Pašu audzēti tomāti ir visdārgākie un visgaršīgākie vienlaikus – stāsti par pilsētniekiem, kuri iekopj dārzus un tur mājdzīvniekus 1
Ilze Kuzmina, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Pavasaris ir laiks, kad pat pārliecinātam pilsētniekam bieži vien vairāk gribas būt pie dabas un iedēstīt kaut sīpolu podiņā uz palodzes. Taču ir ļaudis, kam dzīve pilsētā nav šķērslis, lai iekoptu skaistu dārzu, turētu mājputnus, trušus vai pat zirgus. Kāda ir šo cilvēku pieredze un ko dod tuvība dabai, par to šajā rakstā.
Arita Ratniece Ogrē audzē trušus, pārsvarā kā mīļdzīvniekus, jo atzīst, ka tie ļoti labi noņem stresu. “Kad esmu darbā pārstrādājusies, pietiek aiziet pie trusīšiem: uzreiz ir citas domas, citas sajūtas, smadzenes atslēdzas no darba un ikdienas,” viņa saka.
Līga Vasiļūna bijusi preses fotogrāfe, taču nu jau teju desmit gadus viņa kopj savu urbāno dārzu, kurā galvenā loma atvēlēta mājputniem – tie urbānā dārza ziedu laikos bijuši pat ap diviem simtiem. Putnus viņa audzē privātmājā Pārdaugavā. “Putnus ieviesu, jo, kad bērni bija mazi, bija svarīgi, lai ir pašiem savas olas no vistām, par kurām zinu, ko tās ēdušas,” paskaidro Līga. “Turklāt vēlējos, lai bērni pierod pie dzīvniekiem un iemācās viņus apkopt, dzīvo tuvāk dabai. Dzīvojot Rīgā, mani bērni ir izauguši, līdzīgi kā aug lauku bērni. Arī man pašai ir vajadzīga lauku sajūta.”
Bet kāpēc tad vienkārši nepārvākties uz laukiem? Līga atbild, ka pilsētā dzīvot tomēr ērtāk: darba, izglītības un citu iespēju dēļ.
Savulaik, dzīvojot Berlīnē, priecājos, ka pat tuvu pilsētas centram ierīkoti kazu un mājputnu aploki, ko var izstaigāt katrs interesents. Rīgā nekā tāda nav. Latvijas Dabas fonda (LDF) biotopu eksperte un botāniķe Rūta Sniedze-Kretalova mieri-na – Rīgā toties ir cita savdabība. Pilsētas nomalē Vakarbuļļos vasarās mēdz ganīties LDF mobilā ganāmpulka govis, kas noēd zāli dabiskajās pļavās. “Lopiņš pilsētā – tas nav nekas unikāls. Dzīvnieks ir gan mauriņa apsaimniekošanas veids – ir teritorijas, kur tas pat ir labākais risinājums –, gan sabiedrības iespēja būt lielākā kontaktā ar dabu,” teic R. Sniedze-Kretalova.
Dzīvnieku turēšana pilsētā mazina urbāno sajūtu: ir jauki, ja netālu iedziedas gailis vai var aiziet ar bērniem uz putnu sētu, pabarot vistiņas ar pieneņu lapām.
Biežāk gan daba ienāk pilsētā ar parku un dārzu palīdzību. Rīgas parki ir ļoti skaisti, taču daļa rīdzinieku kopj paši savu māju apkaimi, tiecoties to padarīt pēc iespējas zaļāku un daiļāku.
Avita Jasliņa arī reiz bija rakstoša žurnāliste, bet tagad viņa ir dārzniece un sertificēta ainavu tehniķe, kas žurnālā “Praktiskais Latvietis” regulāri sniedz padomus par dārza kopšanu. Kādam varbūt šķitīs, ka tad jau Rīgu Avita nomainījusi uz dzīvi laukos vai vismaz mazpilsētā, taču tā nebūt nav: viņa bijusi un arī tagad ir rīdziniece, un palīdz iekopt dārzus citiem gan pilsētā, gan ārpus tās. Avita uzskata, ka tuvība dabai ir vajadzīga un ļoti svarīga arī mūsdienu cilvēkam. Dārzs ļauj arī pilsētniekam kaut uz brīdi justies kā dabas sastāvdaļai.
“Kad cilvēks kopj dārzu, viņš, pat ja dzīvo pilsētā, seko dabas ritmam un rīkojas saskaņā ar dabu,” uzskata arī Rūta.
