“Lai nauda mākslu nesamaļ!” Saruna ar tēlnieku, LMS priekšsēdētāju Dobičinu 4
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Aprīļa viducis vienmēr nācis ar Mākslas dienām. Diemžēl tāpat kā pērn, arī šogad kovida dēļ izpaliks mākslinieku, mākslas un visu interesentu mutuļojošais, dzīvīgais burziņš. Taču Latvijas Mākslinieku savienības rīkotā virtuālā vizuālās mākslas izstāde “Mākslas dienas. Latvijas Mākslinieku savienībai – 80” būs apskatāma no 17. aprīļa līdz 20. jūnijam izstādes “Mākslas dienas” mājaslapā un tiešsaistes sociālā tīmekļa vietnē “facebook”.
17. aprīlis kā izstādes sākums ir ar nozīmi – tieši šajā datumā pirms 80 gadiem tika dibināta Latvijas Mākslinieku savienība.
Šajā datumā arī aprit tieši desmit gadi, kopš LMS priekšsēdētāja amatā ir tēlnieks Igors Dobičins. Bija ideja – Doma laukumā drošā attālumā cits no cita mākslinieki glezno pie saviem molbertiem un mēs, pārējie, vērojam, kā top mākslas darbi. Nākamā doma – varbūt gleznas izvietot mobilos stendos Doma laukumā? Taču Igors Dobičins neslēpj, ka šīs idejas naudas devējiem nešķita pievilcīgas.
Un, no otras puses, ne jau katram māksliniekam ir personīgā mašīna, kurā ielikt gleznu un atvest uz izstādi, bet mudināt vecāka gadagājuma māksliniekus tagad ar gleznu rokās kāpt sabiedriskajā transportā… “Jebkura saskare ar cilvēkiem šā brīža situācijā tomēr ir risks,” saka Igors Dobičins. Tāpēc Mākslas dienu izstāde būs virtuāla, bet ir arī dabā redzamas lietas.
Mākslinieku savienība tiek nodibināta 1941. gada 17. aprīlī – divus mēnešus pirms traģiskās izsūtīšanas uz Sibīriju 14. jūnijā, kam drīz sekoja Otrā pasaules kara sākums Latvijā 22. jūnijā…
Laiks ir traģisks, taču arī bezgala interesants. Ja neņem vērā Baigā gada represijas, māksla jau nekur nepazuda, mākslinieki tāpat elpoja, dzīvoja, strādāja. Ikviens domāja, ko darīt tālāk, katram bija sava doma, čekai sava, arī okupācijas varai sava. No vēstures zinām, ka diezgan daudz mākslinieku biedrību eksistēja pirms 1940. gada, bija ļoti polāri noskaņojumi, kurš ar kuru runā, kurš ar kuru nebiedrojas.
Ulmaņa apvērsums izdarīja vienu nivelējošu griezienu, aizliedzot biedrības, nākamais aizliegums nāca līdz ar okupācijas varu, kas slēdza līdzšinējās biedrības un lika dibināt citas pēc Padomju Savienības parauga, tajā skaitā arī Mākslinieku savienību. Vai nu pakļaujaties, vai ceļš zināt, kurp. Tika iesaistītas izcilas personības, latviešu profesionālās mākslas pamatlicēji, kā, piemēram, jauši vai nejauši, teātra dekorators Herberts Līkums kļuva par LPSR Mākslas lietu pārvaldes priekšnieku, bet Parīzē dzīvojošais gleznotājs Rūdolfs Pinnis – par pārvaldes mākslas iestāžu nodaļas priekšnieku.
Visi tā laika redzamākie mākslinieki iesaistījās jaunajā darbā, uzreiz bija ideja rīkot latviešu mākslas izstādi Rīgā un Maskavā, tikai Vācijas iebrukums PSRS, šķiet, iztraucēja. Apstākļi bija stipri pretrunīgi. No vienas puses, kultūras elites iznīcināšana, traģiskais 14. jūnijs, no otras – jaunas elites rosināšana. Jāatzīst, ka, ienākot sarkanajiem, mainoties varām, mākslinieku vadībā allaž nonāca kāds prominents un izcils mākslinieks, kā Leo Svemps, Georgs Kruglovs, Rūdolfs Pinnis… Nekādu nejaušību no malas.
