Māra Libeka: Mūs jau sāk biedēt ar “pacientu šķirošanu” 11
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Palielinoties saslimstībai ar Covid-19, gaidām mierinošus vārdus, bet tie kā nenāk, tā nenāk. Tiesa, reizēm kļūst mierīgāk ap sirdi, izdzirdot galvenā epidemiologa Jurija Perevoščikova hipnotizējošo balsi, taču tas ir tikai īsu brīdi, jo līdzās tām šausmām, par kurām mūs brīdina, tuvojoties gripas sezonai, jau parādījušās nākamās – kaulainās nežēlīgā pļauja varot novest pie pacientu šķirošanas.
Ja mākslīgo plaušu ventilatoru visiem nepietikšot, priekšroka būšot tiem, kuriem gaidāma labāka dzīves kvalitāte pēc ārstēšanas.
Tagad Latvijas Ārstu biedrības prezidentei Ilzei Aizsilniecei ir jātaisnojas, ka šī ideja nenākot no viņas vadītās organizācijas, ka dokuments esot izstrādāts un pieņemts jau pavasarī un tā iniciatori bijuši Latvijas anesteziologi un reanimatologi, jo neviens no viņiem nevēloties nonākt situācijā, kad pacientu, kuri nespēj elpot paši, ir vairāk nekā pieejamo mākslīgo plaušu ventilatoru.
Tā neesot tāda triāža jeb pacientu šķirošana, kas notiekot kara vai milzīgu katastrofu laikā.
Kovida slimniekiem ir citi kritēriji, un, ja par tiem ir interese, tos var izlasīt Pasaules veselības organizācijas mājas lapā internetā publicētajās šīs slimības ārstēšanas vadlīnijās, skaidro viens no valstī vadošajiem anesteziologiem reanimatologiem, Rīgas Austrumu slimnīcas Toksikoloģijas un sepses klīnikas vadītājs Oļegs Šuba.
Vai parastajam cilvēkam kaut ko izsaka šo klīnisko kritēriju raksturojums, piemēram, tas, cik lielam skābekļa piesātinājumam jābūt asinīs vai cik liels procentuāli ir infekcijas radītais bojājums plaušās, lai uzskatītu, ka pacients ir ļoti smagā veselības stāvoklī un tuvojas viņa pēdējā stunda?
Tas ir tikai un vienīgi ārstu konsilija jautājums, ko darīt ar šādu koronavīrusa smagi skartu cilvēku, un pacientu pamācības vai politiķu norādes te nav diez cik nepieciešamas.
Taču uz šī sakultā cilvēkus biedējošās atmosfēras fona tikpat kā nedzird Veselības ministrijas balsi, kas mierinātu, stāstot, kas tiek darīts, lai līdz šādam biedējošam stāvoklim nenonāktu.
Piemēram, Vācijā zināms, ka šķiros nevis pacientus, bet speciālistus, kuri krīzes gadījumā var nodrošināt papildus elpināmo pacientu aprūpi. Neirologs un neiroķirurgs Aksels Rībenis, kurš jau ilgstoši strādā šajā valstī, uzskata, ka tur noteikti ir lielākas iespējas šādus cilvēkresursus mobilizēt, jo šādām situācijām negatavojas pēdējā brīdī.
Piemēram, topošajiem ārstiem, apgūstot savu specialitāti, obligāti kāds laiks jāstrādājot reanimācijas nodaļā. Neirologiem un neiroķirurgiem vismaz pusgads ir jānostrādā neiroreanimācijā. Tur, protams, ir arī elpināmi pacienti un tiek iegūtas pamatprasmes šo pacientu aprūpē. Tās var izmantot, mobilizējot šos ārstus krīzes gadījumos.
“Latvijā nezinu nevienu neirologu un neiroķirurgu, kura apmācības laikā kas tāds būtu bijis jādara. Nerunājot nemaz par to, ka nav arī tādas neiroreanimācijas – pat tā sauktajās universitātes slimnīcās,” saka Vācijas ārsts.
Pavasarī mēs televīzijā redzējām biedējošas ainas, kā pacientus šķiro Itālijā, kur Covid-19 plosījās milzu ātrumā. Bet Latvija nav Itālija, kur ir cits iedzīvotāju blīvums un tradīcijas.
Taču Latvija varētu mācīties no Itālijas piedzīvotās pandēmijas un nedomāt tik daudz par slimnīcu līmeņošanu, arvien vairāk slimnīcu pārkārtojot paliatīvajai aprūpei, lai būtu vieglāks ceļš uz mūža mājām, bet gan speciālistu gatavošanu – lai krīzes situācijās viņu būtu pietiekami daudz ne tikai lielajās slimnīcās, bet arī reģionos.
Daudz patīkamāk no Veselības ministrijas puses būtu klausīties nevis to, cik plaušu mākslīgās ventilācijas aparātu ir iegādāti, bet gan to, cik speciālistu papildus ir sagatavoti, kas ar tiem strādās.
Šādas pozitīvas ziņas veļu mēnesī, kad vilki gaudo, nīdētu vēlmi gaudot tiem līdzi.
