pabalstus, tie veicināšot deģenerātu rašanos. Beidziet! Latvijā Eiropā pabalstos izmaksā vismazāk, ja pabalstu apmērā salīdzina ar iekšzemes kopproduktu. Nu nav mums milzīgu pabalstu! Ja uz astoņu cilvēku ģimeni ir 434 eiro pabalsts, vai ar to tiešām pietiek un vecākiem nav jāstrādā?
Bet, jā, diemžēl ir tā vēlme nedot ģimenēm naudu. Spilgts piemērs: skolēnu ēdināšana attālināto mācību laikā. Reti kura pašvaldība piešķir naudas pabalstu vai dāvanu kartes pārtikas iegādei skolas pusdienu vietā, kaut tieši šāds atbalsts ģimenēm būtu visērtākais.
I. Parādnieks: Sešu bērnu ģimenei pēdējos gados pabalsts pieaudzis par vairāk nekā 200 eiro. Pēc plānotās ģimenes valsts pabalsta reformas sešu bērnu ģimenei pabalsts būs 600 eiro mēnesī. Runājot par nodokļa atlaidēm, algai jābūt 1800 eiro mēnesī, lai arī sešu bērnu vecāki to varētu pilnībā izmantot. Šāda alga nav nekas kosmisks.
Ģimenēm radīt vairāk bērnus var traucēt mājokļa trūkums. Ir gan iespēja saņemt valsts garantiju kredītam nekustamā īpašuma pirkšanai, lielākas ģimenes var pat saņemt subsīdiju mājokļa pirkšanai programmā “Balsts”, tomēr ne visām ģimenēm ir iespēja iegādāties nekustamo īpašumu. Taču īres tirgū tās sastopas ar dažādām problēmām: ne visi izīrētāji gatavi ielaist savā īpašumā bērnus, nav nekustamā īpašuma nodokļa atlaides par to, ka īpašumā dzīvo bērni.
Atbalsts mājokļu pirkšanai ir ieviests tieši tāpēc, lai ģimenes neizdotu naudu īrei, bet tiktu pie sava īpašuma.
Taču vienlaikus vajadzētu strādāt pie īres tirgus sakārtošanas. Jārada instruments, lai pašvaldības varētu ar īpaši labvēlīgiem nosacījumiem aizņemties naudu īres mājokļu celtniecībai. Piemēram, Valmiera to jau dara, kaut īres izmaksas – ap seši eiro par kvadrātmetru – tur nav mazas. Kopā ar “Altum” tiks veidots instruments īres mājokļu piedāvājumam.
Vēl domājam par tādu atbalsta formu kā noma ar izpirkuma tiesībām. Piemēram, ar valsts vai pašvaldības atbalstu tiktu celtas tā sauktās ekonomiskās mājas – ap 80 kvadrātmetru māja izmaksā ap 50 000 eiro. Ģimenes varētu šīs mājas nomāt, ar laiku iegūstot savā īpašumā.
Kad jūsu solītos instrumentus varētu ieviest?
Tas atkarīgs no tā, cik ātri izstrādās šos finanšu instrumentus.
E. Treija: Taču jādomā arī, kā samazināt izmaksas, ja ģimene tiecas tikt pie mājokļa pašu spēkiem. Savulaik, lai mazinātu nekustamā īpašuma burbuli, pieņemti lēmumi, ko vajadzētu atcelt. Piemēram, lai Rīgā celtu ģimenes mājokli, jāsamaksā infrastruktūras nodeva – 4000 eiro. Tāpat Rīgā ir ierobežojums uz nekustamā īpašuma atlaidi, ko var saņemt daudzbērnu ģimenes.
Un jāņem tomēr vērā, ka daudzbērnu ģimenes bieži dzīvo īrētos mājokļos un, pat ja bērni ir deklarēti dzīvoklī, nekustamā īpašuma atlaidi nav iespējams saņemt. Bet reālie nodokļa maksātāji ir tie, kas īpašumā dzīvo, ne jau īpašnieks.
