Uzņēmējs Pīlēns: Pie mums iedzīvojusies lobijekonomika 4
Saruna ar uzņēmēju, firmas “UPB” līdzīpašnieku Uldi Pīlēnu.
Man šķiet, valsts simtgadē avīzēs vajadzēja uzklausīt vēstures autoritātes, kultūras izcilības, tautsaimniekus, kas dzīvē daudz paveikuši, bet vietas aizņem ģenerālprokurors, KNAB vīri, finanšu uzraugi – represīvo iestāžu pārstāvji, kas vēsta par kriminālām nepatikšanām, un tas nemaz nerada svētku sajūtu. Kā jums, no sava skatpunkta raugoties, izskatās?
U. Pīlēns: Lietām jāpieiet ar vēsu prātu. Nekādi nemazinu mūsu Latvijas simtgades svinēšanas nozīmi, taču ar to dzīve neapstāsies, nāks 101., 102. un citi gadi. Jubilejas ir laba lieta, bet der atcerēties jēdzienu “fokusēšanās ilūzija”. Tas ir, kad kaut ko pārspīlēti izvirzām priekšplānā un samērojam visu rīcību tikai ar to, tajā brīdī aizmirstot, kas reālā dzīve notiek ilgtermiņā gan pirms, gan pēc jubilejām. Tikpat asimetriski mēdz rīkoties mediji, liekot sliktās, skandalozās ziņas uz vāka, bet labās un iedvesmojošās vēstis – beigās. Reālā dzīve ir daudz sabalansētāka.
Man liekas svarīgi saprast trīs lietas. Viena, ka jāsaglabā miers, kad sastopamies ar to, ko nav mūsu spēkos izmainīt. Otrs, ka jārada sevī drosme, lai mainītu lietas, ko varam mainīt. Trešais, ka nepieciešama gudrība, lai atšķirtu pirmo lietu no otrās. Teiksim, laika apstākļus nav mūsu spēkos mainīt, tāpēc piemērojam tiem atbilstošu apģērbu, bet savu un savas valsts dzīvi spējam ietekmēt, tāpat arī procesus uzņēmējdarbībā, politikā, un tam ir nepieciešama gan drosme, gan gudrība.
Kāds ir jūsu skatījums uz “ABLV bankas” nedienām? Te parādījās divas filozofijas. Pirmā, ko atzīmēja Vjačeslavs Dombrovskis, – mums veidojoties atņemšanas ekonomika. Mīnus tranzīts, mīnus nerezidentu naudas apkalpošana – kā pelnīsim? Viņam pievienojās balsis, kas sauca, cik slikts ir amerikāņu iespaids, kas vienā rāvienā sagrauj banku ne ar to sliktāko reputāciju un finanšu stāvokli. Iepretī otra filozofija, ka Latvijā jāpārtrauc darboties ar nerezidentu līdzekļiem, jo tie bieži saistīti ar naudas atmazgāšanu, pat terorisma atbalstīšanu un nes līdzi netīra biznesa ieražas. Kur ir Latvijas sekmīgas saimniekošanas nākotne?
Par radušos situāciju varu atbildēt ar savas vecmāmiņas vārdiem: “Dievs nemīl, ka nabagi trako.” Viss ir veselīgu proporciju jautājums. Lietas nav jāaizliedz, bet jādara secīgi un saprātīgos mērogos. Ja mazās Latvijas dolāru transakciju apjoms pasaulē sasniedza 1%, tad šāds apgrozījums nav samērojams ne ar mūsu valsts izmēru, ne ar tautsaimniecības struktūru, ne arī ar mūsu politikas spēju šādu proporciju starptautiski pamatot un aizstāvēt. Daļa no Latvijas finanšu sektora pārāk aizrāvās ar iespēju pelnīt no šīm transakcijām, automātiski deformējot visa Latvijas banku sektora profilu un tēlu. Tas attiecas arī uz tranzīta “svaru” valsts tautsaimniecībā. Neatkarības atjaunošanas sākumposmā tranzīts skaitījās galvenais ienākumu pienesējs Latvijas ekonomikai. Šīs abas tēmas bija pārspīlējumi, kas ved pie situācijas, ka ilūzijas kaut kad mirst, īpaši mainoties ārējiem apstākļiem.
