Lai neaizmirstu! 0
“Cik zemas, cik zemas bija viņu debesis!” Šos vārdus no Kārļa Skalbes pasakas “Kā es braucu Ziemeļmeitu lūkoties” Jānis Ieviņš nosūtīja Raunas novada domniekiem. Pārdomām! “Skalbe jau tepat netālu Piebalgā dzīvoja, var teikt, mūsu novadnieks.”
Pievienojis arī Raiņa dzejoli “Mūsu varoņu kapi”: “Tos kapus, tos kapus pieminat, kur savus varoņus atstājat!” Vēstule tapusi kā ilgāku pārdomu rezultāts par tautas vēsturisko atmiņu, latviešu nacionālo pašapziņu, jaunatnes audzināšanu. Ieviņa kungs gan nav pārliecināts, vai vietējās varas pārstāvji viņa rakstīto tiešām izlasījuši, atbildē teikts, ka tā “pieņemta zināšanai”.
Patriotisma sajūtu grib pārvērst darbos
83 gadus vecais kungs mani sagaida netālu no savas mājas Drustu pagastā. Pirms dodamies “ekskursijā” pa apkārtnes patriotiskajām piemiņas vietām, viņš vēlas, lai izeju cauri sētai un redzu, ka tur mastā plīvo sarkanbaltsarkanais karogs. Tas esot rets skats šajā pusē, varbūt vēl divās saimniecībās tādu ikdienā ieraudzīšot.
Lai gan J. Ieviņš nav dzimis Drustos, bet ieradies te 80. gadu beigās, viņš ir kļuvis par pārliecinātu novada patriotu. Savas sajūtas nolēmis pārvērst darbos, iemūžinot nacionālo partizānu piemiņu, lai gan sapratis, ka ne visiem tas patiks.
Viņam ir iespaids, ka vārdi “leģionārs”, “nacionālais partizāns” daudziem Latvijā vēl arvien rada tādas kā bailes un satraukumu – ka tik nesanāk kādas nepatikšanas vai neērtības… (Vēlāk par to nākas pārliecināties arī šā raksta tapšanas sakarā, kad kāds cilvēks nevēlas, lai piemin viņa vārdu, jo tas varētu nepatikt darba devējiem.)
Ieviņa kunga interesei par vēsturi esot arī personīgi iemesli – viņš joprojām nezina, kāds liktenis piemeklējis viņa krusttēvu, kurš pirms kara bija virsnieks Latvijas armijā. “Visticamāk, viņu kopā ar vairākiem citiem nošāva uz meža ceļa netālu no Litenes. Vai varbūt izsūtīja uz Sibīriju, bet nekādu ziņu nav. Tas mani ļoti sāpina. Es vienmēr atceros angļu teicienu – out of sight, out of mind (tulk. – prom no acīm, ārā no prāta), un mani satrauc, vai tā nenotiks arī ar daudziem Latvijas cilvēkiem. Vai viņus pēc laika kāds vairs atcerēsies? Tas viss lēnītēm aiziet…” aizdomājas Ieviņa kungs.
Drustu vēsture viņa skatījumā esot ļoti traģiska, kam apliecinājums ir arī lielais represijās cietušo cilvēku saraksts, kas, ierakstīts lielās koka plāksnēs, šobrīd redzams pie baznīcas pagasta centrā. “Te ir ļoti daudz mežu, tāpēc tuvākajā apkārtnē bija vismaz trīs bunkuru vietas, kur bija sapulcējušās nelielas nacionālo partizānu grupas, notika arī kaujas ar čekistiem,” stāsta J. Ieviņš. Vienā no tām 1947. gada 7. jūnijā nošauts nacionālo partizānu apvienības vadītājs Antons Circāns. Jau pēc neatkarības atjaunošanas A. Circāna un vairāku citu Drustu pusē kritušo cīnītāju piemiņai uzstādīti balti koka krusti.
“Tas bija labi, bet skaidrs, ka pēc pieciem gadiem tāds krusts būs sapuvis. Turklāt divi no tiem atrodas dziļi purvā, kur neviens tos neredz.
