“Kad izmeklētājs atšķetinājis gadījumu, kad kāds kungs nožņaudzis personīgo lauleni ar zīda šalli…” E. Līcīša feļetons 3
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kā ziņo LTV “Panorāma”, Ministru kabinetam likšot priekšā apstiprināt jaunu amata kategoriju – izmeklētāja palīgs. Nezin gan, kurš to izprātojis – policijas ģeneralitāte vai tas ar jaunā iekšlietu ministra – brandmajora ziņu –, bet iecere domāta, lai kriminālmeklētāji nešķērdētu spēkus papīru noformēšanai, bet daudz sekmīgāk veiktu savus tiešos pienākumus.
Detektīviem caurām dienām ir skriešana un iešana, razbainieku uzmanīšana un izsekošana, slēpnī sēdēšana, aizdomās turēto personu paturēšana acīs, kratīšanas un nopratināšana.
Izmeklētāji ierakušies simtiem izmeklējamu lietu, katru gadu ierosināti 29 tūkstoši kriminālprocesu, no kuriem atklāti vien 11,5 tūkstoši. Savukārt izmeklētāja palīgs nodrošināšot lietu sašķirošanu, iešūšanu, papīru kopēšanu – tas, ziniet, nav joks un kādas spravkas uz vienas lapiņas izsniegšana “vainīgs” vai “nevainīgs”.
Mēdz būt pat krimināllietas uz 50 sējumiem, kur dokumenti ar pierādījumu grēdu no A līdz Z krauti strēķī un ir vesels kalns ar ekspertīzēm, līdz izmeklētājs ir noslīcis papīru plūdos.
Bet, atslogojot viņu no papīrgrauža funkcijām, paātrināšot kriminālprocesa izmeklēšanu, kas līdz šim virzījies uz priekšu gliemeža gaitā, daudz ko neapkarojot kriminālajā Latvijā.
Diemžēl jauno ideju jau kritiski vērtējis ģenerālprokurors Juris Stukāns. Tas esot izmisuma solis un bezizejas variants kvalificētu kadru trūkuma apstākļos ar prasību samazināšanu.
Tādām runām bija iespaidīgas iepriekšējās iestrādes, jo arī bijušais ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers gadiem plēsa matus un sacīja spīvus vārdus par policijas izmeklētāju zemu atbilstību savam arodam un darītajiem darbiem ar atzīmi divi.
Kamēr nav pieejama tā saucamā kompetencē balstītā izglītība atjaunotā Policijas akadēmijā vai jaunatvērtā Drošības augstskolā, diez vai der tā iedvest mazvērtības apziņu grūtās izmeklētāja profesijas veicējiem. Kriminālistam jārisina sarežģītākie uzdevumi un jāpārkož sapiņķerētākie cieto riekstu rēbusi.
Viņiem ir “gaišās”, atklātās lietas, ir “pelēkās”, kur daži pavedieni ir, bet vēl nav pilnas bildes, un ir “tumšās”, kur visi gali ūdenī.
Kā visur – panākumi un sekmes mijas ar neveiksmēm un pilnīgu izgāšanos, pie kādas var skaitīt izmeklēšanu par šo rindu autora riteņa nosperšanu no mājas pagalma pirms gadiem pieciem.
Lai atvērtu policista talantu, lai izmeklētājiem nepietrūktu gribas, drosmes, neatlaidības un profesionālisma cīnīties ar noziedznieku mafijas pasauli, ir jāceļ viņu pašapziņa, jāsniedz nepieciešama zināšanu bagāža, kamēr varēsim paslavēt – policija vēl nekad nav tik labi strādājusi kā tagad.
Tad arī latviešu šerloki holmsi, komisāri megrē un erkili puaro varēs būt līdzvērtīgi saviem FIB amatbrāļiem un labākajiem no Skotlendjarda inspektoriem.
Tamdēļ svarīgi, lai nenobloķē Iekšlietu ministrijas priekšlikumu par izmeklētāju palīgu amata ieviešanu. R
ūpīgi vajag pārdomāt palīgiem uzticēto pienākumu loku, lai tas neaprobežotos tikai ar mazkustīga kantorista darbu.
Kad izmeklētājs atšķetinājis gadījumu, kad kāds kungs nožņaudzis personīgo lauleni ar zīda šalli vai viens vīrs ietriecis otram tuteni taisni krūtīs, un, noguruma mākts, atgriežas iecirknī, smaidošs palīgs sagaida dienas varoni ar uzvārīta čefīra glāzi, citiem pasūtītiem atspirdzinājumiem, pasniedz doktordesas maizīti zaudēto garīgo un fizisko spēku atgūšanai.
Zināms, ka kriminālistu darba telpas vecajos mūros nav tās gaišākās un mūsdienīgām prasībām atbilstošākās. Kamēr izmeklētāji dzen pēdas blēžiem un zagļiem, ķersta krāpniekus, tvarsta laupītājus un naudas viltotājus, soli pa solim atklāj slepkavnieku un tamlīdzīgu galvu griezēju kaupēnu gaitas, kamēr viņi izpēta, vai pakārtais pakāries pašrocīgi vai kāds palīdzējis, vai no ūdens izceltais slīkonis miris dabīgā nāvē un kurš maitasgabals ielicis bumbu partijas ofisā, tikmēr palīgi veikuši sīkus remontdarbus priekšnieku kabinetos.
Ar stieplēm sastiprinājuši salauztos krēslus, izlīdzinājuši krunkas nodilušos dīvānos, salāpījuši pārējo pirms piecdesmit gadiem iegādāto apmēbelējumu un elektrotehniku un aizlīmējuši atplīsušās tapetes.
Tas pamatīgi uzlabotu kriminālizmeklētāja omu un celtu darbaprieku, lūk, tādā veidā palīgi tiešām nāktu talkā izmeklētāja profesijas prestiža paaugstināšanai, nevis tikai nodarbojoties ar papīru kaudžu pārkravāšanu un pārvietošanu.
Tad visas izmeklētāju amata vakances tiktu aizpildītas un kriminālmeklēšanas dienestā mudžētu no pārliecinātiem taisnības cīnītājiem un sabiedrības sanitāriem.