Pie trušiem līdz pat pusnaktij
Arita par “trušu cilvēku” kļuva nejauši. Iepriekš turējusi gan suņus, gan smilšu peles, Džungārijas kāmi, žurkas, fretku, kaķi un arī pundurtrusi.
Pirms aptuveni pieciem gadiem, aizbraucot ciemos pie vīramātes, kura arī tur trušus, redzējusi kādu citu sugas brāļu nepieņemtu trusi un nolēmusi to ņemt līdzi. Izrādījās, ka tā ir trušu māte gaidībās, un jau pēc piecām dienām jaunajās mājās mazuļi bija klāt.
Nācies pagalmā būvēt būrīšus trušiem. Aritai iepatikušies šie dzīvnieki, viņa ieinteresējās par trušu šķirnēm, tagad pagalmā jau mīt ap 70 trušiem. “Ļoti savairojušies,” smej jaunā sieviete.
“Izvēlos audzēt tās šķirnes, kas mani piesaista gan vizuāli, gan rakstura ziņā,” stāsta Arita.
Vai tad trušiem ir dažādi raksturi? “Protams!” attrauc trušu audzētāja. “Piemēram, Šampaņas sudrabotajiem trušiem ir šerpāks raksturs, bet Jaunzēlandes baltie, kas ir mana mīļākā šķirne, ir salīdzinoši mierīgāki. Sudrabotajiem nepatīk rokās, tos kā mīļdzīvniekus īsti nevarēs turēt, bet baltos droši var turēt istabā un mīļot. Ir arī citas tramīgas, straujas dabas šķirnes.”
Toties Jaunzēlandes baltie ir ne tikai mīļi, bet arī “fifīgi pēc izskata”. Tāpat starp Aritas favorītiem ir čehu raibais trusis. Diemžēl grūti pavairot, jo “vaislas materiāls nav pieejams Latvijā”.
Darba ar šiem mīļdzīvnieciņiem ir daudz: ik vakaru jādodas viņus barot un dzirdīt, kas prasa vismaz stundu, bet citreiz pat divas. Nedēļas nogalēs jātīra būri –tad nu trušiem sanāk veltīt visu dienu. Ja kādreiz secina, ka būri jāiztīra arī darbadienā, tad nākas darboties līdz pat pusnaktij.
Trušu audzētāja atzīst, ka viņas hobijs ir ļoti dārgs – gadā tiekot iztērēta summa, kas rakstāma ar četriem cipariem, –un atrašanās pilsētā izmaksas tikai palielina. Piemēram, savas zāles nav, visu gadu jāpērk siens. Truši ēd arī kombinēto barību un dārzeņus, piemēram, burkānus. Var dot arī skābenes, ābeļu vai kārklu zarus no pašu dārza.
Tiesa, izmaksas ir ne tikai trušu ēdināšana, bet arī jaunu dzīvnieciņu iegāde. Gadās gan arī pašai kādu trusi pārdot pārsvarā kā mīļdzīvnieku, izstāžu dzīvnieku vai vaislinieku. Truša gaļu Arita netirgo, kaut gadās, ka kāds dzīvnieciņš tomēr tiek nolemts apēšanai: ja neatbilst šķirnes standartam.
Arita darbojas sīkdzīvnieku audzētāju biedrībā “Trusis un citi”, jo šis ir hobijs, kurā visu laiku jāmācās. Arita gājusi pārraudzības kursos, lai drīkstētu sagatavot dokumentus par trušu šķirnēm, dodas uz semināriem un citiem pasākumiem.
Jautāta, kādas grūtības rada trušu audzēšana tieši pilsētā, Arita skaidro, ka uzmanīgāk jāieplāno truseņu lecināšanas laiks: trusenēm nevajadzētu būt gaidībās vai tikko dzemdējušām, piemēram, ap jauno gadu, kad bieži dzirdami uguņošanas trokšņi. Ja trušu mamma ir stresā, viņa mazos nevis lolo, bet dara tiem pāri.
Sākumā Arita nezināja, kur likt trušu mēslus: pašas dārzam tik daudz nevajag. Taču izrādījies: ja šādu mantu atdod par velti, tā ir uz izķeršanu!
Kopumā dzīvnieku kopšana Aritai nav nekas svešs: bērnībā dzīvojusi lauku ciematā, un vecmāmiņai bijuši gan lopiņi, gan mājputni.
