Franks Gordons: Lai nākotne vēl baltāka 0
1993. gada pavasarī Viskonsinas universitātes vēstures profesors Paulis Lazda (ar kuru iepazinos Ziemeļamerikā 1981. gadā) vēstulē aicināja mani pievienoties iniciatoru grupai, kuras nodoms bija – ēkā, kur atradās “Sarkano strēlnieku muzejs”, ierīkot Okupācijas muzeju. Tā mērķis būtu atcerēties, pieminēt, atgādināt svešu varu noziegumus pret Latvijas valsti, tautu un zemi.
Es tūdaļ pievienojos šai iniciatīvai un kopš 2000. gada esmu Okupācijas muzeja biedrības OMB loceklis – tagad jau laikam “emeritus”. Katru gadu braucu uz Rīgu, lai piedalītos OMB sēdēs, līdz kamēr manas sievas veselības stāvoklis man vairs neļāva atstāt Telavivu.
Kāpēc rakstu šīs rindiņas? Tāpēc, ka šo gadu gaitā iepazinu un apbrīnoju ilggadējos Okupācijas muzeja “sirdi un dvēseli” – Valteru Nollendorfu un Gundegu Micheli. Viņi ieradās Latvijā no t. s. vecās trimdas, kur viņi, tāpat kā muzeja iniciators Paulis Lazda, savās mītnes zemēs uzturēja dzīvu nesalaužamo ticību, ka Latvija atdzims.
Un tādos pašos “ietvaros” ar patiesu cieņu un apbrīnu jāpiemin nelaiķis Gunārs Birkerts, kurš, ģeniāli savienojot latviskumu ar modernitāti, iecerēja un projektēja divas izcilas celtnes, kas simbolizē atjaunotās Latvijas garu – reizē nacionālu un eiropeisku: Nacionālo bibliotēku – Gaismas pili un piebūvi Okupācijas muzeja pamatoti drūmajai, melnajai, tumšajai ēkai – balto, gaišo, cerīgi iedvesmojošo Nākotnes namu, kam Latvijas 101. gadskārtā nu nosvinēti Spāru svētki.
Šīs Gunāra Birkerta ieceres īstenošana uzdūrās lielām grūtībām, inercei, stulbai neizpratnei, ņurdošiem protestiem no tādu cilvēku puses, kuros, šķiet, iezīdies kaut kas “sovjetisks” – bailes uzņemties risku, radošas fantāzijas trūkums.
Man, kas vēl atceras pirmskara Latvijas pēdējos gadus, ir vēlme, lai pakļautība svešām varām nekad neatkārtotos un, vērojot baltā Nākotnes nama tapšanu, lai Latvijas nākotne būtu vēl baltāka.