Reiz dzirdēju, kā divi mednieki vakarā pēc medībām krieviski sarunājās: “Kur tu stāvēji? – Pie tā krusta tam bandītam…” Palika tā jocīgi. Jā, šī vieta medībām ir ļoti laba, viss pārredzams, ne velti tieši no turienes čekists nošāva Circānu, kad viņš atgriezās bunkurā.”
Tad radusies ideja līdzās krustam uzstādīt arī pieminekli un izveidot piemiņas vietu. Ar vairāku vietējo uzņēmēju atbalstu tas arī paveikts. “Pirms tam bija vienkārši nezālēm apaugusi, lopu nomīdīta pļava, bet lūk, ko mēs izveidojām – stūrī iestādījām ozoliņus, gar malām bērzus, žogi ar cinkotām ķēdēm,” J. Ieviņš lepni rāda fotogrāfijas, kas atspoguļo pārmaiņas.
“Viena večuka ņemšanās”?
Viņa entuziasms ar to nebija izsmelts, bet, tieši pretēji – audzis, stiprinot uzskatu, ka līdzīgus pieminekļus pelnījuši arī citi Drustos kritušie partizāni – Jānis Barons (viņš ir Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris un bijušais Drustu pagasta vecākais), Roberts Smaliķis, kā arī Augusts un Pēteris Teteri. Arī viņu piemiņai jau agrāk uzstādīti balti krusti, bet, kā saka J. Ieviņš, tie atrodas “dziļi purvā, džungļos”. Lai cilvēki uzzinātu par šiem cīnītājiem un nacionālo partizānu kaujām, viņš nolēmis izveidot nelielus pieminekļus ceļa malā, un tam saņēmis atļauju no valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts ceļi”. Arī šoreiz palīdzību sniegušas patriotiski noskaņotas ģimenes, tomēr pašvaldības attieksme pret “viena večuka ņemšanos” kļuvusi arvien vēsāka. Šā gada jūnijā Raunas novada dome, izskatot iesniegumu par piemiņas vietas izveidi, nolēmusi pieminekļu uzstādīšanu neatbalstīt, pamatojot, ka “Drustu pagasta centrā jau ir viens kopīgs Latvijas nacionālajiem partizāniem veltīts piemineklis un pagasta teritorijā nacionālo partizānu piemiņai atsevišķi uzstādīti vairāki baltie krusti”.
J. Ieviņš uzskata, ka te izpaužas vēstures nezināšana. Pagasta centrā tiešām ir piemineklis, taču tas veltīts politiski represētajiem, nevis partizāniem. Lai gan var teikt, ka arī viņi cieta no čekas represijām, tā tomēr jau ir mazliet cita vēstures lappuse.
Un vai tad kāds ļaunums, ka kāds enerģisks cilvēks vēlas, lai šādu piemiņas vietu būtu vairāk? Jau pēc pieminekļu uzstādīšanas (tas notika šā gada augustā) laikraksta “Druva” pirmajā lappusē parādījies neglaimojošs raksts, kur pārmests, ka piemiņas vietas apkārtne netiek uzkopta un neesot saprotams, kāpēc “akmeņi” uzstādīti tieši šajās vietās, kur tie atgādinot piemiņas zīmes autoavārijā bojā gājušajiem. Avīzē vairākkārt uzsvērts, ka “drustēnieši ir neizpratnē”, lai gan šāds vispārinājums ir nekorekts, jo J. Ieviņam novadā netrūkst arī atbalstītāju.
Sarunā ar mani J. Ieviņš vairākkārt uzsver, ka viņš ne ar vienu nevēlas strīdēties un kaut ko pārmest, tikai cer, ka turpmāk novadā lielāka uzmanība tiks pievērsta patriotisma jautājumiem – piemiņas vietas būs apkoptas (“es jau pats varētu to izdarīt, bet nav vairs tie gadi…”), lielāku atbalstu saņems novada jaunsargu organizācija, pagasta iedzīvotājus mudinās apkopt savus īpašumus piemiņas vietu tuvumā un tamlīdzīgi.
