Lai nemirtu, dusot uz lauriem 0
Par to, kā ieceri ar laikmetīgās mākslas muzeja palīdzību revitalizēt pilsētu izdevās īstenot pašā Bilbao, sarunājos ar Bilbao Deusto universitātes mācībspēku, Bilbao efekta pētnieku Roberto Sansalvadoru Delvalli.
Vizītkarte
Roberto Sansalvadors Delvalle
Deusto universitātes “Cities Lab Catedra” direktors, Bilbao efekta pētnieks.
Viņa vadītā katedra analizē pilsētu izaugsmes modeļus un stratēģijas visā pasaulē, kas vērstas uz cilvēces attīstību jauna veida dzīvotnēs, sniedz konsultācijas institūcijām un uzņēmumiem inovāciju, dizaina un pilsētu transformācijas jautājumos.
Pats visu mūžu esat nodzīvojis Bilbao un postošos pagājušā gadsimta notikumus redzējis savām acīm?
Jā, visu esmu pieredzējis. Esmu dzimis Bilbao, dzīvojis pilsētā, kas atrodas deviņu kilometru attālumā. Kad man bija 18 gadu, studēju augstskolā. Tolaik 50% absolventu draudēja bezdarbs, izeja bija doties prom.
Par laimi, šajā sabrukuma periodā sākās demokrātiskie procesi. Tika pieņemta jaunā Spānijas konstitūcija, kurā ir atsevišķs pants par basku tautas vēsturiskajām tiesībām. Tā noteica Basku zemes autonomiju, ļaujot atjaunot vēsturiskās institūcijas, izveidot reģionālo valdību, kurai ir tiesības pašai ievākt nodokļu maksājumus. Daļu no tiem pēc tam saņem Spānija – par izdevumiem, kas visai valstij ir kopīgi, bet pārējais paliek Basku zemes provinču pārvalžu rīcībā. Domāju, ka tas ir visbūtiskākais arī Bilbao attīstībā, jo lēmumi par naudas izlietojumu tiek pieņemti, tā sakot, tuvāk cilvēkiem.
Un sabiedrībai ir lielākas iespējas ietekmēt lēmumu pieņemšanu?
Tieši tā! Manas iespējas sazināties ar Basku zemes prezidentu ir tieši vienas “Whatsapp” ziņas attālumā. Ja vēlos komentēt kādu no viņa pieņemtajiem lēmumiem, man atliek tikai ierakstīt “Tviterī”. Fiziskais attālums no Bilbao līdz Basku zemes galvaspilsētai Vitorijai, kur atrodas valdība, ir 60 kilometru, taču faktiski nekādas nošķirtības starp politiķiem, augstskolu mācībspēkiem, uzņēmējiem, nevalstiskajām organizācijām un pārējo sabiedrību nav. Divi miljoni cilvēku ar diezgan lielām iespējam savā starpā veiksmīgi komunicēt.
Piebildīšu, ka Latvijā kopumā dzīvo nepilni divi miljoni.
Patiešām, tas taču ir ļoti aptverams iedzīvotāju daudzums, vai ne? Taču autonomijas jautājums Basku zemē nozīmēja to, ka ne vien paši pārvaldām savus resursus, bet ar tiem ir arī jāiztiek – atbilstoši pieņemtajiem lēmumiem. Ja resursu nav, nekāda palīdzība no centrālās valdības nebija paredzēta. Tāpēc par attīstības centrālo figūru tika padarīts cilvēks – lai gan uzņēmēji, gan universitātes, gan nevalstiskais sektors, gan arī katrs indivīds nāktu klajā ar iniciatīvām un idejām, kas uzlabotu vietējo ekonomiku, veicinātu vietējo sociālo kohēziju.
Sākumā risks bija ļoti augsts, jo reāli trūka naudas, bet, pateicoties veidam, kā tika veicināti pārveides un attīstības procesi visā Basku zemē, sāka attīstīties jauna veida ekonomika, izveidojās pirmie tehnoloģiju parki.