Mākslas un varas attiecībās bijuši dažādi noskaņojumi, savstarpējā sapratnē gan paisumi, gan bēgumi.
Neatkarīgi no valdošās ideoloģijas mākslinieka uzdevums jau nemainās. Šī misija nāk no dabas – dzīves īstenību vērst mākslas patiesībā. Tā tas bijis vienmēr. Tikai politiskā vara māksliniekus ievirza jeb iedala, kā tagad moderni teikt, margināļos vai meinstrīmiešos – valdošajā strāvojumā.
Padomju laikos pie pēdējiem iederētos visi, kas gleznoja, veidoja ļeņinus un strēlniekus, bet par margināļiem varētu godāt gleznotājus Jāni Pauļuku, Lidiju Auzu, Georgu Šēnbergu, tēlnieku Hariju Fišeru, grafiķi Māri Ārgali u. c. Var pārmest, ka mākslinieks nav gana politiski motivēts vai ideoloģiski noturīgs, bet praktiski viņu tajos “rāmjos” iespēlē citi, tas ir mārketinga triks, ko paveic attiecīgās ideoloģiskās frontes darbinieki.
Padomju laikā mākslinieki tika labi “uzturēti”, viņi atradās diezgan garā saitē un sabiedrības tvaika nolaišanai varēja atļauties pat asi kritizēt pastāvošo varu.
Tagad arī Valsts kultūrkapitāla fonds veselu plejādi mākslinieku tur īsākā vai garākā saitē, viņi ir stiprā stilistiskā uzraudzībā, ko pieprasa naudas devēja gaume. Varas un mākslas attiecības, ja neņem vērā, ka vairs nav asins, cietumu un spaidu draudu, pastāvējušas vienmēr. Tev liek izvēlēties – esi pietiekami lojāls vai arī paliec pie sava viedokļa, esi gatavs būt pietiekami ielīku muguriņu, lai atbilstu konkrētā brīža pieprasījumam, vai… Var jau teikt, ka nu ir pilnīga brīvība. Jā, ar pliku dibenu. Ļoti jauka brīvība.
Lai arī Valsts kultūrkapitāla fondam ir krietni līdzekļi, vizuālās mākslas nozare šajos trīsdesmit gados cietusi visvairāk. Aktieriem ir teātri, pēdējā laikā daudz naudas deva kino, taču māksliniekiem nav tādas iestādes, kur, patirgojoties ar savu sirdsapziņu, iestāties un tikt pie līdzekļiem. Ir attiecīgi kuratori, izstāžu rīkotāji, kuriem tu vari iepatikties, un tie ar tevi ampelēsies kādu brīdi, paspēlēsies, kamēr “noliks malā” un iesaistīs no mākslas attālos projektos.
Līdztekus izstāžu veidotājiem kuratoriem liela loma ir arī galeristiem, kas ir gana aktīvi, veidojot ap sevi noteiktu mākslinieku loku.
Pie mums šī lieta kļūst arvien bēdīgāka. Līdz ar “melnās naudas” aprites krišanos tirgū tas ir arī trieciens galeriju kustībai. Bet paskatieties, visi lielie mākslas sarīkojumi, tāpat kā padomju laikā, ir valsts vai pašvaldību finansēti. Bija viena pati melnā avs Jānis Zuzāns, bet arī viņš, kopš kovida laikā aizliedza turpināt azartspēļu biznesu, parāvās malā.
Nupat sociālajos tīklos pazibēja ziņa, ka Dimiteru ģimene izpārdod Džemmas Skulmes gleznas. Kā vērtējat šo faktu?
Džemma Skulme ir pārstāvēta Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Valsts Tretjakova galerijā Maskavā, Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā, Druvienas vecā skolā – muzejā, Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā, Latvijas Ceļu muzejā, kā arī citos muzejos un privātkolekcijās. Un, ja viņas gleznas pērk, tas ir labākais, kas ar tām var notikt. Jo Latvijas mākslinieku vairākuma devums nonāk Latvijas lielākajā mākslas galerijā – Getliņos.