Drustu novadpētniecības muzeja vadītāja Ieva Lejmalniece, uz kuras atzinumu it kā balstīts noraidošais domes lēmums, saka, ka no viņas puses tas tā nav domāts: “Ideja ir ļoti laba, domstarpības bija tikai par izpildījumu.”
Viņasprāt, labāk būtu nevis uzstādīt atsevišķus akmeņus, bet pagasta centrā izveidot vienotu piemiņas parku, kas atvieglotu arī apkopšanas darbus. Bet par to, ka ar patriotisko audzināšanu un vēsturisko atmiņu Drustos viss ir kārtībā, liecinot dažādi pasākumi valsts svētkos, kuros piedalās daudzi cilvēki, īpaši jaunieši.
Pagasta jaunsargu vadītājs Vladimirs Kovriga pārliecināts, ka tieši darbs ar jaunatni ir svarīgākais patriotisma veicināšanai. “To vajag jau no mazotnes rādīt. Ja bērnībā noņem gribēšanu, tad vēlāk tā neradīsies,” viņš spriež, piebilstot, ka ar vēstures stāstīšanu vien nebūs līdzēts, vajagot arī kādu “odziņu”. Jaunsargu gadījumā tie ir dažādi svinīgi pasākumi, pārgājieni, sporta spēles. Arī piemiņas vietu apkopšana, par ko jaunsargi nekādu atlīdzību neprasot. Sāpīgākais jautājums esot formas tērpi, kurus no Jaunsardzes centra nākas gandrīz vai diedelēt. Tomēr par sadarbību ar novada domi viņš esot pozitīvi noskaņots, jo domes priekšsēdētājs Andris Neimanis jaunsargu lūgumiem parasti neatsakot. Kāpēc J. Ieviņam nav izdevies ar pašvaldību atrast kopēju valodu, viņš nezina, pieļaujot, ka sava vaina ir abām pusēm. Bet, ja arī kādam šīs nacionālo partizānu piemiņas iemūžināšanas ieceres liekoties pārmērīgas, nopelt tās nevajadzētu.
Pašvaldībām atšķirīga attieksme
Tieši pirms valsts svētkiem – 16. novembrī – nacionālajiem partizāniem veltītajām piemiņas vietām pievienojā vēl viena – Kuldīgas novada Turlavas pagasta Ķikuros. Interesantais piemineklis veidots egles formā, kuras reljefā izvirzīts cīnītāja siluets. Atklāšanas pasākumā piedalījās ap 300 cilvēku. Bija ieradušies Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji, no valsts amatpersonām gan klāt neviena nebija, toties Ministru prezidents Valdis Dombrovskis atsūtīja rakstisku apsveikumu.
“Valsts varai ignoranci nevar pārmest,” saka Nacionālo partizānu apvienības vadītājs Ojārs Stefans. Arī minētajam piemineklim esot piešķirta nauda no valsts budžeta. Krīzes laikā ikgadējais Aizsardzības ministrijas finansiālais atbalsts apvienībai gan sarucis, tomēr tagad izdevies iegūt papildu līdzekļus piemiņas vietu ierīkošanai. “Neviens santīms neaiziet secen. Ne jau sevis dēļ mēs to darām, mēs to esam jau pārdzīvojuši mežos, cietumos un Sibīrijas nometnēs, bet, mūsuprāt, tas ir vajadzīgs nākamajām paaudzēm.”
Runājot par pašvaldību attieksmi, O. Stefans bilst, ka neviena nacionālo partizānu piemiņas vieta neesot izveidota sadarbībā ar vietējo varu. “Tomēr attieksmes ziņā es negribētu vilkt vienādības zīmi starp visām pašvaldībām, jo ir daudzas vietas, kur vietējā vara ir patriotiski noskaņota un labprāt mūs atbalsta. Ir atsevišķas pašvaldības, kur ir lielāka atturība. Piemēram, Viļakas novada dome izturējās ļoti skeptiski, kad mēs veidojām cīnītāju piemiņas vietu Stompaku purvā. Iemeslus man grūti pateikt, taču es domāju, ka daudzi cilvēki joprojām ir padomju laika iespaidos. Jo sevišķi tas izjūtams Krievijas pierobežas novados, bet, piemēram, Kuldīgas un Aizputes novadā nekādu problēmu nebija,” vērtē apvienības vadītājs.