Kas motivēja cilvēkus nepamest šo vietu?
Domāju, ka tas tika panākts, attīstot veselīgu piederības izjūtu. Nevis nacionālismu negatīvā šī jēdziena izpratnē, ko pašlaik var vērot daudzviet Eiropā, piemēram, Ungārijā, kur plaukst ksenofobija. Mēs gājām savu ceļu, atkārtojot, ka izdzīvosim, attīstīsimies, bērniem šeit būs nākotnē. Visi kopā uzņēmās saistības un atbildību. Bija arī sabiedrībā ļoti augstu vērtēta valsts vadība ar nopietnu iepriekšēju profesionālo pieredzi tiesību jomā, ekonomikā, sociālajos jautājumos utt. Tika izveidots attīstības scenārijs ar 4-5 ļoti vienkāršām pamatidejām, taču tās veicināja reālu attīstību gan Basku zemē kopumā, gan Bilbao.
Kādas bija šīs idejas?
Pirmajos gados pēc diktatūras sagrāves Bilbao tika “dzēsti ugunsgrēki” – tika veidota servisa institūciju infrastruktūra, kuras Franko laikā vispār nebija. Būvēja autoceļus un tiltus, bet vienlaikus arī atjaunoja basku tautas svētkus un citas tradīcijas. Notika mērķtiecīga pilsētas apzaļumošana – ne tikai lielākos parkos, bet arī skvēros un dārzos, lai dzīve tajā kļūtu patīkamāka.
Koncentrēšanās bija nevis uz tūristiem, bet gan uz vietējiem cilvēkiem?
Jā, uz cilvēku dzīves kvalitātes paaugstināšanu. Gan jau tūristi atbrauks, ja pilsēta būs patīkama un vienmērīgi attīstīta. Pasaulē ir daudz piemēru, kad šādas vienmērīgas attīstības trūkst, piemēram, Riodežaneiro: tur notikušas gan Olimpiskās spēles, gan Pasaules kauss futbolā, bet allaž vajag ievest armijas spēkus, jo pieaug vardarbība un tūristi nevar justies droši. Tamlīdzīgu pilsētu vadītājiem jāsaprot, ka pilsēta nešķiet pievilcīga, ja tajā nav vienlīdzības, izlīdzinātas attīstības.
Man patīk pilsētas, kurā var doties pastaigā. Ir sabiedriskais transports, un tas ir drošs. Piemēram, Bilbao metropolitēnā visas stacijas ir vienādas – nav atšķirības, vai tās atrodas centrā vai attālāk no tā. Nav arī atšķirības, kuru no līnijām izvēlas, tās ir vienādas gan trūcīgākajos rajonos, gan turīgajos. Sabiedriskais transports palīdz demokratizēt pilsētu, padarot vienlīdz labi sasniedzamus visus tās nostūrus.
Vēl kāds piemērs. Bilbao atrodas kalnu ielokā, pilsētā ir vietas, kas atrodas 1000 metrus un pat 2000 metrus virs jūras līmeņa. Tas rada zināmas grūtības pārvietoties no centra uz perifēriju, jo visu laiku ceļš ved te augšā, te lejā. Tāpēc ir ierīkoti lifti, slīdošie celiņi un funikulieris, lai kustēties būtu vieglāk.
Taču viens no pilsētas attīstības pamatmērķiem bija atgūt upi. Bilbao tā stiepjas 15 kilometru garumā, un pagājušajā gadsimtā rūpnieciskā piesārņojuma dēļ tā bija pārvērtusies par netīru, nedzīvu grāvi. Tagad tajā mīt vairāk nekā 60 dažādu sugu dzīvnieku. Upē notiek gan airēšanas treniņi, gan peldēšanas posms triatlonā. Tā ir atdzīvojusies. Mans kolēģis profesors brīvdienās pa upi vizinās kanoe laiviņā!
Kā tas izdevās?