Pat 200 vistu
Kā rīdziniece nonāca līdz putnu fermai pilsētā? Līga stāsta, ka nāk no laukiem, kur joprojām dzīvo viņas vecāki, un pirms aptuveni desmit gadiem mēģinājusi pierunāt mammu sākt audzēt putnus. “Domāju: ja man būs cāļi, ko viņai iedot, tad mamma piekritīs,” atceras Līga. Tāpēc, pasūtījusi retu vistu šķirņu olas un lietotu inkubatoru tīmeklī, nolēmusi “pati” cālēnus izperēt. Olas “ieradušās” no Vācijas un Anglijas.
Taču arī tad, kad cāļi izšķīlušies, Līgas mamma atteicās ņemt putnus, un tā sākās urbānais dārzs, kur sākumā dzīvoja 21 putns. Taču dārza ziedu laikos bija pat ap 200 vistu: kopumā 20 dažādas šķirnes. Patlaban ir ap 30 vistām, kā arī sešas pīles un astoņas zosis. Zosu turēšana sākās ar vienu zostēviņu, kurš nesen devās mūžībā. Savulaik viņš vienīgais izšķīlās no 30 perinātām zosu olām.
“Man ir Tulūzas zosis, kuru Latvijā tikpat kā nav. Tās pārsvarā tiek audzētas Francijā,” palepojas Līga. “Tās ir vienas no lielākajām zosīm pasaulē.”
Tagad putnkope uzskata: ja putnkopība ir hobijs, nevis bizness, nevajag ieviest vairāk par 30 putniem, lai nepārvērstos par kalpu spārnaiņiem un dzīvē atliktu laika arī kam citam.
Starp citu, ja grib dažādu šķirņu vistas, ir svarīgi, lai tās nesajaucas, un tas putnu turēšanu padara vēl sarežģītāku: katrai šķirnei vajag savu voljēru, jo gailim ir vienalga, kādu šķirni noskatītā vista pārstāv. Tāpēc tik daudz šķirnes Līga varēja turēt, pateicoties tam, ka viņai ir liela saimniecības ēka un Rīgas mērogiem plašs dārzs.
Ik pa laikam Līgas putnu ganāmpulku paplucinājis vistu vanags. “Par to ļoti brīnījos: biju domājusi, ka pilsētā šādu plēsīgo putnu nav, bet, izrādījās, ka Rīgā ir ļoti daudz vanagu. Lai pasargātos no vanagiem, vērts turēt pērļu vistas, kas ir ļoti vērīgas: pirmās pamana uzbrucēju un brīdina citus putnus.”
Tagad gan putnu skaits krities arī tāpēc, ka Līga daļu putnu pārdevusi. Toties vistu vanags vairs Līgas putnus neēd, jo viņai ir dārza sargs – pieradināta vārna: “Reiz manā pagalmā nogāzās vārnu ligzda ar vārnēniem. Nesu viņiem ēst. Viena vārniņa turējās nost, bet otra bija gatava draudzēties. Tagad izaugusi, no cilvēka nebaidās, kaut rokās nedodas, atlido, kad viņu saucu. Kad lido vanags, vārna uzreiz brēc, jo viņa sapratusi, ka manas vistas jāpieskata.”
Vaicāju, vai reizēm kāda vista nonāk arī zupas katlā. Līga atbild, ka tāds liktenis piemeklējis tikai agresīvos gaiļus: tos, kuri apdraud citus.
Tikt galā ar putnu audzēšanu Līgai palīdz tas, ka savulaik iegūta veterinārārsta asistenta izglītība.
Darba ar putniem ir daudz, bet Līgai daudz palīdzējuši viņas trīs bērni, kas gan pakaišus nesuši, gan putnus barojuši.
Līga atzīst, ka mājputnu turēšana ir dārgs hobijs, jo, piemēram, ar olu pārdošanu var sākt pelnīt tikai tad, ja ir ap 200 putnu. Daudz olu putnu dārzā ir vien pavasaros: citā laikā pat pašu galdam olu var trūkt. Tomēr daļēji barības iegādes izdevumus var segt, pārdodot jaunos cāļus. Lētāk būtu iegādāties graudus vairumā, bet tas pilsētā ne vienmēr iespējams, jo nav tos īsti kur glabāt, turklāt lielus krājumus var apdraudēt arī žurkas.