Nomirst mākslinieks, kurš nav meinstrīmā, nav ne pie vecajām, ne jaunajām partijām izgaismots, dzīvoklī iekārtojas jauns īpašnieks, un mākslinieka darbi nonāk parastā konteinerā. Tas, kas notiek ar Džemmas Skulmes darbiem, ir labākais. Jo viņa mierīgi ar tiem būtu varējusi arī sasildīties. Šobrīd nav kā padomju laikos, kad vai katrā ģimenē mājās bija kāds akvarelis vai ainava eļļā. Tā pat bija kā obligāta nepieciešamība. Tagad pārdzīvojam lielu digitālo revolūciju, jebkuru bildi var redzēt datorā. Upurējam kvalitāti tās kvantitātes dēļ, kas pieejama digitālā piedāvājumā.
Vai, jūsuprāt, “dzīvu gleznu” mājās var izkonkurēt bildīte datora jeb viedtālruņa ekrānā?
Bet ko cilvēki cits citam dāvina? Biļeti uz koncertu, uz boulingu, vēl uz kādām izpriecām, varbūt grāmatu. Vai esat dzirdējusi, ka darba kolēģi samestu olekti, lai uzdāvinātu jubilāram gleznu?
Zinu tādu gadījumu.
Šobrīd?
Jā.
Tad labi! Jo māksliniekam plāni klāsies arī pēc jaunajiem nodokļiem. Ja neesi darba attiecībās, bet tavs vienīgais ienākums ir tava māksla, nav viegli samaksāt 170 eiro sociālo nodokli mēnesī. Daudziem būs jāiet uz Valsts kultūrkapitāla fondu ar izstieptu roku – nav no kā… Vai tā ir taisnīga attieksme? Kas domās par latviešu mākslu, ja to nedarīsim mēs paši? Ne Brisele, ne Maskava, ne Ņujorka to nedarīs.
Kad saka – arī māksliniekiem jābūt sociāli aizsargātiem, tam nevar nepiekrist. Taču vai mākslinieka bezatlīdzības devums nav gana liels, lai valsts šīs sociālās iemaksas vienkārši kompensētu? Visu mūžu mākslinieks piedalās izstādēs, arī mūsu pašu rīkotajās Rudens un Mākslas dienu izstādēs, lai sabiedrībai būtu gandarījums. Un neviens viņam par to nemaksā. Viņš pats pērk audeklu, krāsas, gleznu rāmjus un visus citus materiālus. Un varbūt no visa šā ilgtermiņa ieguldījuma viņam nopērk tikai dažus darbus mūžā.
Varbūt no meinstrīmiešiem kaut ko nopērk valsts, bet, ja esi margināļos, nepirks neviens, varbūt radinieki samet materiāliem. Šī situācija ir diezgan cietsirdīga. Nesaudzējot savus māksliniekus, varam iznīcināt mūsu garīgās bagātības. Ar cilvēku likteņiem nedrīkst spēlēties. Nedrīkst visu pārvērst par noformējošu vai izpriecu industriju.
Šīs nodokļu izmaiņas to meinstrīmo galu varbūt pavelk augšā, bet lielāko mākslinieku skaitu, kuri nav tik veiksmīgi un apgrozīgi, kuru muguras nav tik lokanas un kas nespēj pielāgoties vienā mirklī, lai taisītu tādu mākslu, kādu nosaka šā brīža pieprasījums, pagrūž zem ūdens. Bet tieši šie marģināļi visbiežāk rada īstu un paliekošu mākslu. Tādi kā Pauļuks…
Ko, jūsuprāt, nozīmē šā brīža pieprasījums mākslā, kā tas izpaužas?
No vienas puses, tas nāk no galerijām, kurām vajadzīgs, piemēram, ļoti “atšķaidīts” abstrakcionisms. Jābūt līdzībai ar ārzemju galeriju sniegumu. Ja tavs darbs atgādina ārzemēs radīto, tas ir ļoti labi. Tāds nožēlojams epigonisms. Tas, ko pilnīgi noliedza nīstajos padomju laikos, kad pakaļdarināšana bija nosodāma. Tev vajadzēja būt savam, nākt ar savu ideju, bet nu mūsu brīvības laikos ir atkal otrādi. Savukārt tie, kas gleznas pārdod puķu veikalā, prasa pilnīgu reālismu. Tādu lirisko reālismu… Naudas vara cilvēku samaļ. Un mākslinieks secina – tad jau labāk iet par restauratoru vai darīt kaut ko tādu, kas ir absolūti neapstrīdami.
