Lai nav jābaidās katrā stiprākā vējā… Cik tuvu mājai stādīt koku? 13
Man patīk vecas mājas lielu koku paēnā. Vēlos arī pie savējās ozolu un citus lielus latviskos kokus. Cik tuvu tos stādīt? Vecās mājvietās daudzi atrodas pavisam blakus ēkām. Jautā Gunārs Madonā.
Liels koks mantojumā
“Tolaik cilvēki stādīja mazas maikstītes, nedomājot par nākotni pēc 100 gadiem, un savas dzīves laikā noteikti neredzēja, cik ļoti lieli tie spēj izaugt,” skaidro dendroloģe Zaiga Graudiņa no stādaudzētavas Sakstagals. Ja milzīgs koks jau aug pie mājas, neko darīt – roka parasti neceļas to nozāģēt. Ja koks kļuvis vecs un bīstams (iztrupējis, daļēji nokaltis), tādu tomēr labāk nozāģēt, nevis sākt veidot vainagu pašam.
Taču arī labu arboristu atrast ir grūti, bet koks, kura zari pēc apkopšanas līdzinās amputētām rokām un kājām, izskatās neglīti. Turklāt stipri apzāģētie koki var kļūt vēl bīstamāki, jo strauji veidotie ūdenszari ir nenoturīgi un viegli var atlūzt. Dendroloģe arī uzskata, ka īsta vardarbība ir veco liela auguma ābeļu stiprā samazināšana, vainagu apzāģējot kā lietussargu. Komercdārziem tas der, bet māju tuvumā šādi izkropļotu koku nevajadzētu turēt.
Sargā ozolu enerģiju
Dendroloģe ir pārliecināta, ka katram kokam ir sava enerģētika. Nemākulīgi apzāģētam kokam enerģija ir sabojāta, kroplīga. Jo mazāk cilvēks iejaucas vainagā, jo labāk. Protams, ja nozāģē traucējošu apakšējo zaru, lielam kokam nekas nenotiks. Tāpat var nozāģēt vai saīsināt vienu no divām konkurējošām galotnēm, jo tās padara koku nestabilu.
Dendroloģe iesaka sevišķi uzmanīties, stādot ozolu tuvu ēkām. Šis koks jūtas kā saimnieks.
Ir pat ticējums, ka ozols izdzīvo mājas saimnieku, jo vēlas būt vienīgais līderis. Tāpēc ozolu vajadzētu stādīt attālu no mājām, uz robežām, kur tas var pārskatīt un labvēlīgi sargāt visu teritoriju.
Stāda jaunu dižkoku
Liela auguma kokus droši var stādīt vismaz 25–30 m attālumā no ēkām. Tad koks varēs harmoniski veidot savu vainagu, nevienu netraucējot. Arī katrā stiprākā vējā nebūs jābaidās, vai kāds zars neuzkrīt uz jumta.
Tagad stādītais koks savu varenību sāks parādīt aptuveni pēc trīsdesmit, četrdesmit gadiem. Un tad bieži gadās, ka vecāki šādi iestāda problēmas bērniem un mazbērniem, kuriem būs žēl nozāģēt senču stādīto, bet traucējošo koku.
Vērā ņemams faktors ir koku pazemes daļa – saknes. Tās plešas apmēram vainaga projekcijas plašumā. Ja mājai nav sevišķi stipri pamati, dažkārt ēkai kāds stūris tiek pacelts augšup. Tā bieži gadās arī palīgēkām vecās sētās. Saknes noteikti meklē kanalizācijas un ūdens caurules. Liela auguma koki arī mēdz izdzert akas savā tuvumā.
Turklāt liela koka sakņu konkurences zonā būs grūti izveidot dekoratīvos stādījumus. Pa mājas logiem jāieskatās saulei, nevis smagai koku ēnai.
Netīrība un problēmas
Koki ir dzīvi, un visu gadu no tiem kaut kas birst – lapas, zariņi, spurdzes, zīles u.c.
Ozoliem un citiem kokiem (arī kļavām) uz lapām mēdz būt miltrasa, un tad tie vairs neizskatās skaisti. Savukārt liepām raksturīgs stiprs lapu izsvīdums, kad viss apakšā esošais tiek nolipināts ar saldu vielu un melnu kvēpsarmu.
Netīrības ziņā līderis ir bērzs, no kura visu laiku kaut kas birst.
Jau vasaras vidū neglīta kļūst populārā zirgkastaņa, ko pēdējos gados moka nejauks kaitēklis, nosējot lapas ar dzelteniem punktiem.
Skujkokiem raksturīga augsta ugunsbīstamība.
Ja dārzs mazs, liela auguma kokus vispār nevajag stādīt. Lielie koki piesaista zibeni. Zem kokiem nav droši novietot automašīnas.