Pirms mājputnu audzēšanas Līga turpat Rīgā turējusi divas trušu mātes, taču tās saslimušas un vairs nav bijušas derīgas trusēnu radīšanai.
Runājot par to, kādas ir grūtības, turot putnus un citus nelielus mājlopus pilsētā, Līga smej, ka problēmas nav lielākas kā lauku vidē. Savulaik viņa strādājusi par pastnieci un nesusi pensiju kundzītei, kura vistas turējusi pat dzīvoklī, un viss bijis tīrs un bez smakām. Svarīgi uzturēt tīrību, tad kaimiņiem nebūs iebildumu.
Arī R. Sniedze-Kretalova saka: dzīvnieks kā tāds nerada antisanitārus apstākļus; viss atkarīgs no cilvēka, kas par viņu rūpējas.
“Mums ir gan kaimiņi, kas ir ļoti priecīgi, ka viņiem blakus ir putnu dārzs. Ir pat kaimiņi, kas gatavi vienmēr palīdzēt, bet ir arī tādi kaimiņi, kam viss traucē: ja nebūs gailis, kas dzied, tad traucēs pļaujmašīna,” stāsta putnkope.
Gadījies gan arī, ka nāca kāda dāma, kas nez kāpēc bija iedomājusies, ka Līgas putni ir badā, un gribējusi tos piebarot: “Putns ir putns: ēdīs, kamēr kritīs no pārēšanās, bet ar to arī jārēķinās, ka pilsētās ir vairāk cilvēku, tas var dažkārt traucēt un kaitēt.”
Tiesa, sazinoties ar Rīgas pašvaldības policiju, noskaidroju, ka sūdzības par dzīvnieku turēšanu pilsētā tiek saņemtas ļoti reti, tātad sabiedrība ir dzīvniekiem draudzīga.
Līgas urbānais dārzs gan nav tikai putnu dārzs: tajā ir arī daudz puķu, un vienu brīdi Līga tās sēja vairumā, lai tiek arī citiem.
Arī puķkopībā lieli palīgi ir bērni.
Vienubrīd vēlējusies pat veidot oficiālu stādaudzētavu un putnu dārzu: lai ļaudis var nākt pie viņas gan nopirkt puķu stādus, gan papriecāties par putniem. “Bet tā bija utopiska ideja, jo Latvijā gan ļoti daudz ieved stādus no ārzemēm, gan tepat uz vietas daudzas zemnieku saimniecības tos audzē,” secinājusi Līga.
Tā nu puķu dārzs arī palicis vien pašu priekam. Piemēram, peonijas vien Līgai ir pussimts šķirņu, bet hostas – 60 šķirņu! Jau martā sāk ziedēt sniegarozes, bet visu gadu dārzkopi priecē daudzgadīgās dekoratīvās graudzāles.
Kā putni sadzīvo ar ziediem? Līga atzīst, ka daļa brīvi staigā pa dārzu, tāpēc jācenšas visu iežogot. Reiz bijusi neraža ar hostām: zosis tām tikušas klāt un nograuzušas pa tīro.
Arī dārzeņus pašu vajadzībām Līga audzē pati.
Dārzs parāda, kādi esam
“Dārzu mēs veidojam saskaņā ar to, kādi esam paši,” ir pārliecināta dārzniece Avita Jasliņa. “Tāpēc, veidojot kādam dārzu, mēģinu sajust tā cilvēka vērtības. Piemēram, ir cilvēki, kuri vēlas dārzu, ko nevajadzētu miglot vai mēslot ar ķīmiskiem līdzekļiem. Ja cilvēks saka kategorisku “nē” ķīmijas lietošanai, tad ne visas dārza kultūras būtu ieteicamas. Piemēram, rozes bez ķīmijas labā stāvoklī ir teju neiespējami uzturēt. Var jau, protams, nolasīt ar rokām katru laputi vai plankumaino lapu, bet to parasti neviens nevēlas darīt. Tāpēc, ja gribam dabiskumu un daudzveidību, labāk izvēlēties vienkāršākus augus. Ja tiecamies pēc tā, lai dārzā zum bites un lidinās taureņi, jāstāda nektāraugi.”
Avita stāsta, ka dārzs ļoti daudz pasaka par tā kopēja personību: “Zināmā mērā dārzs parāda dārznieka rakstura īpašības. Piemēram, ja dārzā ir ļoti daudz cirpto augu, var secināt, ka kopējam ļoti patīk ieviest kārtību. Ir cilvēki, kuri pat mēdz apcirpt augus, kam parasti formas neveido.