A. Putniņa: Runa nav tikai par mājokļu pieejamību, bet arī par kvalitāti. Jāņem vērā, ka 44 procenti nemaz nevar pieteikties valsts atbalstītajām mājokļu programmām, kaut dzīvo sliktas kvalitātes un neatbilstošos mājokļos, tāpēc mājokļu pieejamība ir jāsakārto valstiskā līmenī.
L. Āboliņa: Priekšlikumi, par ko mūsu diskusijas dalībnieki runā, jānoformulē un jāiesniedz Ekonomikas ministrijā, jo šobrīd tā izstrādā Mājokļu pieejamības pamatnostādnes turpmākajiem septiņiem gadiem. Kad tad vēl, ja ne tagad?
Vēl viena svarīga problēma ir bērnudārzu pieejamība. Pārsteidz tas, ka reti kurā pašvaldībā priekšroka uz vietu bērnudārzā ir daudzbērnu ģimenēm.
I. Parādnieks: To, kam ir priekšroka, lemj pašvaldības, to valstiskā līmenī grūti ietekmēt. Ja rindu uz bērnudārzu nebūtu un ģimene vēl varētu pati izlemt, kurš bērnudārzs vai cits pieskatīšanas veids bērnam ir piemērotāks, nezaudējot valsts vai pašvaldību atbalstu, priekšroka uzņemšanai bērnudārzā pat nebūtu vajadzīga.
Jāsakārto sistēma kopumā. Piemēram, viena no Demogrāfijas lietu centra iniciatīvām ir, lai finansējumu bērnu pieskatīšanai var saņemt arī paši vecāki, ja nevēlas laist bērnu bērnudārzā vai uzticēt auklei. Izvēles iespēja samazinātu arī rindas uz bērnudārzu. Ir gadījumi, kad ģimene negrib sūtīt bērnu bērnudārzā jau no pusotra gada, bet vieta ir piešķirta. Tad ģimene gadu meklē dažādus iemeslus, lai bērnu paturētu mājās, bet vieta tiktu saglabāta. Citam, kas gribētu laist bērnu bērnudārzā jau pusotra gada vecumā, vietas nav.
Tāpat privāto bērnudārzu izmaksas, pat ar pašvaldības līdzmaksājumu, ir slogs ģimenes budžetam.
E. Treija: Daudzbērnu ģimenēm noteikti būtu aktuāli paturēt bērnus mājās līdz trīs gadu vecumam. Nav pareizi, ja finansējumu auklei var izmaksāt jebkuram, izņemot bērna mammu.
Sarunas sākumā vairākkārt pieminējām bērnu aprūpes kvalitāti. Valdības rīcības plāns paredz, ka jau 2019. gadā vajadzēja izstrādāt risinājumus bērna uzvedības attīstības un psihisko traucējumu risku mazināšanai, kā arī izveidot Pedagoģiski psiholoģisko atbalsta dienestu. Nav tā visa joprojām. Kāpēc?
I. Parādnieks: Tas ir gandrīz paveikts, ir noslēdzošā saskaņošanas stadija. Tieslietu ministrija iebilst, ka šāds dienests tiek veidots zem premjera līdzīgi kā Pārresoru koordinācijas centrs. Tieslietu ministrija grib šo dienestu sev, kas ir neloģiski, jo tas skar dažādus resorus.
L. Āboliņa: Ir jau notikusi Valsts bērnu tiesību inspekcijas konsultatīvās nodaļas attīstība, veidojot ilgtermiņa atbalstu.
E. Treija: Ir sāktas ģimenes psihoterapijas konsultācijas ģimenēm ar bērniem, kā arī grupu psihoterapijas sesijas bērniem, kuru vecāki šķīrušies vai šķiras. Ir arī dažādi krīzes tālruņi, kas šobrīd darbojas ļoti aktīvi.