No vienas puses, upe tika attīrīta, no otras, mums ir jāmaksā nodoklis, kas veicina notekūdeņu attīrīšanu. Līdz ar upes atjaunošanu Bilbao ir izdevies iegūt tīru centrālo avēniju. Agrāk upei bija nozīme tikai ekonomiskajās aktivitātēs, jo tā savienoja ostu ar jūru, bet tagad tā kļuvusi par pilsētas centru, uz kuru lūkojas visa Bilbao. Lielāku ielu par upi mums faktiski nav. Pati jau noteikti redzējāt, ka dzīvība kūsā ap to, cilvēki staigā šurpu turpu pāri tiltiem, atpūšas krastmalā.
Pamanīju, ka tie nav tikai tūristi, ka vairākums ir vietējo – ar suņiem, skrējēji, taču nemanīju daudz riteņbraucēju.
Par šo tematu man ir kāds joks, ko pastāstīt. Mūsu augstskolā ir daudz nīderlandiešu un dāņu studentu. Pirmais, ko viņi parasti jautā, – kur var iznomāt riteni. Paskaidrojam, ka gan pašvaldība sniedz tādu iespēju, gan arī privātas velonomas. Pēc kāda mēneša šie jaunieši no velosipēdiem parasti jau ir atteikušies – reljefa dēļ. Nepārtraukti mīties augšā un tad traukties lejā nav viegli. Kā ikdienas transportlīdzeklis tie īsti neder, taču redzams, ka arvien iecienītāki kļūst elektrovelosipēdi.
Ievēroju arī, ka ir daudz gājēju ielu.
Jā, to skaits ir strauji pieaudzis. Automašīnas nozīme pilsētā ir ļoti sarukusi. Attālumus pilsētā un piepilsētās ir ļoti ērti veikt ar sabiedrisko transportu, ar to var aizbraukt līdz pat Biskajas līča pludmalēm. Mūsu metro cilvēki ik gadu veic 50 miljonus pārvietošanos. Lēšam, ka pārvietošanos ar auto šādi ir izdevies samazināt par aptuveni 10 miljoniem braucienu. Līdz ar to var teikt, ka metro ierīkošana 1994. gadā ir otrs būtiskākais elements pilsētas attīstībā – līdz ar upes atjaunošanu.
Trešā būtiskākā lieta ir gājēju zonu attīstīšana. Piemēram, šeit [rāda rasējumus – aut.] agrāk bija industriāls dzelzceļa mezgls, bet tagad ir bulvāris ar gājēju un riteņbraucēju ceļiem. Un tas neatrodas centrā, bet perifērijā.
Laikmetīgās mākslas muzeju Rīgā pagaidām neizdodas uzcelt – tagad ideja apstājusies, jo vienam no ģenerālsponsoriem ir nopietnas finanšu problēmas. Kā šie jautājumi risinājās Bilbao?
Gugenheima muzejs ir Bilbao attīstības likumsakarīgs posms. Pilsētai jāattīstās nevis tikai no ekonomiskās perspektīvas, bet arī no vides aizsardzības, sociālā un kultūras skatu punkta. Bilbao augušas arī kultūras un radošās industrijas. Gugenheima muzeja projekts bija kā grūdiens visai sabiedrībai šādas mūsdienīgas domāšanas virzienā. Pirms tam Bilbao sirds bija vēsturiskais centrs ar 17. gadsimta ēkām, kas bija krietni nolaistas Franko periodā. Tagad pilsētas centrs ir novirzīts uz vietu upes krastā, kur atrodas Gugenheima muzejs – spoža titāna celtne, kas krasi atšķiras no tradicionālā pilsētas apbūves stila. Tajā nav vērojamas racionālās un mums pierastās taisnstūra formas, taču to ir būvējuši mūsu cilvēki.
Projekta autors taču ir amerikāņu arhitekts Frenks Gērijs!
Tiesa, bet cēlušas ir Basku zemes būvkompānijas. Un tāpēc ēkas dziļākā nozīme mums ir tāda, ka viss ir iespējams. Basku kultūrā tradicionāli būvmateriāli ir akmens un tērauds, bet nu mēs apzināmies, ka spējam strādāt arī ar citādiem materiāliem.