Taču neskaidrā attieksme nav tikai vietējās varas īpatnība. To apliecina nesen izdotā grāmata “Padomju Latvijas ikdiena”, kuras autors Juris Pavlovičs nacionālo partizānu darbību raksturo šādi: “1949. gada beigās mežos un nomaļās slēptuvēs dzīvojošo bēgļu kopskaits bija sarucis vismaz desmitkārt, to te bija ne vairāk kā divi tūkstoši, atbalstītājus un izpalīgus ieskaitot. (..) Mežu iemītnieki strauji degradējās par visparastākajām laupītāju bandām, jo vismaz Eiropā vēl nav bijis gadījuma, ka pēc piecus gadus ilgušas piespiedu uzturēšanās bunkuros un nomaļu lauku māju bēniņos kāds būtu spējis saglabāt sākotnējo pārliecību un morāles vērtības. Ja neskaita vistuvākos radus, pārējiem lauciniekiem šie labi noaugušo un bārdām apaugušo vīru bari, kas turpināja prasīt pārtiku, bija apnikuši kā rūgta nāve. Daudzos Latvijas pagastos ļaudis tā arī nekad nesaprata, vai no tālienes atnākušie noziedznieki, kas naktīs ielauzās mājās, kur bija ko zagt, darbojās kā “mežabrāļi” vai laupītāji.”
O. Stefans uzskata, ka šis apraksts neatspoguļo patiesību.
Nacionālo partizānu kustība neesot līdz galam izpētīta (īpaši tas sakāms par Latgali), tomēr zināms, bet maz aprakstīts ir fakts, ka pēc kara darbojušās arī vairākas čekas izveidotas viltus partizānu grupas. Viens no to uzdevumiem bija dažādas provokācijas, tostarp laupīšanas un iedzīvotāju iebiedēšanas, lai veidotu negatīvu tēlu par partizāniem.
Tajā pašā laikā ir pietiekami daudz apliecinājumu, ka nacionālo partizānu cīņas bijušas ideoloģiskas, un sakņojās cerībā, ka tiks atjaunota neatkarīga Latvija. Mēģinājumi mīkstinātā veidā atgriezties pie padomju laikā veidotajiem priekšstatiem nav saprotami.
Pašvaldību savienības viedoklis
Vai rūpes par patriotisko audzināšanu un vēstures jautājumiem uzskatāmas par pašavaldību pienākumu? Kā, jūsuprāt, pašvaldības tiek galā ar šiem uzdevumiem?
Olga Kokāne, LPS priekšsēža padomniece izglītības un kultūras jautājumos: – Manuprāt, pašvaldības nemudinātas kopš Latvijas valstiskuma atjaunošanas veic šo darbu gan ikdienā, gan svētku dienās. Pasākumi, kas notiek nemanāmi un ikdienišķi gan ģimenē, gan sabiedrībā, ir šo patriotisko jūtu veicinoši un audzinoši. It īpaši tiek atzīmēti valsts svētki, organizējot pasākumus, gatavojoties tiem. Ikdienā tā ir gatavošanās Dziesmu un deju svētkiem, sava pagasta, novada, dzimtās sētas uzturēšana kārtībā, izdaiļošana. Pašvaldības rīko vietējas nozīmes konkursus, kas veicina sētu, zemnieku saimniecību un uzņēmumu sakoptību. Valsts svētkos pašvaldības pasniedz balvas uzvarētājiem. Tas viss padara Latviju skaistu. Tāpat arī kopējas talkas teritoriju sakopšanā veicina ne tikai kopienā dzīvojošo draudzīgas attiecības, bet arī rosina patriotisma jūtas pret dzimto vietu un valsti kopumā.