Politikā līdzīgi. Ja “spēlējamies” ar pasaules attīstītākās valsts valūtu pretēji šīs valsts ideoloģiskajiem uzstādījumiem, turklāt atrodoties pie citas milzīgas un ideoloģiski citādi noskaņotas valsts robežām un strādājot ar naudu, kas plūst pāri robežām, tad spēkā vecais teiciens – uz diviem krēsliem vienlaikus nenosēdēsi.
Es šo jautājumu saistītu ar mūsu tautsaimniecības kopējo orientāciju un pašreizējo profilu. Arī ar sajūtu, kurā koordinātu sistēmā atrodamies un gribam būt nākotnē. Mēs piederam pie ES ekonomiskās telpas, mums ir kopīga aizsardzības sistēma, atvērtas iekšējās robežas. Šajā brīdī domāt, ka mums ir putna brīvības visatļautība, nerēķinoties ar partneriem un vienlaikus nepārkārtojot Latvijas ekonomiku uz ilgtspējīgāku nākotnes modeli, joprojām paļaujoties tikai uz ES fondu līdzekļiem un dāvinājumiem, ir valsts politiskās atbildības jautājums. Tostarp uzņēmēju, banku īpašnieku un īstenībā katra no mums.
Runājot par mērķiem un to sasniegšanu, der atcerēties šaha klasiķa Botviņņika ieteikumu. Viņš bija sarēķinājis, ka uz šaha galdiņa iespējami 10 simt piecdesmit piektajā pakāpē gājieni. Tas nozīmē, ka visus gājienus, virzoties uz mērķi, nevar izskaitļot. Līdz ar to Botviņņika ieteikums bija – ar katru soli nostiprini savu pozīciju! Latvijas politiskajā telpā uzdevums būtu – ar katru soli stiprināt valsts pozīciju, sabiedrības konsolidēšanas pozīciju, kā arī politiskās, ekonomiskās, sociālās intereses. Tā dara Eiropas mazās veiksmīgās valstis.
Vai Latvijai ir vajadzīgs banku sektors? Protams, tas ir pašsaprotami, bet jāseko līdzi, lai tas ir samērojams ar reālo ekonomiku. Vai varam veikt dolāru pārskaitījumus? Vai varam strādāt ar nerezidentu naudu? Jā, visa pasaule to dara, tas ir tikai proporciju, naudas izcelsmes un klientu reputācijas jautājums. Visas lietas jādara sabalansēti, tas pats attiecas uz visām nozarēm.
Esat aicinājis Latvijai dziļāk integrēties Eiropas Savienībā, kur vien iespējams. Tas mums izdodas?
Diemžēl nepietiekami. Kaut vai elementāri papētot valsts līderu vizīšu maršrutus. Galamērķis un ģeogrāfija beidzamos septiņus gadus ietiecas Austrumu pusē, ko, iespējams, var mēģināt attaisnot ar Austrumu partnerības politiku. Bet vai ir inventarizēts sausais atlikums no pēdējo gadu ceļošanas šajā virzienā? Ko tur iemācījāmies? Ko ieguvām ekonomiski? Varbūt uz Austrumiem ieturētais kurss nav bijis racionālākais enerģijas, resursu tērēšanā. ES ekonomiskā telpa ir tā telpa, kur Latvijai tiešām būtu jāiekļaujas un dziļāk jāintegrējas politiski un ekonomiski. Diemžēl šajā virzienā pirmās personas dodas galvenokārt tikai formāli diplomātiskās vizītēs, bez patiesas, dziļākas ekonomiskās integrācijas stratēģijas. Manuprāt, Latvijai tas ir eksistenciāli svarīgākais uzdevums.
