Bieži esat ārzemēs, sekojat starptautiskajai presei. Latvijas Bankas prezidenta aizturēšana, finanšu skandāli – tas taču neuzlabo Latvijas tēlu partneru acīs. 4
Tas reputāciju pasliktina. Visi skatās uz savstarpējo sadarbību perspektīvām. Tēlu var labot ar mūsu ļoti aktīvu, apliecinošu pozīciju – jā, esam austrumeiropieši, bet ar augstu Eiropas lietu izpratni, īpaši par jaunās ES koptelpas veidošanas tēmu. Tiesa gan, pašlaik ES priekšstati par nākotni ir sadrumstaloti. Pastāv divas filozofijas, ko austrumdaļā spēcīgāk pārstāv Polija, Ungārija – iepretī “vecajai” Eiropai. Šobrīd Eiropai pazudis stāsts, kas to vieno vienā veselumā, kas savulaik bija Eirokopienu veidojošiem harismātiskiem nacionālo valstu līderiem. Šodien Briseles politiku tiecas veidot otrā ešelona ierēdņi – eirokrāti. Ja jauno stāstu veido ierēdniecība, kas pa savai gaumei kārto savienības attīstības jautājumus, tas nevar beigties visai labi.
Kā jūs apmierina Kučinska valdības darbošanās? Pēc divu gadu pastāvēšanas februārī vērtējumi, tostarp no uzņēmēju puses, bija visai atzinīgi, taču pēc tam valdību sāka vajāt neveiksmes gandrīz visās frontēs!
Varbūt jautājums ir par fundamentālāku lietu – paaudžu maiņas nepieciešamību politikā, arī uzņēmējdarbībā. Vai pašreizējā politiķu, arī uzņēmēju paaudze joprojām dominēs, Latvijai saskaroties ar nākotnes izaicinājumiem? Uzņēmumu vadībā arī nāk brīdis, kad stūre jānodod jaunākiem. Pārmaiņas ir vienīgais uz ilgtspēju orientētas uzņēmējsabiedrības izdzīvošanas variants, un politikā, manuprāt, ir tāpat. Abās jomās laikus jādod virzība jaunajiem – jūs tagad esat gaidīti ar jūsu redzējumu, degsmi, enerģiju un modernāku, integrētāku izpratni par rītdienas uzdevumiem. Pārāk ilga aizkavēšanās varas pozīcijās bieži beidzas ar strauju norietu ne tikai šiem vadītājiem, bet arī organizācijām, biznesa vienībām, ko viņi vadījuši.
Tam varētu pilnībā piekrist, ja būtu drošas rokas, kurām nodot līderības grožus.
Te nonākam pie nepatīkamas, bet ārkārtīgi svarīgas tēmas, ka vienlaikus ar tehnoloģisko revolūciju, klimatiskām, ģeopolitiskām izmaiņām notiek arī demokrātijas modeļa transformācija. Līdzšinējais modelis acīmredzami nonācis restarta pozīcijās. Jāsaprot, kas būs restartētāji. Vai tās būs partijas, kas strādāja pēc vecās demokrātijas principiem un līdzšinējās parlamentārās demokrātijas (lietu sarunāšanas) taktikas? Baidos, ka ne.
Ja gribam jēdzīgākus vēlēšanu rezultātus, droši vien citādi jāpieiet pašam vēlēšanu procesam. Latvijā parlamenta vēlēšanām atkal tuvojamies ar saskaldītām sīkpartijām, kuru izredzes pārkāpt 5% barjeru ir svārstīgas. Kam izredzes šķiet visšaubīgākās, tās meklē draudzību ar citām sīkpartijām. Politikā aritmētika, ka 2% atbalstītāju plus vēl 2% plus 1% ir 5% – nestrādā.
Bet tepat Eiropas robežās bija Makrona ievēlēšanas fenomens. Uz prezidenta vēlēšanām jaunais politiķis dibināja kustību, kas īsā darbības laikā nodrošināja viņa kļūšanu par Francijas prezidentu, atstājot zaudētājos tradicionālo lielpartiju kandidātus. Arī Francijas parlamenta vēlēšanās viņa dibinātā kustība uzvarēja ar aptuveni 40% balsu. Arī nesen ievēlētā Austrijas jaunā premjera Sebastijana Kurca pārstāvētās Tautas partijas pirmsvēlēšanu transformācija uzrāda līdzīgus simptomus kā Francijā – sabiedrība ir nogurusi no vadošo partiju nomenklatūras. Kurcs kongresā no partijas biedriem saņēma mandātu nelikt sarakstā partijas birokrātus, ilgtermiņa nomenklatūru, bet dot priekšroku pie partijas nepiederošiem profesionāļiem. Rezultāti bija vairāk nekā pārliecinoši.