Lielākās nacionālo partizānu piemiņas vietas Latvijā Rīga Matīsa kapu ansamblis, veltīts ar nāvi sodītajiem nacionālajiem partizāniem. Plāksne pie nama Rīgā, Matīsa ielā 67. Pagalma dziļumā atrodas divstāvu ēka, kur čeka ievilināja Kurzemes nacionālo partizānu vadītājus. (Subhankulova foto) Kurzeme Kuldīgas novadā – Turlavas pagastā šosejas malā piemineklis nacionālajiem partizāniem Kandavas novadā – piemiņas vieta Vānes centrā pie baznīcas. Durbes novadā – piemiņas akmens pie Durbes kapsētas. Talsu novadā – Īves pagastā Alberta Feldberga partizānu grupas piemiņas akmens pie “Laumu” parka Talsu novadā – Pētera Čevera partizānu grupas piemiņas akmens šosejas malā aiz Vandzenes. Auces novadā – Īles pagastā atjaunotais nacionālo partizānu bunkurs. Kuldīgas novadā – piemiņas vieta Kabiles pagastā, kur 1946. gada janvārī notika kauja ar čekas karaspēku. Rucavas novadā – piemiņas vieta Rucavā pie baznīcas. Ventspils novadā – Kurzemes nacionālo partizānu piemiņas vieta “Dzelzkalnu” kapos.
Latgale Viļakas novadā – Stompaku purvā nacionālo partizānu bunkuru pilsētiņa, kur reiz atradās lielākā nacionālo partizānu nometne Latvijā. Viļakas novadā – piemiņas ansamblis nacionālo partizānu vadītājam Pēterim Supem (“Cinītim”). Līvānu novada Jersikā – piemineklis Latvijas Tēvijas sargu (partizānu) apvienībai. Līvānu novadā – Steķu sila kapi apmēram 10 km no Līvāniem, kur čekisti apraka kritušos partizānus. Te atdusas Jāņa Vilcāna grupas vīri. Līvānu novadā – piemiņas vieta Rudzātu pagasta centrā pie “vecā pasta”. Vārkavas novadā – piemiņas vieta “Augšmuktos”. Balvu novadā – Lazdukalnu pagastā piemiņas akmens. Balvu novadā – Rugāju pagasta centrā piemineklis kritušajiem nacionālajiem partizāniem. Rēzeknes novadā – Nautrēnu pagastā pie vidusskolas piemineklis nacionālās pretošanās kustības “Latgales vanagi” dalībniekiem
Vidzeme Amatas novadā – atjaunotais bunkurs un nacionālo partizānu piemiņas vieta Skujenes pagasta Sermūkšos. Valkas novadā – Vijciema pagastā (pie baznīcas) piemiņas akmens Kārļa Mūsiņa partizānu grupai. Cesvaines novadā – piemiņas akmens Kraukļos. Kokneses novadā – piemiņas zīme Osvalda Kārkliņa partizānu grupai. Pļaviņu novadā – Vietalvas pagasta mežā – Riharda Pārupa partizānu grupas nometnes vietā – piemiņas plāksne un krusts. Alūksnes novadā – Veclaicenes pagastā Kornetu ciema tuvumā – piemineklis Latvijas–Igaunijas robežas kaujā kritušajiem igauņu nacionālajiem partizāniem. Apes novadā – nacionālo partizānu piemiņas ansamblis Apes pilsētas kapos. Lubānas novadā – Lubānas jaunajā kapsētā piemineklis 40. un 50. gados kritušajiem leģionāriem un partizāniem.
Zemgale Aknīstes novadā – kapu ansamblis Siliņu kapos. Subates novadā – lielais baltais krusts latviešu–lietuviešu nacionālajiem partizāniem. Ilūkstes novadā – Eglaines pagastā Lielais baltais krusts. Bauskas novadā – piemiņas akmens nacionālo partizānu vadītājam Jānim Gudžem. Jēkabpils novadā – pie Krustpils baznīcas piemineklis Riharda Pārupa partizānu grupai. |
