Prognozēja, ka cenas pandēmijas dēļ kritīsies, taču Latvijā notika pretējais 8
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Varētu sacīt, ka man ir bijis tāds ugunīgs gads,” tā “Latvijas Avīzei” atzīst Mazo mežu īpašnieku biedrības vadītājs Jānis Knipšis, gan nerunājot līdzībās, bet stāstot par divām ugunsnelaimēm, kas šovasar pieredzētas viņa īpašumos Lubānā un Daugavpils novadā.
Viens ugunsgrēks izcēlies pēc tam, kad kaimiņš mežā neapdomīgi rīkojies ar fleksi, bet otrs uzliesmojis, kad cits kaimiņš vējainā laikā mežmalā sadomājis iekurt ugunskuru. Par laimi, postījumi nav lieli, jo uguns laikus ierobežota.
Citādi aizejošais gads bijis gana veiksmīgs. Liela sāpe gan bijusi tā arī nepieņemtie grozījumi likumos, kas ļautu īpašniekam lielāku autonomiju, vienlaikus definējot stingrākus nosacījumus meža atjaunošanā. “Uz šo likumdošanas maiņu cerēja daudzi meža īpašnieki, ieskaitot mani, taču valdībā esošā politiskā konjunktūra diemžēl to nepieļāva,” teic Jānis.
Klupšanas akmeņi – vairāki
Jautāts, kas patlaban traucē saimniekot, Jānis stāsta, ka lielākā problēma esot zināšanu trūkums. “Tā kā koku mūžs ir vidēji tikpat liels kā cilvēkam, labi, ja maza meža īpašniekam savā dzīves laikā izdodas “novākt ražu” no sava meža vairāk nekā vienu reizi, tādēļ pietrūkst praktiskas pieredzes.
Piemēram, īpašnieks gatavs pārdot cirsmu, bet nav uzmērījis koku kubatūru, līdz ar to pats īsti nezina, cik un kādas sortimenta klases kokus pārdod.
Nākamā kļūda ir tā, ka cirsmas tiek piedāvātas ierobežotam pircēju lokam. Neveicot visus veiksmīgas pārdošanas priekšdarbus, īpašnieks zaudē līdz pat 30% no cirsmas vērtības. Tā kā cirsmas maksā vairākus desmitus tūkstošus eiro, ģimenes budžetam secen aiziet lielas summas. Tādēļ, pirms ko darīt savā mežā, iesaku pakonsultēties ar speciālistiem.”
Jānis arī stāsta, ka liela problēma ir stādu, īpaši bērza, deficīts pat divus gadus uz priekšu. Tas ir paradoksāli, jo mazajiem īpašniekiem atšķirībā no lielajiem ir vajadzīgs neliels stādu daudzums, turklāt mazie var būt daudz elastīgāki darbu plānošanā. Taču tieši plānošana ir mazo īpašnieku lielākais klupšanas akmens – ikdienā ar meža apsaimniekošanas jautājumiem viņi nenodarbojas un attopas vien tad, kad pienāk kārtējā stādīšanas sezona, bet lielākajā daļā kokaudzētavu stādi jau rezervēti.
Turklāt stādaudzētavas arvien uzstājīgāk prasot priekšlīgumu slēgšanu, bet tas ir apgrūtinājums un risks, ja pēkšņi plāni mainās vai iztrūkst kāda no meža stādīšanas posmiem. “Var gadīties, ka sarunātais augsnes gatavotājs nevar ierasties vai stādīšanas brigādei bijis vairāk darba, nekā rēķināts, bet vēl jāpilda saistības pret kādu lielāku meža īpašnieku. Līdz ar to mazais bieži vien var iestādīt mežu tikai tad, ja audzētavai stādi palikuši pāri un pārējie pakalpojumu veicēji nav aizņemti ar citiem klientiem. Tādējādi mazie īpašnieki bieži tiek atstāti pabērna lomā.
No otras puses, vainot kokaudzētavas arī nav pareizi, jo tās ieinteresētas ne tikai izaudzēt kvalitatīvus stādus, bet arī strādāt ar peļņu un sadarboties ar lieliem un stabiliem klientiem.
Latvijā novērojams vēl viens paradokss, proti, stādus milzīgos apjomos eksportējam uz Skandināviju, bet pašiem pietrūkst. Es domāju, viens no risinājumiem varētu būt tāds, ka vismaz “LVM” stādaudzētavas piešķirtu lielākas kvotas mazajiem īpašniekiem līdz noteiktam stādu skaitam un garantētu stādu pieejamību līdz noteiktam datumam. Otrs risinājums ir kooperēšanās, lai stādus laikus pasūtītu lielākos apjomos. Šo taktiku izmantojam arī mūsu biedrībā,” stāsta Knipšis.
Bez atbalsta neiztikt
Valsts un ES finansētie projekti ir liela motivācija tieši mazo mežu īpašniekiem, kuri atbalsta neesamības gadījumā bieži vien izvēlētos nedarīt savā mežā neko. Taču ne visiem ir laiks iedziļināties projektu rakstīšanā, ja pamatdarbs saistīts ar pavisam citu sfēru. Tāpēc biedrībā ir cilvēki, kas projektus palīdz uzrakstīt un arī piemeklē darba veicējus, norāda Jānis.
Viņam ir savi uzskati arī par atbalsta dalīšanu: “Iespējams, kādam tas liksies negodīgi, taču lielo mežu īpašniekiem vispār nevajadzētu piešķirt maksājumus, lai pēc iespējas vairāk līdzekļu paliktu mazo rokās. Neatbalstu arī meža atjaunošanu par fondu līdzekļiem – ja reiz īpašnieks guvis ienākumus no izciršanas, nebūtu pareizi stādīšanu finansēt no sabiedrības kopējiem līdzekļiem.”
Ar prognozēm uzmanīgi
Jautāts par nākamā gada prognozēm nozarē, viņš atzīst, ka neņemas spriest tālu uz priekšu. “Saasinoties pandēmijas pirmajam vilnim, vairākums prognozēja, ka cenas rudenī kritīsies, taču Latvijā notika pretējais – zāģbaļķu sortimentā cenas pieauga.
Krīzes dēļ otrpus okeānam aizvērās kokapstrādes rūpnīcas, globālajā tirgū samazinājās zāģmateriālu piedāvājums, kas noveda pie cenu kāpuma.
Mana sajūta – ja tuvākajā laikā notiks kādas svārstības, cenu līmenis visos sortimentos, visticamāk, ies uz leju. Tāpēc tagad nebūtu sliktākais laiks ķerties pie sava meža zāģēšanas, ja tajā atrodas kvalitatīva skujkoku koksne ar lielu zāģbaļķu īpatsvaru. Taču droši zināt, vai un kad cenas ies uz augšu vai uz leju, prognozēt nevar neviens.”
