Lai nākamās paaudzes mūs pieminētu ar labu vārdu 0
Tautas gudrība saka – ar diegiem nav aršana. Bet mēs tomēr aram, jo pirmajā brīdī šķiet: nav jau ar ko citu art – striķi ir sapuvuši, auklas atvijušās, bet virves, lai varētu vieglāk izvazāt, sacirstas gabalos. Nav brīnums, ka visu laiku kaut kas iet grīstē.
Mēs turpinām art ar diegiem, jo tie, kuriem vajadzētu veidot valstiski domāt spējīgas komandas, baidās ieraudzīt sev blakus par sevi gudrākus un krietnākus cilvēkus. Ko pašreizējie politikāņi saprot ar vārdu “autoritāte”? Ja, izmantojot sava amata pilnvaras, viņi var “atšūt” žurnālistus un visus, kam šķiet apšaubāma amatpersonu morāle. Laba komanda, viņuprāt, ir cilvēku pulciņš, kas veido noslēgtu loku, kurā visu savā starpā var sarunāt un sadalīt.
Es drīkstu teikt visskaudrāko patiesību par šo zemi, valsti un tautu, ja to mīlu ar sirdi, nevis ar muti. Dziedināt spēj vienīgi mīlestībā teiktais. Ik uz soļa redzams – patiesība bez mīlestības gan ģimenē, gan valstī ir postoša. Lielākās daļas “SC” deputātu no Saeimas tribīnes paustajā nereti ir daudz taisnības, taču tā diemžēl nenāk no patiesām rūpēm par valsti, kuru viņi oficiāli pārstāv. Šķiet, šie cilvēki vairs neprot runāt bez nicinājuma un naida. Tas pats sakāms par daudziem atmaskojošiem rakstiem un komentāriem gan interneta portālos, gan krievu valodā iznākošajās avīzēs. Tie, kuriem par valstī notiekošo patiešām sāp sirds, no ķengām novēršas, kaut arī tās ir apviļātas patiesos faktos, kamēr Latvijai nelojālie kāri tver jebko, kas sabalsojas ar viņu slēptajām vai klaji paustajām vēlmēm.
Tie, kas šodien iet bērnudārzā, pēc gadiem runās septiņās un vairāk valodās, būs brīvi no bailēm, mazvērtības un stulbas lepnības. Bet tas kļūs iespējams vien tad, ja mēs viņus nesamaitāsim. Ja mēs jau šodien beigsim izzagt savu valsti, melot un izlikties. Var, protams, jautāt, vai tas maz iespējams, ja ir tik dziļi iestigts.
Nākamās paaudzes būs brīvas no bailēm un mazvērtības, ja mēs skolās dalīsim nevis prezervatīvus, bet patiesību par dzīves galvenajiem jautājumiem: dzīvību, nāvi, dzīves piepildījumu, ka mēs neesam nejaušības rezultāts, ka Visumā viss ir saistīts un katrai izvēlei ir savas sekas.
Viņi būs brīvi, ja mēs par izglītību beigsim spriedelēt, bet savu prioritāšu sarakstā beidzot to ierakstīsim ar pirmo numuru. Ja valsts radikāli mainīs attieksmi pret cilvēku kā tiešām galveno vērtību un līdz ar to arī pret demogrāfijas jautājumu. Pretējā gadījumā visi mūsu pūliņi pašķīdīs kā pīļu mēsli, jo nebūs kam šo valsti celt, sargāt un turpināt.
Nākamās paaudzes mūs pieminēs ar labu vārdu, ja mēs patiesību par Latviju teiksim, viņu mīlot, beigsim vispirms jau verbāli norakstīt savu valsti un tautu un beigsim piebalsot tiem, kuriem tā nav pat trīsdesmit grašu vērta.