Kā projektu pieņēma sabiedrība?
Sākumā to noraidīja. 80 gadu beigās veiktajās socioloģiskajās aptaujās parādījās, ka pret to bija vairāk nekā 80% iedzīvotāju.
Tātad tas tika realizēts par spīti sabiedrības viedoklim?
Iebilda arī vadošās partijas, laikraksti. Izveidojās pat sabiedrības kustība pret muzeju. Atbildīgo institūciju vadība tomēr uzskatīja, ka ir vērts uzņemties šādu nopietnu risku. Interesanti, jo lēmumu kopīgi pieņēma gan par valsts finansēm atbildīgie, gan kultūras jomas pārstāvji. Ideja bija vērsta nākotnē, saistīta ar jaunu elementu ieviešanu.
Vai tas nav bīstami? Tad jau lēmumu pieņēmēji vienmēr var pateikt, ka zina labāk nekā sabiedrība, kura nesaprot, kas tai patiesībā ir labi un vajadzīgi!
Tam var piekrist, ka šāds risks pastāv. Bet te ir stāsts par godīgumu. Piemēram, es esmu tēvs, man ir divas meitas, un noteiktās situācijās man ir jāpieņem lēmumi, kas ir pretrunā ar meitu viedokli, teiksim, viņas saka, ka nāks mājās vienos naktī, bet es iebilstu – jūs esat nepilngadīgas, jums jābūt mājās jau pulksten vienpadsmitos vakarā. Jo es uzskatu, ka man ir lielāka kompetence šī lēmuma pieņemšanā.
Protams, jebkuram gadās pieņemt arī kļūdainus lēmumus, bet tie ir godīgi, nesavtīgi un ar domu, ka cilvēkiem tā būs labāk. Ja politiķi pieņem šādus pirmajā brīdī nepopulārus lēmumus, taču tie ir balstīti ilgos apsvērumos, izpētē un balstās sabiedrības vajadzību apzināšanā, tie var izrādīties noderīgi. Tā ir demokrātijas būtība – mēs ievēlam labākos un godīgākos cilvēkus, lai tie vadītu sabiedrību, un paļaujamies, ka tie par mums rūpēsies, izvēloties pēc iespējas labākus un godīgākus risinājumus.
Šajā kontekstā pirmais lēmums pilsētas attīstības stratēģiskajā plānā 1991. gadā bija nevis tieši par Gugenheima muzeju, bet par laikmetīgās mākslas muzeja izveidi vispār. Pirmajā projektā bija paredzēts par muzeju pārbūvēt agrāko vīna veikalu pilsētas centrā. [Rāda rasējumus – aut.]. Redziet, tas izraisītu nevēlamas pārvērtības pilsētas centrā – ēkas apjoms ievērojami pārsniegtu apkārtējo apbūvi, to nomācot. Mērs atbalstīja šo ieceri, taču diskusiju rezultātā to atzina par nederīgu un pilsēta no tās atteicās.
Ja tagad salīdzinām iepriekšējo ideju ar Gugenheima projektu, ir redzams, ka esošais muzejs Bilbao piešķir pilnīgi citādu, jaunu kultūras dimensiju. Muzejs izveidots, atrodot līdzsvaru starp pilsētas ekonomiskajām aktivitātēm un sabiedrības interesēm. Projekts nav kaut kas tāds, kas būtu nošķirts no iedzīvotāju interesēm – tas iekļaujas principā par apdzīvojamu, ikvienam pieejamu pilsētu.
To ņem vērā arī tagad, piemēram, turpinot pilsētas paplašināšanu. 40% no pašvaldības teritorijas ir lauki, kalni un meži. Kur izvērst apbūvi, lai cilvēki ne tikai izdzīvotu, bet pilnvērtīgi dzīvotu? [Rāda plānus un skices – aut.] Kādas aktivitātes pieejamas tikai upes tuvumā, kādas – augstākos apgabalos? Kā cilvēkiem sniegt iespēju sasniegt upes krastus? Runa ir par pilsētas pielāgošanu iedzīvotājiem, nevis tikai tūristu ērtībām.
