Lai nepaliktu par švaku pulveri! 0
Jānis Dimants, Latviešu ārstu un zobārstu apvienības valdes priekšsēdētājs, ginekoloģijas un dzemdniecības speciālists Mineapolisā, vairākus mēnešus gada nogalē pavadīja Latvijā, apmeklēja arī savu dzimto Latgali, tikās ar veselības ministri Ingrīdu Circeni un joprojām palīdz stutēt Latvijas medicīnu.
– Nesen Latviešu ārstu un zobārstu apvienība atzīmēja cienījamu jubileju – 65. dzimšanas dienu. Cik nozīmīga patlaban šī organizācija ir latviešu sabiedrībai?
J. Dimants: – Tajā apvienojušies ārsti, kas dzīvo un strādā Austrālijā, Amerikā, Eiropas valstīs, bet ne Latvijā. Kopš 1947. gada šajā organizācijā jau ir trešā ārstu paaudze, kas uztur latvisko vidi, profesionālās saites ar Latviju – kolēģi piedalās konferencēs, semināros, sanāksmēs… Tiesa, jaunie latviešu cilvēki arvien mazāk studē medicīnu. Agrāk to darīja gandrīz katrs otrais, bet tagad – reti kurš izvēlas grūtās medicīnas studijas.
Aizvadītajos vairāk nekā sešdesmit gados mēs esam daudz ko veikuši un darījuši, piemērojoties apstākļiem un attīstībai medicīnā. Jaunās iespējas un izaicinājumi ir maksimāli jāizmanto mūsu tautas labā. To mēs darījām, darām un darīsim pēc savas pārliecības un pieredzes, katrs savā laukā un vietā. Kad pirms septiņiem gadiem beidzu ār-sta praksi, Amerikā sāka ieviest e-veselību, kas patlaban ir aktuāla arī Latvijā. Tomēr medicīna vēl nav pilnībā pārgājusi uz šo sistēmu, jo tā tomēr ir iemaisīšanās ārsta un pacienta attiecībās. Kad ārsts runā ar pacientu, viņam vienlaikus ir datorā jāievada svarīgākā informācija. Tas novērš uzmanību no slimnieka. Daudzi vecākā gadagājuma ārsti joprojām strādā pa vecai modei, ko nevar teikt par jaunajiem ārstiem – viņi e-veselību ir pieņēmuši.
– Kā sokas valsts prezidentam Obamam ar reformām ASV medicīnā?
– Amerikā ir ļoti spēcīgs ārstu lobijs. Daļa mediķu joprojām ir pret valsts obligāto veselības apdrošināšanu arvien plašākam cilvēku lokam, jo mediķiem palielināsies darba apjoms, bet ne vienmēr tam nāks līdzi arī lielāks atalgojums.
Līdzīgi ir ar Latvijas ģimenes ārstiem – viņi nav mierā, ka pieaugs prasības, pienākumi, bet atalgojums – ne. Circenes kundze spiež ārstus strādāt kvalitatīvāk, lai daudz mazāk pacientu nokļūtu slimnīcās jau ielaistās slimību stadijās.
Var gadīties, ka ģimenes ārsts nokļūdās ar diagnozi, bet vairākums ārstu tomēr gan Latvijā, gan Amerikā un citur strādā apzinīgi. Galu galā taču pacientam pašam lielā mērā jābūt atbildīgam par savu veselību.
– Diemžēl ģimenes ārstu darba kvalitātes analīze nenotiek. Viņi stāsta, ka paši analizējot savas kļūdas, taču šaubos, vai šādu paškontroli var dēvēt par nopietnu darba analīzi.
– To kvalitāti nav viegli noteikt, jo tā nav tādā veidā kā, piemēram, fabrikā. Medicīnā ir daudz nenoteiktu situāciju, kuras nevar pareģot iepriekš, jo lietas var neparedzēti mainīties. Vissvarīgākais ir ārsta attieksme pret pacientu. Diemžēl ir dzirdēti visādi nostāsti, ne vienmēr pozitīvi. Kļūdas var gadīties visiem, bet galvenais, lai nebūtu apzināta nolaidība. Ja ārsts to kļūdu mēģina segt, tad vēlāk rodas ļoti nepatīkamas situācijas. Trīsdesmit septiņos darba gados, par laimi, man nav gadījušās tādas situācijas, kuras būtu jārisina tiesā.