Kas notiek tagad? Dažādu sociālo grupu lokos top atšķirīgas kvalitātes vizuālās mākslas darbi, reflektējot ar šo radošo kopu atziņām. Šā brīža mākslinieka radošais darbs risinās vairāk teorētiskā sfērā un īslaicīgās akcijās, minimāli veicot ieguldījumu mākslas darbu radīšanā paliekošajos materiālos.
Mākslinieki kā garīgā pakalpojuma sniedzēji, stilistiski pielāgojoties prasībām grupu estētikas ietvaros, rada attiecīgas stilistikas darbus. Rezultātā kultūrtelpā pastāv nosacītas grupu pārstāvētas informatīvo telpu robežas, kas nostiprinās un kļūst stilistiski, sociāli atpazīstamas arī pēc personālijām un VKKF piešķirtā finansējuma apjoma.
Pirms pāris mēnešiem sabiedrību saviļņoja fakts, ka Latvijas Nacionālais mākslas muzejs iepirka darbus no ļoti daudziem māksliniekiem. Izraisījās diskusijas par cenu.
Pats par sevi šis iepirkums ir laba lieta, tikai mazliet novēlots. Un vienā iepirkumā nevar ietilpināt trīsdesmit gadu “neiepirkumu”. Tikt pie tik liela apjoma naudas iepirkumam, pusmiljona eiro, varēja, tikai pateicoties kovida naudai. Man mazliet skumīgi citā aspektā. Valsts Nacionālajam mākslas muzejam dod naudu iepirkumam, labi. Bet kāpēc arī mūsu LMS muzejam nevarēja kaut ko atvēlēt?
Mēs arī iepirktu darbus savas kolekcijas papildināšanai. Latvijas Mākslinieku savienība apvieno 850 vizuālās mākslas jomu pārstāvošus māksliniekus un mākslas zinātniekus Latvijā un pasaulē. LMS muzeja kolekciju arvien papildinām. Taču Mākslinieku savienība ir sabiedriska organizācija, kura pārtiek no mākslinieku darbnīcu nomas un simboliskām biedru naudām, tāpēc mums arī nav naudas iepirkumam. Aicinām māksliniekus savus darbus mums dāvināt.
Bet valsts jau sargā tikai savējos. Dzīvojam gandrīz kā attīstītā sociālismā, kad privātā iniciatīva kaut kur tiek pagrūsta, bet priekšplānā ir tikai valsts, valsts un pašvaldības.
LMS muzeja kolekcija, kurā ir apmēram 16 000 mākslas darbu, izvietota Mākslinieku namā 11. novembra krastmalā 35, LMS radošajā kvartālā “Kombināts MĀKSLA” Gaujas ielā, “Biķeros” un Zvārtavas pilī – LMS īpašumos, kuros LMS kā vienīgā mākslinieku radošā biedrība Baltijā kopš 2014. gada izveidojusi vienotu muzeja kompleksu. Ļoti centāmies, lai to panāktu. Pateicoties LMS biedru radošai darbībai un atsaucībai, muzeja ekspozīcijās un kolekcijā redzami darbi, kas raksturo mākslinieku dažādību 80 gadu garumā līdz pat mūsdienām.
Deviņdesmito gadu aizrautībā Mākslinieku namu 11. novembra krastmalā gribēja pārtaisīt par administratīvo ēku, taču kopš 60. gadiem šeit vienmēr atradušās darbnīcas – gleznotāju, grafiķu, tēlnieku, gobelēnu, keramikas. Padomju laikos Mākslinieku savienības pārziņā bija Mākslas fonds, kas bija viena no lielākajām, moderni sakot, radošajām industrijām, kas ne tikai Latviju, bet arī blakus esošās republikas un bijušo PSRS apgādāja ar nozīmīgiem mākslas darbiem. Vēlāk ražotne nonīka, taču cilvēki palika.
