LA nedēļas apskats: Paši pūta, paši dega. Zaglim nozagto nav jāatgriež! 3
Nedēļas cilvēks Rolands Kalniņš
Kannu festivāls ir beidzies, sirsnīgā gaisotnē aizvadīts arī filmas “Četri balti krekli” atjaunotās versijas goda seanss un atvērta grāmata “Rolanda Kalniņa telpa”. Svētku vaininieks, režisors Rolands Kalniņš, pasniedzot autoriem ziedus, teica – viņš cer, ka grāmatā nebūs iznācis “pārāk noapaļots”.
Pārāk pareizs un uzskaistināts tātad. Savukārt viena no grāmatas autorēm un tās ilustratīvā materiāla redaktore Agnese Zeltiņa sacīja: “Kalniņa fenomens ir tajā, ka tas ir cilvēks, par kuru visi tikai saka labu.” Iespējams, tas ir tādēļ, ka pašam Kalniņam piemīt fenomenāla un ārkārtīgi reti sastopama īpašība, kuru vislabāk formulējis Kārļa Skalbes slavenais kaķītis dzirnavnieks: “Es, ķēniņ, nepieminu ļauna.”
Pērn, kad intervēju režisoru pirms viņa 95. dzimšanas dienas, viņš, jautāts, kā jutās toreiz, kad vienu pēc otras aizliedza viņa veidotās filmas, atbildēja: “Manī nav dusmu par aizliegumu. Pirmajā mirklī bija sāpīgi, bet tad sapratu, ka es un aizliedzēji dzīvojam konkrētā laikā. Tad jau varbūt pats esmu vainīgs, bet pārkāpt savai pārliecībai pāri ne varēju, ne gribēju.” Un arī nevajag, jo tieši patiesums un profesionalitāte uzrunāja daudz redzējušo Kannu festivāla žūriju, tāpat kā skatītājus, kuri, pilnīgi atšķirīgā sociālajā iekārtā dzīvojuši, tomēr saprata un izjuta Kalniņa filmu.
Savukārt laikā, kad tik daudzi pamet Latviju, postulēdami, ka jūtas savā valstī vīlušies un tās nodoti, der ieklausīties Rolanda Kalniņa teiktajā žurnālistei Dārtai Ceriņai tieši pēc filmas “Četri balti krekli” seansa Kannu kinofestivālā: “Nevajag vaidēt, cik slikti un ka visi citi ir vainīgi. Nedrīkst ļaut pašam sevi gremdēt, tad tevī pazudīs vēlme dzīvot un izturēt. Arī uzticība, jo bez tās nevar dzīvot. Man liekas, ka mēs šodien pārspīlēti neuzticamies valsts varai.” Vērts atgādināt, ka Rolands Kalniņš piedzīvojis vairākas sociālās iekārtas – piedzimis demokrātiskajā Latvijas Republikā, skolā gājis jau Ulmaņa laikā, pēc tam pieredzējis karu, atkārtotu okupāciju un visbeidzot valsts neatkarības atjaunošanu, un nevienā no šiem režīmiem nav piederējis varas mīluļiem vai kādai izredzētai šķirai, taču vienmēr saglabājis spēju radīt, vērtēt un priecāties.