– Kā vērtējat stāvokli veselības aprūpē Latvijā?
– Daudz lielāka uzmanība būtu jāpievērš profilaksei – cilvēkiem regulāri jāpārbaudās, grib viņi to vai ne. Jāizmēra asinsspiediens, vīriešiem un sievietēm zināmos vecuma periodos jāveic attiecīgas procedūras, jo ir tādas slimības, ko var atklāt agrīnā stadijā un gandrīz pilnībā izārstēt. Ģimenes ārsti šajā jautājumā varētu būt daudz ražīgāki, tas ir vājais punkts.
– Apmēram 60 procenti iedzīvotāju ēdot neveselīgi. Cilvēks taču ēd to, kas viņam garšo, nevis to, ko viņam iesaka ģimenes ārsts.
– Mēs visi tādi esam, tomēr reizēm ar to neveselīgo, trekno pārtiku ir jāpiebremzē. Modernos laikos daudz kas veselīgs ir pieejams, un nevajag jau būt bagātniekam, lai varētu atļauties to iegādāties.
Tiesa, Latvijā vairāk nekā 40% iedzīvotāju dzīvo uz nabadzības robežas, tāpēc nespēj nopirkt, piemēram, zāles, kas Latvijā ir trīs un pat četras reizes dārgākas nekā Amerikā. Par to pats esmu pārliecinājies, iegriežoties aptiekās, lai iegādātos sev medikamentus.
Visticamāk, šāda situācija izveidojusies mazā iedzīvotāju skaita dēļ – zāļu firmām nav izdevīgs Latvijas tirgus ar tik mazu skaitu cilvēku. Pat visu trīs Baltijas valstu tirgus lielajiem zāļu ražotājiem skaitās mazs, lai gūtu peļņu, kurā firmas ieinteresētas.
– Jūs droši vien esat dzirdējis par Latvijas mediķu sašutumu pēc publikācijas respektablajā medicīnas profesionāļu žurnālā “Lancet”, kur tika publicēts, ka mūsu valstī neilgā laikā pēc operācijām esot nomiruši 65 pacienti…
– Kad to lasīju, šķita neticami, jo tur trūka loģikas. Šī aplamā fakta atsaukšanā ir jābūt ieinteresētai gan Latvijas Ārstu biedrībai, gan arī Veselības ministrijai. Jābūt spiedienam no Latvijas puses, lai “Lancet” parāda, kā nācis pie šāda slēdziena. Medicīna Latvijā ir ļoti labi nostādīta no zinātniskā viedokļa, bet vājais punkts ir sabiedriski ekonomiskais un sociālais faktors. Esmu personīgi pārliecinājies, ka, piemēram, ginekoloģijā un dzemdniecībā ir sasniegts ļoti augsts līmenis.
– Bet kā tad jūs skaidrojat to, ka Latvijā zīdaiņu mirstība ir viena no lielākajām Eiropā?
– Līdzīga situācija ir arī Amerikā, kas ir 14. vietā pasaulē pēc jaundzimušo mirstības rādītāja pirmajā dzīves gadā. Amerikā ir ļoti liels kontingents to sieviešu, kas nerūpējas ne par savu, ne gaidāmā bērna veselību. Tiesa, ir arī tādas situācijas, kuras grūti paredzēt – gadās sarežģījumi veselības stāvokļa dēļ, arī sarežģījumi dzemdību procesā. Tur jau ir tā māksla no tiem izvairīties. Nav māksla operēt, māksla ir zināt, kad neoperēt.
– Kā jūs domājat, vai obligātās veselības apdrošināšanas sasaiste ar nodokļu nomaksu ienesīs medicīnas budžetā ievērības cienīgas naudas summas?
– Es par to šaubos.