Man bija kliente kāda zobārste, kurai ļoti patika konusveida tūjas, viņas vīrs jokoja, ka tūjas izskatās gluži kā zobiņi rindā.
Ir arī cilvēki, kam patīk brīvi, mežonīgi dārzi. Man ir bijuši klienti, kas saka: tikai nepārvērtiet manu dārzu par daiļdārzu.
Arī krāsu gammu dārzam cilvēki izvēlas atbilstoši savam raksturam: ja kliente pati ģērbjas krāsaini, tad diezgan droši ir tas, ka arī dārzu viņa gribēs košu. Ja dārzam izvēlas neitrālāku toņu gammu, tad parasti cilvēks šādos toņos arī ģērbjas.
Tāpēc, pirms iekārtot dārzu, jāiepazīst tā saimnieks. Tā nu sanāk, ka ar dārzu strādāju pakārtoti, pirmkārt, cenšos izprast cilvēku, jo man jāuzķer, kāds ir viņa dzīves ritms, ko viņam patiku darīt.”
Mūsdienās pilsētnieki, kas iekopj dārzus, pirmkārt to dara skaistākas vides dēļ. Retāk ir mērķis izaudzēt savus dārzeņus un augļu kokus.
Tie, kam ir lielāka rocība un lielāks zemes gabals, parasti grib plašāku un daudzveidīgāku dārzu, taču skaidrs, ka tas prasa arī lielāku darbu. Tāpēc daudzi mēdz izmantot speciālistu palīdzību.
Avita novērojusi, ka, pārceļoties no dzīvokļa uz privātmāju, ļaudis ar lielu entuziasmu metas iekšā dārzkopībā: sarok dobes, sastāda zemenes. Taču pēcāk apjauš, cik daudz laika tas prasa, un saprot, ka daudz prātīgāk ir tos dažus kilogramus zemeņu vienkārši nopirkt. Dobes tiek aizlaistas un sāk izskatīties briesmīgi. Avita gan uzskata, ka ir jauki, ja dārzā ir vismaz garšaugu dobe. Turklāt garšaugus var ļoti labi integrēt arī dekoratīvajā dārzā. Jo sevišķi, ja ģimenē ir bērni, tas ir arī izglītojoši – parādīt, ka ne visu, ko ēdam, vajag pirkt veikalā. Arī ogas visgaršīgākās ir pa taisno no krūma.
“Gadās, ka pilsētnieki par katru cenu grib dārzā siltumnīcu, audzēt tomātus un gurķus. Ja rēķinām, cik maksā siltumnīca, cik stādi, substrāts utt., sanāk, ka tas pašu audzētais tomāts, protams, ir visgaršīgākais un labākais, bet tas arī visdārgākais tomāts, ko vien esi ēdis,” saka Avita.
Taču viņa piekrīt, ka daudziem dārzs ir terapija, kas palīdz atgūt dvēseles līdzsvaru, un tad jau izmaksas vairs nav tik svarīgas.
R. Sniedze-Kretalova, kaut arī uzsver, ka raža dārzkopjiem parasti nav tik svarīga kā darbošanās prieks, tomēr nepiekrīt apgalvojumam par augstajām izmaksām: piemēram, substrātu pirkt nav obligāti, ja ir labs komposts, ja liešanai izmanto lietus ūdeni.
“Turklāt dārzkopība ir meditatīvs process, kura laikā ķermenis arī strādā. Pat ja dārza kopšana rada kādas izmaksas, nauda ietaupās, neejot pie dakteriem! Arī laiks, kas patērēts, strādājot dārzā, pēc tam ietaupās, jo nav jāapmeklē ārstniecības iestādes!” spriež R. Sniedze-Kretalova.
LDF eksperte pati ir aizrautīga dārzkope un priecājas, ka pērn pat līdz novembra beigām baudījusi pašaudzētos tomātus.