A. Putniņa: Tomēr Latvijā katastrofāli trūkst ģimenes atbalsta centru. Piemēram, medicīniski pedagoģiskajās komisijās nav iespējams izvērtēt visas bērna vajadzības. Turklāt nosūtījums turp bieži vien asociējas ar soda veidu. Ja būtu atbalsta centri, ātrāk varētu pamanīt kādas mācību grūtības. Jāveido sistēma, kurā vecākiem nav kauns meklēt palīdzību, ja viņi netiek ar bērnu galā. Centros varētu saņemt, piemēram, psihologa pakalpojumus, ģimenes sajustu, ka bērns ir ne tikai viņu atbildība, ka bērns aug kopienā. Turklāt šie pakalpojumi ģimenēm vajadzīgi viņu dzīvesvietā. Ja būs savlaicīgs atbalsts, ģimenēs neveidosies savstarpējo attiecību problēmas ilgtermiņā.
E. Treija: Katrā ziņā vajadzību ģimenēm ir ļoti daudz. Un ik pa brīdim parādās jaunas aktualitātes. Piemēram, tagad saistībā ar attālinātajām mācībām ļoti svarīgs ir tehnoloģiskais nodrošinājums. Pandēmijas laikā mēs visi esam ļoti noguruši, daudzbērnu ģimenes jo sevišķi. Tāpēc, lūdzu, nodrošinām šovasar bērniem nometnes, lai vecāki var aizsūtīt bērnus projām!
Kam to vajadzētu nodrošināt?
Vajadzētu valsts programmu, ka katram bērnam tiek nodrošināta vismaz viena vasaras nometne. Šovasar, piemēram, Rīgas bērniem vispār nebija nometņu, bet bērnu vecāki attālināto mācību dēļ jau pavasarī bija “izņēmuši” atvaļinājumus.
L. Āboliņa: Iepriekš izskanēja, ka tieši naudas atbalsts ir visuniversālākais. Patiesībā tieši iedot naudu pašvaldībai vai valstij ir visvieglāk. Taču ne vienmēr būs pozitīvais efekts. Daudz grūtāk ir ģimenei nodrošināt pilnvērtīgus ģimenēm piemērotākos pakalpojumus, dažādot tos. Tomēr tiek veidoti pakalpojumi, lai nodrošinātu dažādu ģimeņu vajadzības. Piemēram, ir ieviests ģimeņu asistentu pakalpojums, kas palīdz ģimenēm normāli funkcionēt. Pagaidām gan ne visas pašvaldības šo pakalpojumu ieviesušas.
A. Putniņa: Latvijā ir liela nevienlīdzība. Bērna iespējas lielā mērā atkarīgas arī no tā, kurā pašvaldībā bērns piedzimis.
Svarīgi ne tikai deklarēt, ka bērns ir vērtība, bet to apliecināt praktiskajā darbībā.
Ekspertu ieteikumi valsts demogrāfijas politikai
Bērnu kopšanas atvaļinājumā pavadītais laiks jāieskaita sociālās apdrošināšanas stāžā.
Vecāku pabalstu strādājošiem vecākiem samazināt nevis par 70 procentiem, bet atbilstoši vecāku darba slodzei.
Jādažādo valsts un pašvaldību atbalsts ģimeņu nodrošināšanai ar mājokli – gan īpašumā, gan īrei.
Jāpalielina pašvaldības līdzfinansējums privātajiem bērnudārziem, kā arī jāfinansē bērnu pieskatīšana, ko veic paši vecāki.
Pētījumos jānoskaidro ģimeņu reālās vajadzības un tām jāpielāgo valsts politika.
Dāsnāk finansēta un plašāk pieejama valsts programma neauglības ārstēšanai.
Ģimenēm nepieciešams plašāks psiholoģiskais atbalsts.
Valsts demogrāfijas politikā uzsvars jāliek ne tikai uz ekonomiskiem rādītājiem, bet uz bērnu dzīves kvalitāti.