Mēs šīs ēkas mantojām, un tajās joprojām ir mākslinieku darbnīcas. Katrai no minētajām ēkām ir vērtība, tās visas savulaik būvētas māksliniekiem. Mākslinieku nams 11. novembra krastmalā ir arī valsts kultūras piemineklis. Tādu pašu statusu ceram panākt arī kompleksam Gaujas ielā. Lieli darbi notiek Zvārtavas muižas kungu mājā, kur šopavasar tika restaurēta vestibila grīda, pērn atjaunoti logi. Un šogad esam nolēmuši arī LMS muzeju mēģināt akreditēt.
Kādi būs akcenti Mākslinieku savienības astoņdesmitgadē?
Ja nebūs kovida ierobežojumu, vasarā aicināsim kaimiņu valstu partnerus, rīkosim konferenci un līdztekus izstādi arī ar citu valstu mākslinieku piedalīšanos. Tam, protams, vajadzīgi līdzekļi, bet diemžēl Valsts kultūrkapitāla fonds nav bijis pret mums atsaucīgs. Bija doma veidot sociālajos medijos diskusiju, intervijas ar bijušajiem LMS priekšsēdētājiem Egilu Rozenbergu (1994–2009), Mārtiņu Heimrātu (2005–2011) un Juri Petraškeviču (1992–1994). Diemžēl šis priekšlikums netika atbalstīts. Tā var būt. Šobrīd ne par ko īpaši nevajag brīnīties.
Mazliet noguruši no “ekrāna kultūras”, cilvēki arvien vairāk alkst pēc dzīva teātra, dzīvas mūzikas, vizuālās mākslas kaut vai skatlogā. Ko Mākslinieku savienība var piedāvāt aplūkot dabā?
Gaujas ielā ir aplūkojama āra skulptūru ekspozīcija, kurā darbi arvien mainās. Var redzēt gan Kārļa Zāles vēsturisko darbnīcu, zāģi, ar kura palīdzību tapa Rīgas Brāļu kapu memoriālais ansamblis, var ielūkoties Augusta Folca darbnīcā. Izcilais tēlnieks ir pie Rīgas Operas un baleta teātra redzamās strūklakas skulptūras “Nimfa” autors.
Gaujas ielā var apskatīties, kā strādā mākslinieki, un aplūkot grafiti izstādi, kurā redzamie darbi tapuši vairāku gadu garumā Mākslas dienu laikā. Un tepat pie Mākslinieku nama ap ēku vienmēr apskatāmi mūsu tēlniecības klasiķu darbi, sākot ar Leas Davidovas Medenes, kurai šā gada 31. martā apritētu apaļi simts gadi, Māra Liepas portretu un daudziem citiem skaistajā promenādē.
Vasarā, Zvārtavā būs izveidota īpaša apmeklētājiem domāta brīvdabas spēle, kur izstādīsim mūsu zināmāko autoru lielizmēra darbu reprodukcijas uz ainavu fona. Un cilvēki varēs minēt, kāpēc viena ainava ir sarkana, cita zaļa. Kāpēc upei ir tāda krāsa un kā tas viss gleznots – ar lielo vai mazo otu? Skatītāji varēs justies kā mākslinieki plenērā, kā brīvdabas darbnīcā.
Igors Dobičins
Latviešu tēlnieks
• Dzimis 1958. g.
• Izstāžu kurators, organizē simpozijus.
• No 2011. gada Latvijas Mākslinieku savienības priekšsēdētājs.
• Redzamākie darbi pilsētvidē – strūklaka “Kuģu vērotājs” Ventspilī, piemineklis leģionāriem Džūkstē; piemineklis 1991. gada barikāžu aizstāvjiem “Acis” pie Televīzijas torņa Zaķusalā; darbi Mārupītes skulptūru parkā.
• Personālizstādes: “Rentgens-Caurskate” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, 2004; “Zeme. Gaiss. Putni” Rīgas Mākslas telpā, Jūrmalas pilsētas muzejā, Lietuvas kultūras centrā Varšavā, Polijā, 2012.
• Izstādēs piedalās kopš 1979. gada. Darbi tikuši eksponēti Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Zviedrijā, Vācijā, Beļģijā, Holandē, Krievijā, Kanādā, Francijā.
• Darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Tukuma muzejā – Džūkstes Pasaku muzejā.