Kā allaž mainīga glezna
Pašas Avitas piemājas dārzs ir Rīgā Bieriņos – jau tuvu Mārupes robežai. Dārzs nav liels, jo viss gruntsgabals ir vien 1000 kvadrātmetru, taču “optimāls cilvēkam, kurš strādā un arī dara citas lietas, ne tikai kopj dārzu”. Dārzs mantots no vīra vecāsmātes. Kādreiz tas bijis haotisks, jo stādīts viss, ko “kaimiņiene pār sētu iedod”. Tagad tajā ir ģeometriskas dobes. “Stādot un grupējot augus, ņemu vērā auga funkcionalitāti un dekorativitāti,” paskaidro dārzniece. “Raugos no centrālajiem skat- punktiem, domāju, kur vajag kādu mūžzaļu augu aizsegam, kur kaut ko skaistumam. Gar dārza žogu veidots daudzpakāpju stādījums trīs metru platā joslā, kur ir gan magnolijas un hortenzijas, gan kadiķi un nokarenās lapegles. Dārzu veidoju kā mainīgu gleznu.”
Dārzeņu dobju dārzā tikpat kā nav, arī siltumnīcu ģimene nevēlas, jo vīrs uzskata, ka tās degradē vidi. Tiesa, mūsdienās ir arī ļoti skaistas stikla siltumnīcas kā oranžērijas, bet tās ir ļoti dārgas.
Vērtējot pilsētnieku dārzus, Avita saka: “Arī nelieliem dārziem var piemist šarms. Dzīvojam laikā, kad ir ļoti daudz viegli pieejamas informācijas, piemēram, sociālajos tīklos var pasekot pasaulē pazīstamiem dārzniekiem, smelties daudz ideju un saņemt padomus. Ir ļoti daudz piemēru, kā mazus dārziņus var uztaisīt baigi foršos. Ja salīdzinām to, kas redzēts, piemēram, Beļģijā un Holandē, secinu, ka mēs dzīvojam ļoti šiki. Tur dārziņi bieži ir ļoti mazi ar dažiem cirptiem kociņiem, dažkārt pat zāliena nav, tas aizstāts ar akmentiņiem.”
Arī mazdārziņus, kas bieži iekārtoti pilsētu nomalēs, Avita vērtē pozitīvi: “Ne visiem ir iespēja tikt pie savas privātmājas ar dārzu, tad nu mazdārziņi ir lielisks veids, kā izaudzēt savu kabaci, gurķi vai peoniju.”
Redzēti gan arī ne tie glītākie mazdārziņi: pamestajos dārzos un to apkārtnē krājas atkritumi, bet dažs dārzkopības “eksperts” dobes no taciņām nodala ar šīfera plāksnēm. “Nekas neattaisno nekādu veidu atkritumu izmešanu, bet es negribētu piekrist, ka mazdārziņi ir kaut kas vidi degradējošs. Jautājums gan ir par dārzkopju kultūras un izglītības līmeni, taču, piemēram, pesticīdus un minerālmēslus lielākā daļa šo mazdārziņu īpašnieku lieto maz, jo viņi taču audzē dārza labumus sev!” komentē R. Sniedze-Krelatova.
Turklāt mazdārziņi ir arī pilsētas plaušas: zaļās teritorijas attīra gaisu.
Savukārt, izmantojot šīfera loksnes, ļaudis droši vien mēģina būt racionāli un lietot to, kas ir pa rokai. Viņa uzskata, ka, mainoties dārzkopju paaudzēm, uzlabosies arī dārziņu estētika, turklāt tie kļūs videi vēl draudzīgāki. Jau tagad varot novērot pozitīvas izmaiņas, piemēram, Rumbulas dārziņu kolonijā.
Piemēram, jaunie dārzkopji daudz interesējas par permakultūru, veido augstās dobes, kad tās sastāv no kārtām, kurās noglabāts gan komposts, gan pļautā zāle. Tajā pašā laikā jo-projām ir dārzkopji, kas dārza atkritumus izmet mežā. Tāpēc meži pie dārziņu kolonijām ir sevišķi piesārņoti ar invazīviem augiem – spriganēm, topinambūriem un zeltslotiņām – , kā arī pārbagātināti ar komposta materiālu, kas mežam nav vajadzīgs. Turpinot vest uz mežiem dārza atlikumus, var sanākt izplatīt aizvien jaunus invazīvos augus.
Dārznieki daudzdzīvokļu mājās?
Avitas pakalpojumus pārsvarā izmanto privātmāju īpašnieki, taču gadās arī, ka viņa palīdz padarīt skaistākus daudzdzīvokļu māju pagalmus: “Tā ir jauna, apsveicama tendence, ka arvien biežāk daudzdzīvokļu māju īpašnieki vēlas sakopt savu apkārtējo vidi. Piemēram, pagājušajā rudenī kādā māju ciematā vadīju iedzīvotāju talku, jo cilvēki gribēja paši darboties, bet vēlējās arī profesionālu padomu par to, ko un kā darīt. Rezultāts bija ļoti labs.”
