Pēc spēkā esošajiem noteikumiem tā arī būs, ka partijas kaut kā satīstīsies vēlēšanām, uzskrīpās paviršas programmas, izvirzīs tos pašus cilvēkus. 4
Tad ir skumji. Tad sabiedrībai jāsaprot, ka, turpinoties veco spēlētāju manevriem, vairāk vai mazāk veiksmīgu politisko prasmju izrādīšanai, nevaram gaidīt, ka lielu, dramatisku pārmaiņu laikā ieejam ar savu, uz nākotnes problēmu risināšanu orientētu potenciālu. Domāju, vēl ir laiks diskusijai, vai tas, kas šobrīd notiek ar Latviju, kur virzāmies, apmierina lielāko daļu vēlētāju. Vai nav par daudz kļūdu un pašapmāna. “Parex bankas” krīzē tas pats I. Rimšēvičs un citi teica – mēs taču nepazaudēsim valsts naudu, sistēmiskā banka jāglābj! Sausais atlikums – fantastiski zaudējumi. Par “Liepājas metalurgu” to pašu – droši, ka ieguldīto dabūsim atpakaļ! Atgūtās summas ir minimālas. Tas norāda, ka politiķi nav bijuši spējīgi izprast krīžu blaknes un veiksmīgi darboties krīžu režīmos.
Lielo saimniecisko organizāciju lobijs viegli izsitas cauri politiskajam līmenim, jo tajā nepietiek kompetences. Pie mums iedzīvojusies nevis veselīga, bet lobijekonomika. Pēc apgrozības uzņēmēju topā figurē lielveikalu milži, banku sektors un monopoliem pielīdzināmi uzņēmumi. Tikai tālāk ir pa kādai IT kompānijai, vēl zemākās vietās lielākie ražotāji. Ja netransformējam lobiju un tādu kā monopolu ekonomikas dominanci, tas daudz ko sabremzē un nevar ieiet 21. gadsimta ilgtspējīgā modelī.
Tik un tā oktobrī jāiet uz Saeimas vēlēšanām. Kāds ir Ulda Pīlēna praktisks padoms balsotājiem – pašreizējos apstākļos jāizvēlas stabilitāte vai lai pie varas ierodas jauna kompetence?
Mūsu apstākļos, kad līdzšinējā ekonomikas politika no valsts ir izstūmusi 200 000 aktīvā vecuma cilvēkus, tas rada disproporciju vēlētāju struktūrā. Gribot negribot iznākumā producēsim rezultātu, kas zaļo gaismu dod īstermiņa programmai, un sabremzēsim 21. gs. Latviju. Zinu politiķu cinismu. Ar nākotnes vīzijām tak nevinnēsim vēlēšanas. Labāk ar tuvākā pusgada perspektīvas solīšanu. Viņi negrib atcerēties, ka tuvākās perspektīvas labošana ir iepriekšējo 20 gadu darbības kļūdu auglis. “Augstāk” var palēkties, ja nācija ar visu vecumu grupām spēj vienoties par nākamās simtgades projektu. Domāju, tas iespējams tikai tad, ja politikā iesaistās bezpartijisko bloks uz paritārām tiesībām ar partijām. Jo šobrīd ārpus partijām ir ievērojami profesionālāks visu veidu speciālistu resurss nekā visu partiju iekšienē. Reizēm pārmaiņas var panākt tikai 5% par jaunām idejām degošu cilvēku. Nav vajadzīgs klasiskais 51% vairākums. Nav arī tik traki, ka politikā vispār nav jaunu, dedzīgu cilvēku, tikai viņi atspiesti otrajā ešelonā.
Jā, bet daži zaļokšņi ir vēl izteiktāki karjeristi, sava labuma meklētāji nekā vecā kaluma politiķi.
Partijām dibinoties, vienmēr ir pa trešdaļai karjeristu, savu interešu bīdītāju, un ir arī ideālisti. Jo ilgāk partija ir pie varas, jo vairāk ideālistu skaits sarūk par labu karjeristiem un savu interešu virzītājiem. Tā diemžēl ir realitāte. Nepieciešams, lai ideālos, vērtībās domājošie sabiedrību iespaido vairāk nekā pašlabuma tīkotāji.
Kāds iespaids jums palika par oligarhu sarunās izlasīto? Cik svarīgi, lai šāda veida shēmošana saņemtu politisku vērtējumu, ko nedeva Saeimas izmeklēšanas komisija?
Nodalīsim to, ka politiskie līderi sarunās dala amatu vietas, kas ir pasaulē aprobēta prakse. Viena puse zondē, kā rīkotos otra puse, tādējādi liekot pamatus par vienošanos. Nepieņemami no “Rīdzenes” sarunām – politbiznesa taisīšana. Tādā lietu bīdīšanā vinnētājs pat nav sarunu dalībnieka partija, kur nu vēl valsts. Patiesā labuma ieguvēji ir politbiznesmeņi, kuri partijas izmanto kā nišas. Tā ir uztraucošākā lieta, kas politisko procesu nostāda kājām gaisā. Trešais, kas mani iespaidoja – šīs sarunvalodas kultūra. Tas liecina, ka pēdējais laiks mainīt personāžus Latvijas politiskajā ainavā, jo šādi 21. gadsimta Latvijas vērtības un mērķus nesasniegsim. Attiecībā uz Saeimas izmeklēšanas komisijas darba vērtējumu – tā dēvēto oligarhu veidotais menedžments izrādījās labāks nekā komisijas politiķu veidotais. Apstiprinājās fakts no biznesa vides, ka slikta ideja ar labu menedžmentu ir krietni dzīvotspējīgāka nekā laba ideja ar sliktu menedžmentu. Pēc gūtā rezultāta parlamentārās izmeklēšanas ideja man šķiet degradēta uz ilgiem laikiem.
Vai nav jābažījas, ka pēc nākamajām vēlēšanām valdību veido ZZS un “Saskaņa”, kā paredz daži vērotāji?
Es to neizslēdzu. Vācijā sociāldemokrātu līderi gan pirms, gan arī uzreiz pēc vēlēšanām gandrīz vai zvērēja neiet vienā koalīcijā ar A. Merkeles kundzes vadīto partiju, bet šodien tāda izveidota, jo nevarot dabūt gatavu neko citu. Lielai daļai sabiedrības, kas iestājās par brīvu Latviju brīvā Eiropā, tas var būt pamatīgs morāls trieciens. Tā būtu trauma, pēc kuras psiholoģiski grūti atgūties ilgstoši. Posttraumatisms rada domāšanu, kas mazina mūsu iekšējos spēkus. Ja iekšējie spēki iet mazumā, arī rīcība kļūst sasaistītāka, sapinas sīkās lietās un otršķirīgās prioritātēs. Tad ieraujam galvu plecos, esam pieļāvīgāki nelietībām, ilūzijām, meliem, nevajadzīgiem kompromisiem. Tad no prioritātēm izstumjam lielo lietu vērtības, piemēram, domas un vīzijas par Latvijas nākamajiem simts gadiem. Pie tā negribas nonākt. Mums sevī jāstiprina iekšējais es, katram – kā nācijas sastāvdaļai. Arī Latvijā dzīvojošiem krieviem, ukraiņiem, baltkrieviem, ebrejiem, pārējiem. Esam vienā laivā. Vienīgais, ka pamatnācijai jāuzņemas lielāka atbildība par vienkopus sadzīvošanu, kad šo laivu iepūš lielākā vētrā.