Vai Bilbao efekts ir stabils? Vai pilsēta var gulēt mierīgi, kopš tai ir muzejs?
Es mēdzu lietot vārdu savienojumu “mirt no apmierinājuma” (dying of satisfaction – angļu val.). Ir pienācis brīdis, kad gan Bilbao, gan visai Basku zemei jādomā par nākotni, par turpmākajiem 30 gadiem. Kurā virzienā mēs attīstīsimies? Pastāv vairāki izaicinājumi. Pirmkārt, trūkst vietas. Kur pilsētai plesties tālāk? Uz kā rēķina? Kā to izdarīt kompakti un ilgtspējīgi? Otrkārt, pastāv jauna ideja par mobilitātes veicināšanu, piemēram, paredzēts, ka pēc sešiem gadiem ātrvilciena līnijas savienos trīs lielākās Basku zemes pilsētas ar Madridi un Parīzi. Tas nozīmē, ka no Bilbao ar vilcienu pusstundā varēs nonākt Sansebastjanā, 20 minūtēs – Vitorijā. Mums būtībā būs Basku zemes mēroga transporta salēgums. Treškārt, kustība nozīmē ne tikai fizisku pārvietošanos, bet arī ideju kustību, cilvēkiem paliekot uz vietas. Tas nozīmē mobilo atvērtību, informācijas tehnoloģiju attīstību – arī tā jāveicina. Vēl. Mēs esam ļoti veci, iedzīvotāju vecuma ziņā – viena no vecākajām vietām pasaulē. Paredzamā mūža ilguma ziņā esam līdzās Japānai (77 gadi vīriešiem, 83 gadi sievietēm). Tas nozīmē, ka veselības aprūpe ir labā līmenī, bet vienlaikus ir daudz problēmu: ir daudz pensionāru, bet maz jauniešu un bērnu. Lai noturētu augstu labklājības līmeni, trūkst cilvēkresursu. Vienlaikus jauniem cilvēkiem nav iespējams nodrošināt darbu, jo līdz ar tehnoloģiju attīstību samazinās vajadzība pēc darba rokām. Augstāku produktivitāti iespējams nodrošināt ar augstajām tehnoloģijām, tāpēc sabiedrībā pamazām veidojas demogrāfiskā spriedze.
Un vēl – migrācija. Basku zeme nav bijis tas pievilcīgākais galamērķis kara bēgļiem vai ekonomiskajiem migrantiem, tāpēc ieceļotāju skaits nav liels. Tā ir liela priekšrocība, jo var attīstīt iekļaujošu sabiedrību, ņemot vērā tās vajadzību pēc lielāka iedzīvotāju skaita. Jādomā, kā mēs to varam panākt, nepieļaujot ksenofobijas izvēršanos. Milzu izaicinājums ir arī nodarbinātības jautājums. Pie mums bezdarba līmenis ir 10%, tas nav ļoti augsts uz Spānijas 20% fona, tomēr tas ir augsts, ja ņem vērā sabiedrības novecošanas faktoru un jaunu darbavietu veidošanās zemo kapacitāti. Jaunieši, kas iegūst labu izglītību vietējās augstskolās, spiesti meklēt darbu citās Eiropas pilsētās. Turklāt jācešas saglabāt sociālo kohēziju, kas ir vēl viens svarīgs mērķis. Tādēļ mēs atbalstām radošumu un inovācijas, kas Basku zemē attīstīts mazāk nekā citos Spānijas reģionos, piemēram, Katalonijā un īpaši Barselonā, kur redzēsiet pārsteidzošus dizaina, krāsu, formu un modes paraugus. Esam vairāk racionāli, kalvinistiski, puritāniski, bet šodien attīstība notiek tur, kur valda prāta atvērtība un radošums. Tur, kur viss ir iespējams.