Kaut gan veselības ministres iecere ir loģiska, tomēr valdībai ir dubultā jāpalielina veselības aprūpes budžets. Visiem veselības aprūpes speciālistiem nekavējoties – gada vai divu laikā – ir jāpaaugstina atalgojums vismaz divas trīs reizes. To nedrīkst darīt pamazām, jo ārsti un medicīnas māsas negaidīs – viņi turpinās pamest valsti.
Esmu gandarīts, ka veselības ministre kopā ar ginekologiem un dzemdniecības speciālistiem ir izcīnījusi, ka valsts beidzot sāk apmaksāt neauglības ārstēšanu. Mēs rēķinām, ka, pateicoties šai iespējai, jaundzimušo skaits Latvijā tiks papildināts par 300 līdz 500 mazuļiem gadā. Varbūt uz kopējā fona tas neizskatās daudz, tomēr ir ļoti svarīgi.
– Jūs esat pieredzējis ārsts, tad pastāstiet, lūdzu, kuri tad ir tie izplatītākie neauglības cēloņi?
– Pirmajā vietā ir infekcijas, sevišķi komplikācijas pēc abortiem. Ir tādas situācijas, kad infekcija organismā iezogas pavisam neuzkrītoši un rada sarežģījumus. Neauglība skar ne tikai sievietes, bet arī vīriešus, kuru dzīvesveids nereti ir dažādām pārmērībām pilns. Paliek švaks pulveris un pie bērniņa netiek.
– Kā jūs vērtējat ārsta Aivara Sluča politiskās aktivitātes, ilgus gadus strādādams kopā ar viņu?
– Slucis ir rentgenologs un joprojām strādā. Viņš dzīvo viens, ir labi atalgots un lielu daļu no sava kapitāla iegulda Latvijas jauniešu izglītībā. Politiskajiem procesiem viņš pieiet radikāli, iespējams, to varētu darīt nedaudz citādā veidā.
Dakteris Slucis no pašiem sākumiem nav bijis aktīvs latviešu sabiedrībā Amerikā, bet viņam ļoti rūp tas, kas notiek Latvijā, un es saprotu viņa neapmierinātību. To Lindermanu taču vajadzētu ņemt un bez žēlastības izraidīt no Latvijas, pasludinot viņu par persona non grata, un cauri. Tādā ziņā mēs, latvieši, neesam vēl gudri. Amerikā to noteikti izdarītu.
– Vai, apciemodams radus Latgalē, jutāt, ka dzīve ir uzlabojusies, ka krīzes grūtības sarukušas?
– Nejutu, ka kaut kas būtu jūtami gājis uz augšu. Varbūt drusciņ, ne vairāk. Patīkami, ka Latgalē tikpat kā nav Latvijai naidīgu krievu. Viņi ir labsirdīgi, salīdzinot ar Rīgas krieviem. Mazliet saprotu krieviski, spēju arī nedaudz sazināties, jo, kad biju mazs, iemācījos krievu valodu no krievu strādniekiem, kas strādāja pie tēva.
Pie Silmales netālu no Maltas man ir zeme, trīsarpus stundas pagāja, kamēr to izstaigāju. Man svarīgi, lai tā zeme neaizaug, tāpēc esmu gandarīts, ka ir čakli cilvēki, kas to apstrādā.
– Vai jums ir kādas apņemšanās jaunajā gadā, ko vēlaties piepildīt?
– Iemācīties itāļu valodu. Bet galvenais jau ir dzīvot saskaņā ar saviem principiem. Neko nedrīkst taupīt, atlikt, ņemt nopietni, bet vajag daudz dot. Ja tu šaubies – dari, pērc, ej! Es pie tā pieturos. Jābūt garā un fiziski aktīvam visu laiku. Peldos piecas sešas reizes nedēļā vismaz 15 minūtes, vairāki mēneši paiet, zēģelējot pa Misisipi. Pagājušajā gadā izzēģelēju tikai 24 reizes, un tā skaitās ļoti slikta sezona. Iedzeru arī vīnu, īpaši esmu iecienījis Sicīlijas vīnus, un ļoti daudz lasu, īpaši latviešu literatūru.