Avitas ieskatā: ja daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji spētu vienoties par kopīgiem mērķiem un kopā gādātu par namu apkārtni, tās izskatītos daudz labāk nekā pašreiz, kad pie tām ir pa kādai dobei, kādam krūmam un dārza rūķim, bet nav vienota kopskata. Skaista apkārtne celtu arī īpašuma vērtību.
Ja laika ir maz un arī dārza nav, iespējams būt palodzes vai balkona dārzniekam. Kāda mana paziņa uz balkona ar zemi piepildītos melnos plēves maisos pat audzēja kartupeļus! Protams, ka nopirkt veikalā ir lētāk, bet tā neiegūsti to prieku, ko saņem, vērojot pirmos asnus un ziedus, kā arī sačamdot nobriedušo bumbuli! Ziedošs kartupelis turklāt ir ļoti skaists, gluži kā dekoratīvs augs!
Cilvēks – dabai, daba – cilvēkam
Dažādu augu audzēšana nodrošina daudzveidīgu vidi, bet tā savukārt cilvēkam liek justies labi. Vai mēs gribētu dzīvot kādā Ķīnas metropolē, kur jau vienu koku ieraudzīt ir lielākais dienas notikums, vaicā LDF eksperte. Ne velti zaļākos rajonos ir augstākas mājokļu cenas.
Taču rūpes par dārzu nāk par labu ne tikai cilvēkam, bet arī dabai. R. Sniedze-Kretalova skaidro: ieguldījums dabas daudzveidībā ir arī daži samteņu stādi pie daudzdzīvokļu nama vai balkona puķu kaste ar pāris petūnijām vai baziliku. “Tas nodrošina dabā lielāku dažādību. Jo dažādāki augi, jo vairāk dažādu kukainīšu, kam šie augi noderīgi. Ziedi ir barība apputeksnētājiem. Dobes dabai ir daudz noderīgākas nekā asfaltēti celiņi un īsi pļauts mauriņš,” viņa saka.
Rūta pazīst kādu sievieti, kas Imantā tur bites: medus vākums esot ļoti iespaidīgs, jo Rīgā ir daudz ziedu. Turklāt medus ir ļoti labas kvalitātes: pat labāks nekā ārpus pilsētas, kur daudzi lauki ir pilni ar pesticīdiem.
Interesanti, ka dārzi pilsētvidē arī samazina atkritumu daudzumu: dārzkopji mēdz gatavot kompostu, tas nozīmē, ka, piemēram, pārtikas atliekas nonāk nevis atkritumu konteinerā, bet komposta kaudzē. Kompostu savukārt izmanto krāšņumaugu, dārzeņu un garšaugu audzēšanā. Tā veidojas “skaists, noslēgts cikls”.
Uzziņa
Mājlopi un mājputni pilsētās
Rīgā reģistrēti 11 liellopi, tajā skaitā viena slaucama govs, 1244 aitas un 17 kazas, kā arī 245 zirgi un 1546 mājputni. Galvaspilsētā reģistrēti arī 84 truši un 190 bišu saimes. Nav reģistrēta neviena cūka.
Daugavpilī reģistrēti 17 zirgi, 16 kazas, 73 mājputni, 24 truši un 25 bišu saimes. Nav neviena liellopa un aitas, toties ir četras cūkas.
Liepājā reģistrētas divas slaucamas govis, 16 zirgi, septiņi mājputni, viena kaza, bet nav reģistrēti ne truši, ne arī bišu saimes, ne arī cūkas un aitas.
Jelgavā ir pat 67 zirgi, 11 liellopi, tajā skaitā deviņas slaucamas govis, kā arī deviņas aitas un 10 kazas, 11 mājputni, 33 truši, 153 bišu saimes. Nav reģistrēta neviena cūka.
Jūrmalā reģistrētas divas kazas, 14 zirgi, 24 mājputni, 147 bišu saimes. Nav neviena liellopa, aitas, truša un cūkas.
Ogrē ir trīs liellopi, divas aitas, 11 kazas, 67 truši, 75 mājputni un 29 bišu saimes. Arī Ogrē nav reģistrētu cūku. Nav arī zirgu.
Avots: Lauksaimniecības datu centrs uz 2023. gada 1. janvāri