Tātad gudrākie līderi aptver, ka šajā Eiropas kopienas pretrunīgās attīstības posmā “rullēt” pēc tradicionālo partiju ierastām vecām shēmām vairs nevar. Atstrādātās metodes vairs neraisa pilsoņu uzticību. Reprezentatīvās demokrātijas modelis prasās pēc būtiskas atjaunošanas. Bez tā nav iespējamas kvalitatīvas pārmaiņas, ko prasa nākotnes sarežģītie izaicinājumi. Krīžu laiki ir pārmaiņu laiki. Tālajā 1996. gadā Liepājā krīzes apstākļos apvienotais uzņēmēju un bezpartijisko, un vairāku partiju kopējais saraksts uzvarēja municipālvēlēšanās. Minētie piemēri rāda to, ko gribu teikt, – kvalitatīvas pārmaiņas politikā šobrīd iepējamas, taču tās nevar notikt, nepiesaistot pārmaiņām bezpartijisko pilsoņu un organizāciju potenciālu.
Jau cienījamais Egils Levits norādījis, ka Latvijā bezpartijiskie nemaz nav tiesīgi uzstādīt vēlēšanu listes. Tiesības uzurpējušas partijas vai to apvienības. Par listēm izlemj valdes, varbūt iekļauj pa bezpartijiskam kandidātam, bet pirmos numurus noteikti izdala uzticamiem, pārbaudītiem biedriem.
Paskatāmies uz partiju rezervistu soliņiem. “Vienotība” par Ministru prezidenti virzīja partijā neilgi esošu pieredzējušu ierēdni L. Straujumas kundzi. Arī citas partijas atbildīgos posteņos bieži norīko no ierēdniecības nākušos. ZZS arvien mēģināja vinnēt vēlēšanas ar A. Lembergu kā premjeru karogā, kurš nekad tā arī neiet par premjeru. Arī M. Kučinskis ir nelielās ZZS apvienības Liepājas partijas biedrs. Partijām jūtami trūkst profesionālu cilvēkresursu, virzot kandidātus izpildvaras amatos. Savukārt romantiskie laiki, kad ticība partijām bija ievērojami augstāka, līdz ar to arī iespēja rekrutēt partiju rindās augsta profesionāla līmeņa vai sabiedriskas autoritātes no bezpartijiskajiem, ir beidzies.
Tie ir konkurenti! Izspiedīs vecos bukus!
Redzot, kā viens otrs “vecais” staigā no partijas uz partiju, jākonstatē, ka daudziem būšana politikā nav ideoloģijas jautājums, bet savas eksistences nodrošināšana. Tā nav laba ziņa vēlētājiem. Kamēr viņi staigātājus nesodīs ar neievēlēšanu, tikmēr politiķi turpinās mētāties labākas vietas meklējumos, partijas nepiespiedīs meklēt jaunus kadrus. Ir interesants teiciens – tauta vienmēr ievēl nepareizi, bet jūt pareizi. Piemērots Latvijas gadījumam. Sajūtas ir pareizas, bet uz vēlēšanām jāizšķiras starp trim četrām partijām un tad šķiet – jābalso par mazāko ļaunumu. Tas ir par maz valstij, kas grib ielēkt pirmā ātruma Eiropā, attīstīties, veikt lielus uzdevumus. Bezdibeni divos lēcienos nepārlec. Tāpēc šobrīd, ja partijas ņemsies ap sīkajām nišiņām, nopūlēsies salasīt 5 – 6%, sakot, pēc tam koalīcijas sarunās gan jau izspiedīs pāris ministru krēslu, radikālas pozitīvas pārmaiņas, tostarp sabiedrības noskaņojumā, nesekos. Tad Latvija kļūst nekonsolidētāka, ar ievainojamāku imūnsistēmu pret ārējiem kairinājumiem, kāds ir Krievijas faktors, Briseles faktors, iekšējais sociālais faktors, sabiedrības konsolidācijas faktors.
